Latvietis

Autorizācija
Lietotājs:
Parole:
 
 

Vēlies pievienoties?

Iespējas tikties ar biedrības vadību

Kas valda valodu, valda prātu


Kas vajadzīgs nacionālismam?
02.10.2008

Na­ci­onā­lisms sa­stāv no di­viem kom­po­nen­tiem – ie­dzim­tā un ie­audzi­nā­tā. Tā­pēc na­ci­onā­lis­mam ir ne ti­kai bi­oģe­nē­tisks, bet arī so­ci­āls pa­mats un tas spēj re­ali­zē­ties ti­kai no­teik­tos so­ci­ālos ap­stāk­ļos, no ku­riem kā gal­ve­no var mi­nēt audzi­nā­ša­nu ģi­me­nē un sko­lā.

Sa­vu­kārt na­ci­onā­la­jā audzi­nā­ša­nā un na­ci­onā­lās kul­tū­ras sa­gla­bā­ša­nā sva­rī­gi ir tā sau­ktie et­no­kon­so­li­dē­jo­šie fak­to­ri: va­lo­da, tra­dī­ci­jas, ri­tu­āli, tau­tis­kie rak­sti un sim­bo­li­ka, tau­tas so­li­da­ri­tā­te un et­nis­kā iden­ti­tā­te.

Va­lo­da vei­ci­na et­nis­kās gru­pas sa­lie­dē­tī­bas for­mē­ša­nos. Va­lo­dā at­spo­gu­ļo­jas zi­nā­ša­nas par do­tās tau­tas kul­tū­ras tra­dī­ci­jām. Va­lo­dā ma­te­ri­ali­zē­jas et­no­sa vēs­tu­ris­kā at­mi­ņa. Dau­dzi jē­dzie­ni mums šķiet pa­ši par se­vi sa­pro­ta­mi ti­kai tā­pēc, ka tie ir ie­sak­ņo­ju­šies mū­su va­lo­dā. Va­lo­dai ir ciešs sa­kars ar na­ci­onā­lo psiho­lo­ģi­ju. Var teikt, ka tie­ši va­lo­da ir et­nis­ku­ma fun­kci­onē­ša­nas sim­bo­lis­kā vi­de. Tā­pēc val­stis, ku­rās pas­tāv vai­rā­ki va­lo­das di­alek­ti, ap­zi­nā­da­mās va­lo­das kon­so­li­dē­jo­šo no­zī­mi, cen­šas pie­ņemt vie­nu valsts va­lo­du. Sva­rī­gi ir arī aiz­stā­vē­ties pret ci­tu va­lo­du uz­bru­ku­mu. Dau­dzi sveš­vār­di, kas tiek lie­to­ti mūs­die­nu lat­vie­šu va­lo­dā, lie­ci­na par at­lan­tis­ma uz­bru­ku­mu un mū­su vā­jo paš­aiz­sar­dzī­bas spē­ju. Tos ie­va­zā ma­su in­for­mā­ci­jas lī­dzek­ļi, kas šo­dien kal­po pār­na­ci­onā­lām in­te­re­sēm. Tos ie­va­zā arī mū­su amat­per­so­nas, kas ar sveš­vār­du lie­to­ša­nu cen­šas iz­ska­tī­ties gud­rā­ki, ne­kā pa­tie­sī­bā ir. Tai pat lai­kā ir jā­at­zīst, ka lat­vie­šu va­lo­das uz­spie­ša­na krie­viem vi­ņus ne­pa­da­rīs par lat­vie­šiem, tā­pat kā krie­vu va­lo­das ap­gū­ša­na lat­vie­šus ne­pa­da­rī­ja par krie­viem. Ar to vien ir par maz, un et­nis­ki pre­tru­nī­gā si­tu­āci­ja jo­pro­jām sa­gla­bā­sies. Tā­pat pil­so­nī­bas mas­vei­dī­ga pie­šķir­ša­na sa­ska­ņā ar Zbig­ņe­va Bze­žin­ska pro­jek­tu ne­lik­vi­dēs et­nis­ko ris­ku Lat­vi­jā, jo pil­so­nī­bas pie­šķir­ša­na pa­ti ne­uz­la­bo et­no­de­mog­rā­fis­ko si­tu­āci­ju. Neiz­do­sies arī pēc tam sa­ska­ņā ar šo pro­jek­tu krie­vis­ki ru­nā­jo­šos pil­so­ņus pa­da­rīt par krie­vis­ki ru­nā­jo­šiem lat­vie­šiem, jo kat­rai tau­tai ir sa­va dvē­se­le. Šo si­tu­āci­ju var glābt ti­kai tāds pro­jekts, kas uz­la­bo et­no­de­mog­rā­fis­ko ba­lan­su.

