Partiju Visu Latvijai propagandē kā «īstos» un «pareizos», neekstrēmos nacionālistus nākusi klajā ar jaunu, revolucionāru ideju – visās skolās jau no 1. klases mācībām jānotiek tikai latviešu valodā. Šīs idejas vārdā jau pirms vairākiem mēnešiem tika vākti paraksti, nesen bija sarīkots arī mītiņš tās atbalstam. Netrūkst naivu cilvēciņu, kas vislatviešu aktivitātes uzņem ar sajūsmu: «Jā, tik tiešām malači, kā mēs to agrāk neiedomājāmies...utt». Tomēr gribētos viņus aicināt iedziļināties problēmas būtībā pirms izteikt atbalstu šādām idejām.

Sāksim ar to, ka jau pašlaik latviešu skolās netrūkst okupantu atvašu, kuru ģimenēs latviski nerunā un tiek potēts naids pret Latviju un Latviešiem. Taču bērnus viņi sūta uz latviešu skolām, lai tie izaugtu konkurētspējīgāki un varētu aizņemt tās darba vietas, kas citādi pienāktos tiešām Latviešiem. Kādreiz kāds mans paziņa, nonācis vienas no daudzajām pseidonacionālajām sīkorganizācijām rīkotajā pasākumā stāstīja, ka tur kāds vīrs lielījās, ka viņi aktīvi nodarbojoties ar valsts valodas mācīšanu nelatviešiem: «Nu liels paldies jums par to, ka tagad viņiem daudz vieglāk būs ieņemt to darba vietu, kurā varētu nākotnē strādāt mans dēls!». Neaizmirsīsim arī, ka katrs skolēns – nepilsonis, kurš beidzis pilna laika studijas mācību iestādē ar latviešu valodu, automātiski var kļūt par LR pilsoni, nekārtojot nekādus eksāmenus. Tātad, ieguvums okupantu pēctečiem ir visai jūtams. No asimilācijas briesmām viņiem nav jābaidās – savā starpā viņi sarunājas krieviski, netrūkst arī klases biedru latviešu, kas labprāt trenējas brālīgās tautas mēlē.

Bet kā lai jūtas Latvietis, kura bērns nonācis šādā skolā un klasē? Tas, protams, nevienu no varturiem neinteresē. Kādā tikšanās reizā ar J. Dobeli, viņš vaicāja, vai daudzi nelatvieši sūtot savus bērnus latviešu skolās, un, saņēmis apstiprinošu atbildi, apmierināts konstatēja: «Nu re, tātad nav nemaz tik traki, integrācijas process rit uz priekšu!». Es atcirtu, ka šādas «integrācijas» rezultātā latviešiem Daugavpilī vispār vairs nav latviskas vides (lai cik paradoksāli tas nebūtu, bet PSRS okupācijas laikā tāda bija), ka vairs nav iespējams atšķirt latviešu skolu no krievu skolas. Tas pats attiecas, protams, arī uz bērnu dārziem, un varu tikai izteikt visdziļāko līdzjūtību audzinātājām, kuras spiestas runāt latviski ar bērniem, kas no tā ņi hrena nesaprot. Dobelis nepatikā sarauca uzacis, paraustīja plecus un norūca: «Nu tad paši esat vainīgi...nespējat turēties viņiem pretī, piespiest viņus runāt latviski». Redz, kā – mums pašiem jācīnās par Latvisku vidi sev apkārt, valstij nav pienākums to nodrošināt. Saprotams, ja klasē no 30 skolēniem kādi 5 ir krievvalodīgie, bet pārējie – latvieši, tad to nav pārāk grūti izdarīt, bet ko darīt, ja sadalījums ir «puse uz pusi»? Un pēdējais variants nav nemaz tas sliktākais! Mācoties Daugavpils 1. vidusskolas pēdējā, 12. klasē, 1991. gada 1. septembrī skolas svinīgajā līnijā tās toreizējais direktors V. Lipiņš ar lepnumu stāstīja, ka pēc augusta puča izgāšanās strauji pieaudzis gribētāju skaits mācīties pilsētas vienīgajā latviešu skolā – esot uzņemtas 10 (desmit!) pirmās klases, lai gan parasti nevarēja sakomplektēt vairāk par divām. Vienīgā problēma esot telpu trūkums, bet to atrisināšot, kad uzcelšot skolas piebūvi (tas notika pēc dažiem gadiem). Es klausījos un ar šausmām domāju – kas notiks ar Latviešu skolu, ja tajā no 10 skolēniem 8 būs nelatvieši (!!!) un klusībā priecājos, ka man tajā tikai viens gads vēl ir jāmācās. Vēlāk laikam daļa «integrējamo» skolēnu tomēr izvēlējās mācīties citur, tāpēc pamatskolā klašu skaits vairs nepārsniedza piecas, un latviešu un nelatviešu skaits tajās izveidojās apmēram 50 pret 50, līdzīga situācija ar nelielām svārstībām vienā vai otrā virzienā šajā iestādē ir arī patlaban. Savukārt, Daugavpils 12. vidusskolā, kura PSRS laikos bija divplūsmu skola un tagad skaitās skola ar latviešu mācību valodu, apmēram 90% (!) audzēkņu ir nelatviešu ģimenēs auguši. Ir arī vēl tā sauktā Saskaņas pamatskola, kurā uzņem bērnus no jebkurām ģimenēm, bet mācot it kā latviešu valodā. Kā redzams, tad praktiski visās mācību iestādēs Daugavpilī latviešu ģimenes bērnam jau no mazotnes ir jāsaskaras ar okupantu klātbūtni un nelatvisku mentalitāti tajās. Sen zināms – lai starp dažādām tautām noritētu mierīga sadzīvošana, tām jādzīvo pēc iespējas atsevišķi. Ne jau velti tādā daudznacionālā valstī kā ASV izveidojās atsevišķi nēģeru, ķīniešu, japāņu, tagad arī krievu kvartāli. Savulaik Minsterē trimdas latvieši speciāli bija izveidojuši mācību iestādi Latviešiem, lai tie varētu mācīties latviskā vidē. Taču mūsu varturi šo vidi sekmīgi grauj, iepludinot tajā nelatviešus. Vai tas nav noziegums pret Latviešu tautu, turklāt arī nacionālā naida kurināšana? Es nepieprasu, lai, uzņemot latviešu skolā, veiktu topošajam pirmklasniekam «gēnu testu», taču tas, lai viņa ģimenes valoda būtu latviešu, gan ir stingri jāpieprasa un jākontrolē!

