Ne re­ti nā­kas dzir­dēt ap­gal­vo­ju­mu, ka mū­su val­stī val­da no­zie­dzī­ba. Ko tā­du dzir­dot, lie­la da­ļa pie­krī­to­ši pa­māj ar gal­vu un tū­daļ vi­su aiz­mirst, do­mā­jot par sa­vām ik­die­nas rū­pēm, pro­blē­mām un va­ja­dzī­bām. Dzī­ve ir tik pār­pil­na ne­ga­tī­vas in­for­mā­ci­jas, ka mēs to sā­kam uz­tvert virs­pu­sē­ji, neie­dzi­ļi­no­ties sa­tu­rā. Valsts­vī­riem ir pa­zu­du­ši kār­tē­jie valsts nau­das mil­jo­ni? Nu, to jau va­rē­ja sa­gai­dīt! Pie­rā­dī­ju­mu trū­ku­ma dēļ at­brī­vo­ti kār­tē­jie po­li­ci­jas aiz­tu­rē­tie, ma­fi­jai pie­de­rī­gie nar­ko­ti­ku tir­go­ņi? Nu, ties­ne­ši jau arī ir ti­kai cil­vē­ki un vi­ņiem šeit pat vien jā­dzī­vo! Smiek­lī­gi ma­zi so­di pie­spries­ti kār­tē­jiem pe­do­fi­liem, su­te­nie­riem vai ku­kuļ­ņem­ša­nā pie­ķer­tiem valsts ie­rēd­ņiem? Nu, ar nau­du jau var pa­nākt vi­su! Un tā tā­lāk. Un tā jo­pro­jām.

Bet kas tad īs­ti no­tiek mū­su val­stī un vai šo vei­do­ju­mu par val­sti vis­pār var no­saukt? Pro­tams, ru­nā­jot par valsts at­ri­bū­tiem, viss it kā kār­tī­bā. Mums ir sa­va him­na, ka­rogs, val­dī­ba, li­ku­mi, po­li­ci­ja, ar­mi­ja, nau­da... Ci­ta aina pa­ve­ras, ja mēs sā­kam vēr­tēt, kā šie at­ri­bū­ti dar­bo­jas, kā valsts pil­da fun­kci­jas, ku­ras pil­dīt ir kat­ras valsts pie­nā­kums. Te nā­kas at­zīt, ka valsts sa­viem pil­so­ņiem ne­spēj no­dro­ši­nāt ne nor­mā­lu tie­sis­ko aiz­sar­dzī­bu, ne nor­mā­lu ve­se­lī­bas un so­ci­ālo ap­rū­pi, ne nor­mā­lu iz­glī­tī­bu mū­su bēr­niem. Pat sa­vas ro­be­žas un li­kum­do­ša­nu valsts nu jau vai­rāk ne­kā des­mit ga­du il­gu­mā nav spē­ju­si sa­kār­tot.

Ku­rā ga­dī­ju­mā tad īs­ti val­sti var uz­ska­tīt par val­sti? Vai tad, ja tā veic val­stij at­bil­sto­šas fun­kci­jas, vai tad, ja tai ir ti­kai val­stij pie­de­rī­gi at­ri­bū­ti? Ma­nu­prāt, cil­vē­ks nav tik vien kā di­vas ro­kas, di­vas kā­jas, gal­va un rum­pis. Cil­vēks ek­sis­tē kā cil­vēks ti­kai tad, ja vi­si šie at­ri­bū­ti dar­bo­jas. Pre­tē­jā ga­dī­ju­mā tas nav cil­vēks, bet gan lī­ķis.