Sva­rīgs et­no­kon­so­li­dē­jošs fak­tors ir tra­dī­ci­jas. Tra­dī­ci­jas ir tau­tu dzī­vē kopš se­niem lai­kiem pas­tā­vo­šas ie­ra­šas, kas tiek pār­man­to­tas no pa­audzes uz pa­audzi. Tra­dī­ci­jas dod tau­tai iek­šē­ju vie­no­tī­bu un sa­ka­ru starp bi­ju­šām un eso­šām pa­audzēm. Tra­dī­ci­jas gā­dā par tau­tas ga­rī­gās at­tīs­tī­bas ne­pār­trauk­tī­bu un pa­sar­gā tau­tu no da­žā­dām ne­jau­šī­bām un kļū­dām. Tra­dī­ci­jas sa­tur se­vī vi­su to ga­rī­go man­to­ju­mu, ko tau­ta sa­vā tūk­stoš­ga­du at­tīs­tī­bā ir at­zi­nu­si par la­bu un de­rī­gu. Tra­dī­ci­jas ir sen­tē­vu gud­rī­ba. Tās dod cil­vē­ka dzī­vei stin­gru­mu un pa­sar­gā vi­ņu no sve­šām ie­tek­mēm. Tai pat lai­kā tra­dī­ci­jas nav kaut kas sa­stin­dzis un ne­mai­nīgs. Tās lē­nām mai­nās, rei­zēm iz­gaist un rei­zēm ro­das jaun­as un ie­sak­ņo­jas tau­tas dzī­vē un dvē­se­lē. Ta­ču vien­mēr tās ir tas pa­mats, uz ku­ra tau­ta ceļ sa­vu ga­rī­go nā­kot­ni. Tā­pēc kat­ram cil­vē­kam, kas grib dzī­vot tau­tis­kā ga­rā, ir jā­zi­na, jā­at­zīst un jā­ievē­ro sa­vas tau­tas tra­dī­ci­jas. Tra­dī­ci­ju et­no­kon­so­li­dē­jo­šo no­zī­mi la­bi ap­zi­nā­jās ko­mu­nis­ti un tā­pēc vi­siem spē­kiem cen­tās iz­skaust na­ci­onā­lās un ie­viest sa­vas boļ­še­vis­tis­kās tra­dī­ci­jas. Ta­gad līdz­īgu, ti­kai vil­tī­gā­ku uz­bru­ku­mu na­ci­onā­la­jām tra­dī­ci­jām veic li­be­rā­ļi, ne­žē­lo­jot lī­dzek­ļus lat­vie­šu tau­tai sve­šo at­lan­tis­ma tra­dī­ci­ju ie­vie­ša­nai. Ap­zi­nīgs tau­tie­tis ne­kad sve­šo ne­tur augst­āk par sa­vē­jo. Tur iz­pau­žas vi­ņa tau­tis­kā paš­cie­ņa.

Et­no­kon­so­li­dē­jošs fak­tors ir arī ri­tu­āli. Tie no­dro­ši­na kul­tū­ras pēc­te­cī­bu. Ri­tu­āli ir uz­ve­dī­bas ste­reo­ti­pi. Tie uz­tur no­teik­tu so­ci­ālā sta­tu­sa hie­rar­hi­ju, vei­ci­na gru­pas so­li­da­ri­tā­ti, veic so­ci­ālās re­gu­lē­ša­nas fun­kci­ju, no­ņem emo­ci­onā­lo sprie­dzi no­teik­tās sa­dzī­ves si­tu­āci­jās. Tā­pēc vis­vai­rāk ri­tu­ālu sais­tās ar paš­iem sva­rī­gā­ka­jiem cil­vē­ka dzī­ves brī­ziem – pie­dzim­ša­nu, piln­ga­dī­bu, pre­cī­bām un be­dī­bām.

Sva­rīgs kon­so­li­dē­jošs fak­tors ir tau­tis­kie rak­sti un tau­tis­kā sim­bo­li­ka. Ie­vē­ro­ja­mais psiho­logs Gus­tavs Jungs sa­ka: sim­bo­liem ir daudz dzi­ļā­ka zem­ap­zi­ņas no­zī­me, ne­kā mēs to pa­ras­ti ie­do­mā­ja­mies. Tā­pēc na­ci­onā­lo sim­bo­lu lie­to­ša­na rei­zē ir sak­rā­la dar­bī­ba ar ma­ģis­ku spē­ku un no­zī­mi, kas mūs vie­no cau­ri ga­du tūk­sto­šiem ar mū­su tau­tas vis­tā­lā­ko se­nat­ni, kad mū­su sen­či šos pa­šus rak­stus grie­za ko­kā vai ie­ka­la ak­me­nī.

