Ir in­stin­kti un uz­ve­dī­bas nor­mas, kas cil­vē­kā ir da­bas ie­lik­ti. Na­ci­onā­lisms ir zem­ap­zi­ņas in­stinkts, kas for­mē­jies kat­rā tau­tā ga­du tūk­sto­šos kau­jās par sa­vas tau­tas pas­tā­vē­ša­nu. Tas ir dvē­se­les dzi­ļu­mu in­stinkts, ku­rā iz­pau­žas tau­tas ģe­nē­tis­kā at­mi­ņa. Tas ir po­la­ri­zā­ci­jas spēks, kas pa­līdz tau­tai orien­tē­ties un pre­to­ties sve­šām des­truk­tī­vām ie­tek­mēm. Tā­pēc, jo spē­cī­gāks ir šis in­stinkts, jo dzī­vot­spē­jī­gā­ka ir tau­ta.

Šis in­stinkts vis­vai­rāk iz­pau­žas tau­tas dzī­ves eks­trē­mos ap­stāk­ļos un it se­viš­ķi ap­stāk­ļos, kad ap­drau­dē­ta ir tau­tas pas­tā­vē­ša­na nā­kot­nē. Tā­dos ap­stāk­ļos tau­tas ar­he­tips no­sa­ka vi­su tau­tas gri­bu un ap­zi­ņu.

Arī tad, kad tau­tas pas­tā­vē­ša­na ne­tiek ap­drau­dē­ta, na­ci­onā­lisms ir paš­vēr­tī­ba, jo na­ci­onā­lisms ir ko­pī­bas un vien­prā­tī­bas ap­zi­ņa. Tas pre­tsta­tā so­ci­ālis­mam ne­aici­na šķi­ras uz šķi­ru cī­ņu, bet gan uz iz­lī­gu­mu. Na­ci­onā­lisms re­gu­lē cil­vē­ku sav­star­pē­jās at­ttie­cī­bas, pa­ma­to­jo­ties uz tra­dī­ci­jām, ie­ra­du­miem un ci­tām na­ci­onā­la­jām vēr­tī­bām. Na­ci­onā­lisms no­zī­mē vie­no­tu vēr­tī­bu ska­lu, kas ir ne­pie­cie­ša­ma kat­ras sa­bied­rī­bas sta­bi­li­tā­tei.

Na­ci­onā­lisms kal­po arī kā in­for­mā­ci­jas filtrs. Mūs­die­nās, kad cil­vēks pa­kļauts ha­otis­kas un bie­ži vien pre­tru­nī­gas in­for­mā­ci­jas ie­dar­bī­bai, na­ci­onā­lisms ļauj cil­vē­kam orien­tē­ties dau­dzo ideo­lo­ģi­ju un re­li­ģi­ju jūk­lī.

Sa­rež­ģī­tos so­ci­ālos ap­stāk­ļos na­ci­onā­lisms no­dro­ši­na psiho­lo­ģis­ku aiz­sar­dzī­bu. Līdz ar to na­ci­onā­lis­mam ir arī psiho­lo­ģis­kas aiz­sar­dzī­bas fun­kci­ja.

Ci­vi­li­zēts un or­ga­ni­zēts na­ci­onā­lisms mums ir va­ja­dzīgs arī, lai iz­vai­rī­tos no et­nis­kiem kon­flik­tiem.

Et­nis­kais kon­flikts ir vie­na no so­ci­ālo kon­flik­tu for­mām, un tā pa­ma­tā ir et­nis­kās paš­sa­gla­bā­ša­nās ten­den­ce. Pie et­nis­ka kon­flik­ta no­ved et­nis­ki pre­tru­nī­ga si­tu­āci­ja. Lat­vi­jā et­nis­kās si­tu­āci­jas pre­tru­nī­gums ti­ka ie­di­bi­nāts PSRS lai­kā ar mas­vei­dī­gu mig­ran­tu ie­plu­di­nā­ša­nu. Tas lat­vie­šos ra­dī­ja priekš­sta­tu par mig­ran­tu kā par pa­tē­rē­tā­ju bez tēv­ze­mes, kas ir vien­al­dzīgs pret zem­i, ku­rā tas ir ie­ra­dies kā ne­lūgts vie­sis.

Et­nis­kais kon­flikts vis­pirms pas­tāv la­ten­tā for­mā. Šā­das si­tu­āci­jas ilg­sto­ša pas­tā­vē­ša­na et­nis­ka­jā tel­pā ar lie­lu var­bū­tī­bu var no­vest pie at­klā­ta kon­flik­ta. To­mēr starp­na­ci­onā­lo kon­flik­tu ri­si­nā­jums nav mek­lē­jams cī­ņā ar tau­tu na­ci­onā­lis­mu. Pa­sau­les ie­vē­ro­ja­mais kon­flik­to­logs R. Da­ren­dorfs uz­ska­ta, ka viens no et­nis­ka kon­flik­ta at­ri­si­nā­ša­nas ne­pie­cie­ša­miem no­sa­cī­ju­miem ir abu kof­lik­tē­jo­šo pu­šu or­ga­ni­zē­tī­ba. Vis­bīs­ta­mā­kie ir di­fū­zie kon­flik­ti, jo tie ir sti­his­ki un grū­ti ri­si­nā­mi. Tā­pēc, jo vai­rāk or­ga­ni­zē­tas ir kon­flik­tē­jo­šās pus­es, jo vieg­lāk ir pa­nākt vie­no­ša­nos un at­ri­si­nā­ju­mu. Bez tam vieg­lāk un sa­prā­tī­gāk ir pre­tru­nī­go et­nis­ko si­tu­āci­ju sākt ri­si­nāt lai­kus.