Plaš­sa­zi­ņas lī­dzek­ļos bie­ži tiek iz­teik­ti pār­me­tu­mi un kri­ti­ka par valsts no­stā­ju un po­li­ti­ku kā­dā vie­nā at­se­viš­ķā jo­mā. Tas ir ap­mē­ram tā­pat, kā kad mēs iz­teik­tu pār­me­tu­mus lī­ķim, ka tam ne­kus­tas ro­ka vai kā­ja, ne­strā­dā gal­va, vai ir ak­las acis. Šā­da vien­pu­sē­ja kri­ti­ka pa­ver ie­spē­jas «lī­ķim» sākt ne­aug­lī­gu, bet no de­ma­go­ģi­jas vie­dok­ļa ļo­ti efek­tī­gu se­vis at­tais­no­ša­nu.

At­ce­rē­si­mies, kā val­dī­ba at­tais­no se­vi, at­bil­dot uz pār­me­tu­miem par slik­to ve­se­lī­bas un so­ci­ālo ap­rū­pi, iz­glī­tī­bu, vai tie­sis­ko aiz­sar­dzī­bu. Nu, pro­tams: valsts ka­sē trūkst nau­das! Ja valsts ka­sē nau­das pie­tik­tu, ve­se­lī­bas ap­rū­pe un viss pā­rē­jais tik­tu no­dro­ši­nāts at­bil­sto­šā lī­me­nī. Bet kā­dēļ valsts ka­sē trūkst nau­das? Nu, pro­tams, tā­dēļ, ka val­stī ir pa­nī­ku­si lauk­saim­nie­cī­ba, rūp­nie­cī­ba un no taut­saim­nie­cī­bas uz­ņē­mu­miem ie­ka­sē­tās no­dok­ļu nau­das ne­pie­tiek, lai no­dro­ši­nā­tu vi­sas ie­dzī­vo­tā­ju va­ja­dzī­bas. Kā­dēļ val­stī ir pa­nī­ku­si taut­saim­nie­cī­ba? Nu, pro­tams, tā­dēļ, ka trūkst kva­li­fi­cē­tu kad­ru, ie­dzī­vo­tā­ju lie­lā­kā da­ļa ir maz­tu­rī­gi, ar vā­ju ini­ci­atī­vu un ne­pa­rei­zu do­mā­ša­nu. Trūkst ār­val­stu in­ves­tī­ci­ju un lab­vē­lī­gu kre­dī­tu, kas sti­mu­lē­tu mū­su taut­saim­nie­cī­bas at­tīs­tī­bu utt. Tā­tad iz­nāk, ka valsts spē­tu no­dro­ši­nāt vi­sas sa­vu ie­dzī­vo­tā­ju va­ja­dzī­bas, ja vien kāds ne­zi­nāms augstāks spēks at­dzī­vi­nā­tu mū­su taut­saim­nie­cī­bu, pie­bēr­tu pil­nu valsts ka­si ar nau­du un do­tu valsts­vī­riem pie­tie­ka­mi daudz prā­ta un go­dī­gu­ma to vi­su at­kal ne­pa­zau­dēt vai ne­no­zagt.

Kā­dēļ lī­ķim ne­kus­tas ro­ka vai kā­ja? Nu, pro­tams, tā­dēļ, ka ne­fun­kci­onē ro­ku un kā­ju ner­vu sis­tē­ma un asins­ri­te. Ja dar­bo­tos asins­ri­te un ner­vi, tās va­rē­tu kus­tē­ties. Sa­vu­kārt ro­ku un kā­ju ner­vi ne­dar­bo­jas tā­dēļ, ka ne­strā­dā sirds un cen­trā­lā ner­vu sis­tē­ma. Sma­dze­nes ir mi­ru­šas un acis ir ak­las. Lūk, ja kāds ne­zi­nāms augst­āks spēks šim lī­ķim ie­dar­bi­nā­tu sir­di, at­jau­no­tu sma­dze­ņu dar­bī­bu un asins­ri­ti – tad gan tas kļū­tu par īs­tu dzī­vu cil­vē­ku, kas spē­tu ne­ vien strā­dāt ar ro­kām, stai­gāt ar kā­jām, bet pat de­jot un līk­smo­ties. Bet ne­viens ta­ču ne­var vai­not lī­ķi, ka tam ne­kus­tas lo­cek­ļi! Tā­pat arī val­dī­bu ne­var vai­not, ka ir pa­nī­ku­si taut­saim­nie­cī­ba un valsts ka­sē nav nau­das...