Un nu esam nonākuši pie jautājuma – kas notiks ar mūsu valsts skolām, ja tajās tiešām tiks ieviesta Raivja Dzintara ierosinātā reforma? Daugavpilī jau nekas īpaši nemainīsies, tur diezin vai situāciju iespējams pasliktināt, nekā tā jau ir. Tāpat tie lauku rajoni Zemgalē, Vidzemē, Kurzemē, kur nelatviešu skaits ir niecīgs, nekādas īpašas pārmainās nepiedzīvos. Turpretī Rīgā, Liepājā, Jelgavā, Ventspilī gan situācija skolās kļūs tāda kā Daugavpilī. Vai «VL» to nesaprot, vai arī apzināti cenšas panākt, pašlaik neņemos spriest, iespējams, ka daļēji ir gan viens, gan otrs. Ir gan skaidrs kas cits – tādejādi atkal novērš uzmanību no DEKOLONIZĀCIJAS problēmas, kas ir vienīgais reālais risinājums nacionālajām problēmām mūsu valstī. To, ka apgūstot vietējo valodu, okupants nebūt nekļūst vietējai tautai lojāls, saprot arī daudzi krietni cilvēki ārvalstīs. Es iesaku izlasīt Diženā krieva, sirdsapziņas cietumnieka Borisa Stomahina rakstu internetā «Вакцина от русизма» (http://www.kavkazcenter.com/russ/content/2005/12/02/39875.shtml), ko noteikti derētu iztulkot arī latviski.

Vēl var rasties jautājums – vai vislatviešu sludinātā skolu reforma neveicinās okupantu aizbraukšanu no Latvijas? Var jau būt, ka daļēji tas varētu notikt, taču ļoti nelielā skaitā. Statistika liecina, ka jau apmēram patlaban puse nelatviešu bez jebkādas piespiešanas sūta bērnus mācīties skolās ar latviešu mācību valodu. Diezin vai pēc visu skolu pārejas uz šādu statusu, kas būtiski mainīsies. Katrā ziņā zaudējumi latviešiem, kuru bērni nonāks izteikti nelatviskā vidē, būs daudz lielāki, nekā iespējamais ieguvums, ko varētu radīt, labākajā gadījumā, dažu tūkstošu nelatviešu aizbraukšana. Vispār es, protams, piekrītu idejai, ka Latvijas skolās mācībām jānotiek latviešu valodā, bet tas būs iespējams tikai tad, kad Latviešu skaits Latvijā būs ne mazāks kā 75% no iedzīvotāju kopskaita. Kamēr tas tā nav, lai saglabātu Latviešu nacionālo patību un novērstu iespējamās nesaskaņas un nacionālā naida rašanos, latviešiem un nelatviešiem jāmācās atsevišķi. Savukārt, kas attiecas uz dekolonizāciju, tas ir darbietilpīgs, kompleksveida process, ko nav iespējams «iekustināt» tikai ar skolu reformu, kā viens otrs varbūt naivi iedomājas. Te ir jāmainās valsts politikai kopumā, atsakoties no noziedzīgās «integrācijas» politikas un ar likumu nosakot Latvijā pirmtiesības Latviešiem (ko, starp citu, pilnībā pieļauj arī ANO statūti). Okupantam nav jāapgūst Latviešu valoda, bet gan jāatstāj Latviešu zeme! Kā bija teikts kādā plakātā, ko manīju, šķiet, ka «Kluba 415» organizētā pasākumā:

«Kas maizīti par hļebu sauc,
No Latvijas lai projām brauc!».
Pie tā tad arī paliksim un to atgādināsim «VL»!

Aivars Gedroics