Informācijas
uzņemšanu varētu salīdzināt ar elpošanu – skābeklis ir pirmā nepieciešamība
fizioloģisko procesu normālai norisei, un vienīgi par kādu jautājumu
vispusīgi informēts cilvēks spēj izdarīt sev vitāli svarīgus, pareizus
secinājumus. Rūpēties par objektīvu, partiju un finansētāju interesēm
pāri stāvošu informāciju ir plašsaziņas līdzekļu uzdevums, kas Atmodas
un pirmajos neatkarības gados Latvijā tika vairāk vai mazāk apzināts
un pildīts. Šodienas neatkarīgā Latvija (kaut arī ne tuvu latviska,
un apstākļi tajā liek daudz ko vēlēties!) ir arī to žurnālistu nopelns,
kas nebaidījās saukt lietas īstajos vārdos un apliecināt patiesību
rupjas varas priekšā.
Vēl joprojām ir
neatbildēts jautājums – kādu Latviju mēs īsti gribam? Vairums latviešu,
kaut vai zemapziņas līmenī, vēlas dzīvot latviskā Latvijā, kur savā
pašu Rīgā nebūs jāstāv cepuri noņēmušam kā baznīcā un jālauzās svešā
valodā. Taču… šī vēlme ir pretrunā ar pasaules globalizāciju,
integrāciju, dažādību, multikuturālismu un citām laikmetīgām
parādībām. Tiek darīts viss, lai to noslāpētu. Darbojoties ugunsdzēsēju
lomā, plašsaziņas līdzekļi rīkojas pēc principa: melot nemelošu,
bet taisnību arī neteikšu! Klausītāju vai lasītāju vienpusīgi informējot,
neiepazīstinot ar pretējās puses viedokli, tas viegli izdarāms.
Mums pieejamo informāciju par ES grūti nosaukt citādi kā par izcili
vienpusīgu: Latvijas iestāšanās ES esot viens vienīgs ieguvums, kas
nodrošina visiem iedzīvotājiem pārticību! Ne vārda par to, ka dzīves
līmenis ES valstīs ir dažāds, ka tur pastāv visas tās pašas problēmas,
kas Latvijā, vienīgi sociālās un juridiskās sakārtotības dēļ tās
mazāk saskatāmas; nesaskaņas starp pamatnāciju un minoritātēm,
ģimeņu nestabilitāte, bērnu seksuālā izmantošana, pusaudžu un
jauniešu noziedzība, alkoholisms, narkomānija, prostitūcija nav
tikai Latvijai raksturīgas parādības. Lai pārliecinātos par šī apgalvojuma
patiesību, pietiek kaut pavirši, neiedziļinoties pārlapot ārzemju
preses izdevumus. Vienīgi gadījumos, kad jānolamā ES pretinieki,
žurnālisti atkāpjas no glumā un piesardzīgā izteiksmes veida, epitetus
sevišķi neizvēloties un savus oponentus pie vārda nelaižot. Kā lai
neatceras padomju gadus, kad tieši ar plašsaziņas līdzekļu aktīvu
palīdzību – mutes aizbāšanu gaisa jaucējiem – veidoja vienādu
uzskatu cilvēkus, kas vispār nebija
spējīgi domāt, vienīgi atsaukties uz autoritātēm. Atceroties, cik
draudzīgā korī tika norieta Austrija pēc J. Haidera uzvaras vēlēšanās,
tā vien liekas, ka nekur tālāk par PSRS nav tikusi arī ES, bet Latvijas
presē šīs paralēles kaut kā netika atspoguļotas. Gadās jau…
Sameloties iespējams
arī noklusējot, un šobrīd visi gribot negribot kaut kādā mērā esam
spiesti to darīt; skaļi pateikt to, kas būtībā sen jau visiem zināms,
ir noziegums pret saskaņu, integrāciju, tolerances un inteliģences trūkums, emocijas, neveiksminieka
kompleksi, utt. Vainīgo var atlaist
no darba, radīt viņam tādus darba apstākļus, ka pats ar prieku aizies
(Rietumeiropā pēdējos gados populārais mobings!), taču tas
nemaina neko; cerot un ticot, ka viss būs labi, neredzot to, ko redzēt
negribas, sabiedrība atgādina miglā nomaldījušos cilvēku, kurš
spītīgi soļo pa purvu, kaut arī tuvumā ir ciets ceļš, jo pa to neviens
nestaigā. Kā lai neatceras kādreiz populāro dziesmiņu: «Lēksim bedrē,
lēksim bedrē!» ar piedziedājumu: «Redzēs, kurš mūs ārā vilks!»
Pagaidām neviens
ārā vilcējs nav pieteicies.
Lībiešu Māra