Pa­la­siet pre­si un Jūs uz­zi­nā­siet, ka paš­val­dī­bas ne­pil­da sa­vus pie­nā­ku­mus pret ie­dzī­vo­tā­jiem. Ir at­klā­tī­bā cel­ti ne­skai­tā­mi ga­dī­ju­mi, kad paš­val­dī­bas ne­pie­tie­ka­mi no­dro­ši­na sa­vus ie­dzī­vo­tā­jus ar so­ci­āla­jiem pa­bal­stiem, dzī­vok­ļiem, ko­mu­nā­la­jiem pa­kal­po­ju­miem, ve­se­lī­bas ap­rū­pi. Ti­kai tā­dēļ, ka paš­val­dī­bas ne­dod va­ja­dzī­go fi­nan­sē­ju­mu, slēg­tas dau­dzas sko­las, bēr­nu­dār­zi, ve­se­lī­bas ap­rū­pes ie­stā­des... Lūk, cik ne­la­bas ir paš­val­dī­bas! Un val­sti šeit ne­kā­dā ga­dī­ju­mā vai­not ne­drīkst.

Jūs at­kal ne­pie­krī­tat šiem de­ma­go­ģis­ki augst­vēr­tī­ga­jiem ap­gal­vo­ju­miem? Jūs sa­kāt, ka valsts slēp­jas aiz paš­val­dī­bu mu­gu­rām, ka valsts ar li­ku­mu uz­liek paš­val­dī­bām da­žā­dus pie­nā­ku­mus, ne­do­dot tiem līdz­i fi­nan­sē­ju­mu, ka valsts lie­lu da­ļu sa­vu fun­kci­ju uz­krauj paš­val­dī­bām, tā­dē­jā­di iz­vai­ro­ties no at­bil­dī­bas, ka paš­val­dī­bas ne­vis ne­prot vai ne­grib rū­pē­ties par sa­viem ie­dzī­vo­tā­jiem, bet gan ne­spēj lī­dzek­ļu trū­ku­ma dēļ utt.?

Nu, kā­pēc vi­su tik ne­va­ja­dzī­gi sa­rež­ģīt? Paš­val­dī­bas ta­ču ir tu­vāk, tā­pēc arī kri­ti­zēt un la­māt paš­val­dī­bas dar­bi­nie­kus ir daudz ēr­tāk. Pa­do­mā­jiet pa­ši – ar kā­du bau­du Jūs ik­die­nā, sa­ņe­mot sa­vu mi­ni­mā­lo al­gu, ma­zo pen­si­ju, vai bez­dar­bnie­ka pa­bal­stu, va­rat la­māt sa­vu pa­gast­ve­ci, ka viņš, lūk, al­gā sa­ņem ve­se­lus di­vsim­t la­tu. Un Jums ša­jā brī­dī pat prā­tā neie­nāk, ka arī di­vi sim­ti pie mūs­die­nu dār­dzī­bas ir gau­žām mazs at­al­go­jums. Bet pa­gast­ve­cis, dzir­dot šos pār­me­tu­mus, klu­sē un sa­kož zo­bus, jo sa­prot, ka vi­ņa ama­tal­gā val­dī­ba ie­rē­ķi­nā­ju­si ne ti­kai at­lī­dzī­bu par dar­bu, bet arī sa­mak­su par ne­pel­nī­ta­jiem pār­me­tu­miem, ap­vai­no­ju­miem.