Sva­rīgs kon­so­li­dē­jošs fak­tors ir tau­tas so­li­dā­risms. Lai na­ci­onā­la valsts va­rē­tu pas­tā­vēt, valsts va­ra ne­drīkst pie­de­rēt kā­dam so­ci­ālam slā­nim vai gru­pē­ju­mam. Valsts va­rai ir jā­bal­stās uz vi­siem so­ci­āliem slā­ņiem – uz dar­ba de­vē­jiem, dar­ba ņē­mē­jiem, zem­nie­kiem, in­te­li­ģen­ci. So­ci­ālo slā­ņu in­te­re­ses ne­drīkst stā­vēt pār­i nā­ci­jas ko­pī­gām in­te­re­sēm. Tā­pēc na­ci­onā­lais so­li­dā­risms aici­na ļau­dis uz sav­star­pē­ju iz­pa­lī­dzī­bu tā, lai, cits ci­tu bal­stot, vi­si gū­tu la­bu­mu. So­li­dā­risms mu­di­na tau­tie­šus uz sav­star­pē­ju cie­ņu, līdz­cie­tī­bu, sa­dar­bī­bu, ie­cie­tī­bu. Tāds tau­tie­tis ap­zi­nās, ka ne­viens vi­ņu ne­pa­me­tīs ne­lai­mē, un ap­zi­nās, ka tau­tas ne­lai­me ir arī vi­ņa ne­lai­me un tau­tas lai­me ir arī vi­ņa lai­me. Tau­tas so­li­dā­risms sa­lie­dē tau­tu un ma­zi­na kār­tu pre­tru­nas. Tas da­ra tau­tu vie­no­tu un stip­ru. Tā­pēc pret vi­su im­pe­ri­ālis­tu uz­bru­ku­miem tau­tas so­li­dā­risms ir bi­jis viens no stip­rā­kiem tau­tas paš­aiz­sar­dzī­bas bas­ti­oniem. Lūk, kā­pēc mums ir va­ja­dzīgs vi­sas tau­tas so­li­dā­risms, un, lūk, kā­pēc ko­mu­nis­ti slu­di­nā­ja tau­tās šķi­ru nai­du, bet li­be­rā­ļi šo­dien slu­di­na ato­mā­rās sa­bied­rī­bas mo­de­li un po­li­tis­kās nā­ci­jas mo­de­li. Tie ir mo­de­ļi, ku­ru mēr­ķis ir pa­nākt ļau­dīs ego­is­mu un sav­star­pē­jo at­sve­ši­nā­ša­nos, lai tā vā­ji­nātu tau­tas or­ga­nis­ma da­bī­gās pre­tes­tī­bas spē­jas. Bet vi­sam tam mēr­ķis ir vi­su im­pe­ri­ālis­tu ga­lī­gais mēr­ķis – iz­nī­ci­nāt tau­tu kā kul­tū­ras vie­nī­bu un pār­vērst to pe­lē­kā, vieg­li ma­ni­pu­lē­ja­mā un vieg­li iz­man­to­ja­mā ma­sā.

Var teikt, ka va­lo­da, tra­dī­ci­jas, ri­tu­āli, sim­bo­li un vi­sa et­nis­kā kul­tū­ra ko­pu­mā ir ne ti­kai et­nis­kās gru­pas iden­ti­tā­tes, bet arī et­nis­kās gru­pas so­lo­da­ri­tā­tes pa­mats un sva­rīgs fak­tors et­nis­kās gru­pas pas­tā­vē­ša­nai nā­kot­nē. Tie­ši tā­pēc vi­si na­ci­onā­lo kul­tū­ru iz­nī­ci­nā­tā­ji vis­pirms vēr­šas pret na­ci­onā­li kon­so­li­dē­jo­šiem fak­to­riem – va­lo­du, tra­dī­ci­jām, ri­tu­āliem un sim­bo­li­ku un ar skal­di un val­di po­li­ti­ku vēr­šas pret tau­tas so­li­da­ri­tā­ti. Lūk, kā­pēc mēs esam na­ci­onā­la so­li­dā­ris­ma par­ti­ja.