No et­no­so­ci­olo­ģi­jas ir la­bi zi­nāms, ka et­nis­ko ris­ku sa­ma­zi­na pa­mat­nā­ci­jas pro­cen­tu­ālais pār­svars. Tā, pie­mē­ram, Ar­mē­ni­jā un Lie­tu­vā, kur pa­mat­nā­ci­jas pro­cents pēc 1989. ga­da da­tiem sa­stā­da at­tie­cī­gi 93,3% un 79,6% et­nis­kās pre­tru­nas un et­nis­kais risks prak­tis­ki ne­pa­stāv. To­ties Lat­vi­jā, kur pa­mat­nā­ci­jas pro­cents ir ti­kai ne­daudz virs 50%, et­nis­kais risks ir ļo­ti augsts.

Pre­tru­nī­gas et­nis­kās si­tu­āci­jas pa­zī­mes ir šā­das:

1. Et­no­de­mog­rā­fis­kā ba­lan­sa iz­jauk­ša­na.

2. Et­nis­kās gru­pas po­li­tis­kā or­ga­ni­zē­ša­nās.

3. Spon­tā­nas et­nis­ko gru­pu ak­ci­jas mī­ti­ņu, pi­ke­tu un ci­tu pro­tes­tu vei­dā.

Kā re­dzam, viss Lat­vi­jā jau ir – gan ne­nor­māls et­no­de­mog­rā­fis­kais ba­lanss, gan kriev­va­lo­dī­go po­li­tis­kā or­ga­ni­zē­ša­nās, gan arī mī­ti­ņi un pi­ke­ti. Tā­pēc šā­dos ap­stāk­ļos sva­rī­ga ir et­nis­ko pu­šu or­ga­ni­zē­ša­nās un di­alogs. Vis­slik­tā­kais pa­dom­de­vējs te ir akls naids un at­rie­bī­bas, un var­dar­bī­bas al­kas, kas ved pie di­fū­ziem kon­flik­tiem, upu­riem un pro­blē­mas ri­si­nā­ju­mu ti­kai sa­rež­ģī. Tā­pēc mēs uz­ska­tām, ka lat­vie­šu tau­tas un lat­vie­šu kul­tū­ras nā­kot­nes la­bā, kā arī et­nis­kā mie­ra la­bā ne­pie­cie­šams ne­ka­vē­jo­ties iz­strā­dāt val­stis­ku prog­ram­mu lat­vie­šu pro­cen­tu­ālā sa­stā­va pa­lie­li­nā­ša­nai. Tā­dā prog­ram­mā ir jā­būt ie­in­te­re­sē­tiem arī cit­tau­tie­šiem, ja vien vi­ņi pa­tie­si cie­na to tau­tu un kul­tū­ru, ku­ras zem­ē ir ie­ra­du­šies, lai dzī­vo­tu. Pie pie­tie­ka­ma pa­mat­nā­ci­jas pro­cen­ta pa­mat­nā­ci­ja var at­ļau­ties vi­sas tās ga­ran­ti­jas, kas ne­pie­cie­ša­mas ma­zā­kum­tau­tī­bu kul­tū­ras sa­gla­bā­ša­nai, vei­ci­nā­ša­nai un pat aiz­stā­vē­ša­nai, kā tas ir ar lī­bie­šu va­lo­du un kul­tū­ru Lat­vi­jā, jo tā­dos ap­stāk­ļos ma­zā­kum­tau­tī­ba ne­ap­draud pa­mat­nā­ci­jas ek­sis­ten­ci un kul­tū­ru.

No­dar­bo­ties ar vi­siem šiem jau­tā­ju­miem bū­tu na­ci­onā­lo par­ti­ju uz­de­vums. Diem­žēl tās ir maz­skait­lī­gas, sa­šķel­tas un tā­pēc ne­spēj būt par pie­tie­ka­mu pre­tsva­ru re­for­mko­mu­nis­tu di­bi­nā­tām li­be­rā­la­jām par­ti­jām. Sa­vu­kārt, tā­da na­ci­onā­lā kus­tī­ba kā TB/LNNK ir sa­augu­si ar bi­ju­šo pa­dom­ju no­men­kla­tū­ru un ie­kļā­vu­šās val­do­ša­jā po­li­tis­ka­jā slā­nī ar li­be­rā­lu orien­tā­ci­ju. Tā­pēc ļo­ti sva­rī­ga šī lie­lā uz­de­vu­ma priekš­ā ir na­ci­onā­lo sīk­par­ti­ju ap­vie­no­ša­na vie­nā par­ti­jā ar vie­nu no­sau­ku­mu, vie­no­tu prog­ram­mu un tak­ti­ku.

K. Krū­miņš