Ne­pa­rei­zi ir ap­gal­vot, ka val­dī­ba ne­ko ne­da­ra, lai la­bo­tu stā­vok­li ša­jā jo­mā. Prie­cā­si­mies par gai­dā­mo paš­val­dī­bu re­for­mu! Slik­to paš­val­dī­bu skai­tu ie­vē­ro­ja­mi sa­ma­zināsies. Un vai gan tas ne­būs pa­tiess prieks, kad rin­dā pēc bez­dar­bnie­ku pa­bal­sta Jūs nā­kot­nē ie­rau­dzī­siet arī sa­vu šo­dien tik ļo­ti skaus­to un ap­ru­nā­to pa­gast­ve­ci? Sa­vu­kārt val­dī­ba, sa­ma­zi­not paš­val­dī­bu skai­tu, būs pa­nā­ku­si, ka pas­tiep­to ro­ku ar lū­gu­mu pēc nau­das būs ie­vē­ro­ja­mi ma­zāk. Jo ma­zāk pra­sī­tā­ju, jo vieg­lāk tiem at­teikt. Bet cil­vē­kiem ta­ču ir vien­al­ga: la­māt tā­du paš­val­dī­bu, kas pār­stāv pār­is tūk­sto­šu ie­dzī­vo­tā­ju, vai tā­du, kas pār­stāv pār­is des­mit tūk­sto­šu. Gal­ve­nais – lai ne­viens par to ne­vai­no­tu val­dī­bu!

Kā jau tei­cu, lī­ķis it kā nav vai­nīgs, ka tam ne­kus­tas ro­kas vai kā­jas. Tā­pat mi­ris or­ga­nisms nav vai­nīgs arī, ka ta­jā sā­kas pū­ša­na un trū­dē­ša­na. Val­stī par pū­ša­nu un trū­dē­ša­nu var saukt kri­mi­nā­lās ak­ti­vi­tā­tes – zā­dzī­bas, lau­pī­ša­nas, ko­rup­ci­ju, slep­ka­vī­bas, pros­ti­tū­ci­ju, nar­ko­mā­ni­ju utt. Ar to vi­su sais­tā­ma arī ne­dzie­di­nā­mu sli­mī­bu iz­pla­tī­ba un ļau­žu mo­rā­lā de­gra­dā­ci­ja.

Dzī­vu or­ga­nis­mu no sair­ša­nas un bo­jāejas pa­sar­gā imūn­sis­tē­ma. Bal­tie asins ķer­me­nī­ši izo­lē un iz­nī­ci­na jeb­ku­ru ģe­nē­tis­ki ne­pa­rei­zu šū­nu vai or­ga­nis­mā ie­kļu­vu­šu bak­tē­ri­ju. Val­stī šā­das «imūn­sis­tē­mas» fun­kci­jas veic po­li­ci­ja un tie­su ie­stā­des. Te nu jā­sa­ka, ka mū­su valsts «imūn­sis­tē­ma» ir ne ti­kai no­vā­ji­nā­ta, bet tās dar­bī­bu arī māk­slī­gi ap­grū­ti­na un ka­vē.