Lai cī­nī­tos ar na­ci­onā­lis­mu ideo­lo­ģis­ka­jā plāk­snē, li­be­rā­ļu ar­gu­men­tā­ci­ja ir tā­da: «At­sa­kie­ties no na­ci­onā­lis­ma, un jūs dzī­vo­siet la­bāk!» Tas no­zī­mē: «At­sa­kie­ties no sa­vas dvē­se­les, un jūs dzī­vo­siet la­bāk.» Sa­vu­kārt, mū­su ar­gu­men­tā­ci­ja ir tā­da: «Na­ci­onā­lisms ir ide­ālisms, un tā al­ga nav ma­te­ri­āla. Katrs ide­ālisms sa­vā zi­ņā ir ne­prak­tisks. Tā­pēc na­ci­onā­lisms sa­viem pie­kri­tē­jiem ne­so­la ma­te­ri­ālas, bet gan ide­ālas vēr­tī­bas. Na­ci­onā­lis­ma al­ga ir iek­šē­ja kriet­nu­ma sa­jū­ta, ga­rī­ga līdz­sva­ra sa­jū­ta, sa­vas pil­nī­bas ap­zi­ņa un sa­vas tau­tas ko­pī­bas un mū­žī­gu­ma ap­zi­ņa. Bez tam li­be­rā­ļu ma­te­ri­ālisms liek mums stip­ri šau­bī­ties, vai, pār­do­dot sa­vu dvē­se­li, mēs dzī­vo­sim la­bāk, jo arī Se­na­jā Ro­mā, kad pub­li­ka sā­ka pra­sīt ti­kai mai­zi un iz­prie­cas, līdz Ro­mas sa­bru­ku­mam vairs ne­bi­ja tā­lu.

Bez na­ci­onā­lis­ma Lat­vi­jas valsts ir ti­kai viens no eko­no­mis­kiem re­ģi­o-niem glo­bā­la­jā pa­sau­lē bez nā­ci­jas un na­ci­onā­lās kul­tū­ras. Ja mēs at­sa­kā­mies no na­ci­onā­lis­ma, tad rei­zē ir jā­at­zīst, ka vel­tī­gi ir bi­ju­ši arī lat­vie­šu tau­tas upu­ri Zie­mas­svēt­ku kau­jās, Ne­at­ka­rī­bas cī­ņās un Gu­la­ga nā­ves no­met­nēs.» Tā­da ir mū­su ar­gu­men­tā­ci­ja.

Kat­ra tau­ta ir Da­bas un Die­va pro­dukts, tā­pēc kat­rai tau­tai un tās kul­tū­rai ir tie­sī­bas uz piln­vēr­tī­gu ek­sis­ten­ci. Ko­mu­nis­ti un li­be­rā­ļi ie­jau­cas Die­va pro­jek­tā, vei­do­jot ša­jā pro­jek­tā ha­osu. Ha­oss vien­mēr ir bi­jis sā­ta­na darbs. Tur­pre­tī Dievs ir struk­tū­ru un daudz­vei­dī­bas vei­do­tājs. Vi­sās pa­sau­les re­li­ģi­jās Dievs pa­sau­li ir ra­dī­jis no ha­osa. Daudz­vei­dī­bas iz­nī­ci­nā­ša­na un at­grie­ša­nās pie ha­osa ir sā­ta­nisms. Arī nā­ci­ju un na­ci­onā­lo kul­tū­ru iz­nī­ci­nā­ša­na ir sā­ta­nisms. Mēs to ne­drīk­stam pie­ļaut. Mū­su tau­ta un mū­su kul­tū­ra ir tas man­to­jums, ko gri­bam sa­gla­bāt. Mums nav va­ja­dzī­gas ne sve­šas te­ri­to­ri­jas, ne sve­ši svied­ri, ne dzī­vī­bas. Mums ir va­ja­dzīgs ti­kai tas, kas pie­nā­kas mums – mū­su ze­me, mū­su tau­ta un mū­su kul­tū­ra.

Mū­su mēr­ķi sa­skan ar Die­va pro­jek­tu un Die­va mēr­ķiem. Tā­pēc Dievs ir ar mums. Dievs ir ar mums!

K. Krū­miņš


Komentāri

Komentārus pievienot var tikai reģistrētie lietotāji. Lūdzam autorizēties (lapas kreisajā malā) vai reģistrēties.


Vārda dienas
Mariss, Matīss, Modris
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
  Versija 2.4.9. © 2005-2017 Biedrība «Latvietis». Visas šī darba tiesības aizsargātas.
Materiālu publicēšana bez saskaņošanas ar mājaslapas īpašnieku aizliegta. Jautājumu un ieteikumu gadījumā lūdzam sazināties ar biedrību «Latvietis».