Pie­mē­ram, jeb­kurš me­di­ķis sa­prot, ka zā­les vai ārst­nie­cis­kās pro­ce­dū­ras, kas der vie­nam slim­nie­kam, var būt kai­tī­gas vai pat nā­vē­jo­šas ci­tam. Un tā­du dzī­ves re­žī­mu, kā­du var at­ļau­ties pil­nī­gi ve­sels cil­vēks, ne­var at­ļau­ties sma­gi sli­mais. Mū­su val­dī­ba diem­žēl to ne­vē­las sa­prast. No Ei­ro­pas at­tīs­tī­to un eko­no­mis­ki spē­cī­go val­stu prak­ses tiek iz­rau­tas un mū­su valsts li­kum­do­ša­nā ie­kļau­tas tā­das nor­mas, tā­di tie­sis­kie prin­ci­pi, kas ne­at­bilst paš­rei­zē­jai si­tu­āci­jai un kam valsts vēl nav ga­ta­va. Kri­mi­nāl­no­ziedz­nie­kiem tiek no­dro­ši­nā­ta sa­mē­rā augst­a lī­me­ņa valsts ga­ran­tē­ta tie­sis­kā aiz­sar­dzī­ba, ir at­celts nā­ves sods, ie­slo­dzī­ta­jiem sa­dzī­ves ap­stāk­ļi cie­tu­mos tiek pār­kār­to­ti at­bil­sto­ši Ei­ro­pas stan­dar­tiem utt. Ir no­vē­ro­ja­mi tā­di ku­ri­ozi, kad, pie­mē­ram, no­ziedz­nie­ki cie­tu­mos, brī­vi iz­man­to­jot ne­go­dī­gi ie­gū­to nau­du, dzī­vo daudz la­bāk par go­dī­ga dar­ba vei­cē­ju brī­vī­bā. Bet bēr­na iz­va­ro­tājs vai lau­pī­tājs, iz­man­to­jot kva­li­fi­cē­ta ad­vo­kā­ta pa­kal­po­ju­mus, sa­ņem nie­cī­gu so­du ti­kai tā­pēc, ka cie­tu­šā bēr­na ve­cā­kiem vai lau­pī­ša­nas upu­rim nav bi­jis nau­das al­got ad­vo­kā­tu, kas spēj vi­ņus pa­sar­gāt no da­žā­dām vil­tī­bām tie­sas un iz­mek­lē­ša­nas gai­tā. Un kā­da gan sa­jū­ta ir po­li­ci­jas dar­bi­nie­kiem, kad tie­sa it kā pie­rā­dī­ju­mu trū­ku­ma dēļ vai arī, aiz­bil­di­no­ties ar pro­ce­su­āliem pār­kā­pu­miem po­li­ci­jas dar­bā, at­brī­vo il­gi va­jā­tus un grū­tā mek­lē­ša­nas dar­bā at­klā­tus bīs­ta­mus kri­mi­nāl­no­ziedz­nie­kus?

Mūs­die­nu dzī­ves re­ali­tā­te ir tā­da, ka ne jau val­stī iz­do­tie li­ku­mi vie­ni pa­ši no­dro­ši­na kā­das per­so­nas tie­sis­ko aiz­sar­dzī­bu. Ir ne­pie­cie­ša­mas zi­nā­ša­nas un pras­me šos li­ku­mus iz­man­tot vai arī nau­da, par ko no­al­got zi­no­šus ju­ris­tus. Ja no­ziedz­nie­kam ie­gūt šo tie­sis­ko aiz­sar­dzī­bu ir lie­lā­kas ie­spē­jas kā go­dī­gam ie­rin­das pil­so­nim, tā­dēļ ka viņš ir na­bags, tad val­stī vei­do­jas ne­nor­mā­la si­tu­āci­ja: cil­vēks, kurš ir za­dzis, lau­pī­jis, iz­va­ro­jis, no­ga­li­nā­jis, tā­dē­jā­di no­stā­dot se­vi ār­pus li­ku­ma, pēc no­tver­ša­nas pēk­šņi sāk brēkt pēc sa­vām tie­sī­bām un li­ku­ma aiz­stā­vī­bas. Un valsts, sa­vu­kārt, vi­ņam vi­su to laip­ni pie­šķir. Bet no šī no­ziedz­nie­ka cie­tu­ša­jiem, lai pa­nāk­tu kā­du re­zul­tā­tu, tie­sis­kā aiz­sar­dzī­ba jā­pērk par nau­du!

Un ļau­nums šeit slēp­jas ne jau ap­stāk­lī, ka no­ziedz­nie­kiem tiek pie­šķir­ta tie­sis­kā aiz­sar­dzī­ba vai ka cie­tu­mos ra­dī­ti Ei­ro­pas lī­me­nim at­bil­sto­ši sa­dzī­ves ap­stāk­ļi. Ļau­nums ro­das no tā, ka valsts pret no­ziedz­nie­kiem pie­mē­ro augst­ākus stan­dar­tus ne­kā pret go­dī­ga­jiem sa­vas valsts pil­so­ņiem. Ne­var no­ziedz­nie­kus uz­tu­rēt un tie­sis­ki aiz­stā­vēt pēc ba­gā­tā­ko Ei­ro­pas val­stu stan­dar­tiem, bet go­dī­go pil­so­ņu at­al­go­ju­mu un sa­dzī­vi no­spraust na­ba­dzī­gā­ko Āzi­jas val­stu lī­me­nī. Šā­di no­zie­dzī­ba val­stī ne­vis tiek ap­ka­ro­ta, bet gan vei­ci­nā­ta. Iz­nāk, ka valsts pa­ti at­bal­sta un sti­mu­lē grau­jo­šos pro­ce­sus sa­vā iek­šie­nē!

Un sekas neiz­pa­liek. No­zie­dzī­gā pa­sau­le, pār­lie­ci­nā­ju­sies par sa­vai at­tīs­tī­bai lab­vē­lī­giem ap­stāk­ļiem, kļūst ar­vien ne­kau­nī­gā­ka un pār­iet uz­bru­ku­mā. Ne­so­dī­ti tiek slep­ka­vo­tas no­zī­mī­gas valsts amat­per­so­nas, po­li­ci­jas dar­bi­nie­ki, rūp­nie­ki, biz­nes­me­ņi – vi­si tie, kas kaut kā­dā veidā trau­cē no­ziedz­nie­kiem vai ne­pa­kļau­jas vi­ņu pra­sī­bām. Šo­brīd plaš­sa­zi­ņas lī­dzek­ļos tiek zi­ņots par ka­ru, ko or­ga­ni­zē­tā no­zie­dzī­ba pie­tei­ku­si Lat­vi­jas val­stij. Diem­žēl, nav ne­kā­du iz­re­džu, ka valsts tā­da, kā­da ir šo­brīd, šai ka­rā uz­va­rēs. Vis­drī­zāk tā būs ti­kai kār­tē­jā ago­ni­jas lēk­me, pēc ku­ras ie­stā­sies re­la­tī­va mie­ra pe­ri­ods. Bet or­ga­ni­zē­tā no­zie­dzī­ba, līdz­īgi vē­ža šū­nām slim­nie­ka ķer­me­nī, tur­pi­nās sa­vu uz­va­ras gā­jie­nu.

Mi­ris or­ga­nisms ne­spēj cī­nī­ties pret sair­ša­nu, tas pats ir aug­sne vi­siem sa­bru­ku­ma un sa­da­lī­ša­nās pro­ce­siem sa­vā iek­šie­nē. Un Lat­vi­ja kā na­ci­onā­la, uz taut­saim­nie­cī­bas at­tīs­tī­bu vir­zī­ta valsts – šo­dien ir mi­ru­si.

Vai­na šeit arī ta­jos po­li­ti­ķos, kas de­viņ­des­mi­to ga­du sā­ku­mā sa­va paš­la­bu­ma vai po­li­tis­kās tuv­re­dzī­bas dēļ pa­me­ta Pil­so­ņu Kon­gre­su, lai ie­kļau­tos Lat­vi­jas PSR Augst­ākās pa­do­mes to­laik iz­vei­do­ta­jā kan­to­rī. Ar to pa­šu brī­di šis kan­to­ris kļu­va par vie­nī­go ofi­ci­ālo va­ras ie­mie­so­ju­mu Lat­vi­jā. Nu Lat­vi­jas pil­so­ņi ik pēc trim vai čet­riem ga­diem spies­ti pie­ņemt tā iz­vir­zī­tos spē­les no­tei­ku­mus un, pie­da­lo­ties vil­tī­gi iz­strā­dā­ta­jā vē­lē­ša­nu pro­ce­dū­rā, pie­šķirt šim kan­to­rim pa­sau­les sa­bied­rī­bas acīs tie­sis­ku­ma ilū­zi­ju.

Var­būt bei­dzot ir pie­nā­cis laiks lie­tas no­saukt īs­ta­jos vār­dos un at­zīt, ka šī val­dī­ba sa­vā dar­bī­bā ne­vis pie­ļauj at­se­viš­ķas ne­pil­nī­bas, kļū­das vai no­zie­gu­mus, bet gan vien­kār­ši nav spē­jī­ga pār­val­dīt val­sti un no­dro­ši­nāt tās pas­tā­vē­ša­nu nā­kot­nē? Ja kāds ir mi­ris, tad tas ir jā­at­zīst un ne­va­jag gai­dīt, ka mi­ru­šais mo­dī­sies vai cen­sties to at­mo­di­nāt. Na­ci­onāl­pat­ri­otis­ki no­ska­ņo­tiem lat­vie­šiem vei­dot ar­vien jaun­as po­li­tis­kas par­ti­jas vai to ap­vie­nī­bas ar ce­rī­bu šā­di ie­kļūt val­dī­bā un ie­tek­mēt tās dar­bī­bu, ir tas pats, kas cen­sties at­mo­di­nāt lī­ķi. Nā­kas at­zīt, ka pa­rei­zie iz­rā­dī­ju­šies tie­ši Pil­so­ņu Kon­gre­sa slu­di­nā­tie prin­ci­pi un pie­eja valsts at­jau­no­ša­nai. Tā­pēc var­būt liet­de­rī­gāk bū­tu iz­ska­tīt Pil­so­ņu Kon­gre­sa dar­ba at­jau­no­ša­nas ie­spē­jas un sākt dar­bo­ties ša­jā vir­zie­nā? Un ru­na šeit ir ne­vis par kaut kā­diem ab­strak­tiem po­li­tis­kiem prin­ci­piem, bet gan par to, vai mēs nā­kot­nē gri­bam dzī­vot sa­vā val­stī, vai nē.

Bie­ži var dzir­dēt, ka mū­su val­dī­bas po­li­ti­ka ir vēr­sta uz ie­stā­ša­nos Ei­ro­pas Sa­vie­nī­bā. Tad nu pa­do­mā­sim dzi­ļāk – ko īs­ti šis ap­gal­vo­jums no­zī­mē? Bet no­zī­mē tas ti­kai to, ka t.s. «val­dī­ba» ne­kad nav iz­vir­zī­ju­si mēr­ķi šeit iz­vei­dot po­li­tis­ki un eko­no­mis­ki ne­at­ka­rī­gu val­sti. Vi­ņi vien­kār­ši sa­ga­ta­vo šī te­ri­to­ri­ālā ap­ga­ba­la pār­eju no vie­nas sa­vie­nī­bas ot­rā. Un, pro­tams, cen­šas iz­man­tot sa­vu stā­vok­li, lai no šī pār­ejas pe­ri­oda gū­tu ie­spē­ja­mi lie­lā­ku per­so­nī­go la­bu­mu. No šā­da vie­dok­ļa rau­go­ties, lo­ģi­kas trū­ku­mu vi­ņiem ne­var pār­mest. Tad jau tie­šām lī­dzek­ļu tē­rē­ša­na iz­glī­tī­bai, lauk­saim­nie­cī­bai, rūp­nie­cī­bai vai me­di­cī­nai ir pil­nī­gi ne­va­ja­dzī­ga. Bet strī­di par pil­so­nī­bas vai va­lo­das li­ku­miem – ga­lī­ga muļ­ķī­ba. Tik pa­cie­ties – Ei­ro­pā la­bā­ki būs!

Jā­nis Mie­zī­tis