1941. gada 28. jūlijā Maskavā, Lubjankas
cietumā, tā laika Padomju Krievijas vara nošāva pēdējo Latvijas
sūtni Padomju Savienībā Frici Kociņu. Fricis Kociņš bija
mans jaunības draugs, tādēļ uzskatu par savu pienākumu viņu atcerēties
pēc 60 gadiem kopš viņa traģiskās nāves.
Friča Kociņa biogrāfija atrodama
daudzos valsts izdevumos un laikrakstos, tāpēc pie tās nekavēšos. Viņa
dzīves pēdējais posms – no Latvijas okupācijas 1940. gada 17. jūnijā
līdz apcietināšanai 1940. g. 19. septembrī pēc atgriešanās no Maskavas
Latvijā – sīki attēlots Kociņa kundzes Emīlijas man sūtītā plašā
rakstā, kura oriģinālu esmu nodevis Okupācijas muzejam Rīgā. Tagad
gribu pakavēties pie iemesliem, kādēļ Krievijas padomju vara nošāva
Kociņu.
1939. gada novembrī tā laika Valsts
prezidents Kārlis Ulmanis izdeva ārlietu ministram Vilhelmam
Munteram ģenerālpilnvaru noslēgt ar Padomju Savienību tā dēvēto
bāzu līgumu, pareizāk, Latvijas okupācijas līgumu. Munters Maskavā
tikās ar sūtni Kociņu un gribēja pierunāt viņu atbalstīt šo līgumu.
Kociņš bija kategoriski pret Muntera un Molotova izstrādāto
līguma tekstu. Viņš arī nepiedalījās sarunās, vienīgi sniedza Munteram
tehnisku palīdzību, kā to prasa attiecību protokols. To man atstāstīja
Kociņa kundze, kuru par sarunām ar Munteru sīki informējis viņas
vīrs. Pēc Latvijas okupācijas padomju varas iestādes Maskavā gribējušas
jau tur apcietināt Kociņu. Tā kā viņam vēl bijusi sūtņa imunitāte,
arī sievas Emilijas pašnāvības mēģinājums devis iemeslu iejaukties
diplomātiskajam korpusam. Tikai septembra sākumā Kociņa ģimene
atgriezās Rīgā pie Friča mātes un māsas. 1941. gada 19. septembrī Kociņu
apcietināja un aizveda. Par apcietināšanas iemesliem Kociņa kundzei
tā laika Padomju Latvijas Ministru prezidents Kirhenšteins paskaidrojis,
ka Kociņš apcietināts likumīgi, jo sūtniecībā glabājis ieročus,
kas bijuši paredzēti padomju valsts iznīcināšanai. Patiesībā sūtniecībā
nekādi ieroči nav glabāti, tā bijusi čekas provokācija. Kociņš kā
sūtnis visu Maskavā pavadīto laiku bija persona non grata.
Padomju vara Frici Kociņu iznīcināja tādēļ, ka nevarēja pieļaut,
ka padomju Latvijā atrastos tai naidīgs cilvēks, kam liela autoritāte.
Munters bija tā laika padomju varas un čekas aģents, par ko liecina viņa
Padomju Savienībai labvēlīgie raksti laikrakstos un viņa sarakstītā
grāmatiņa «Savu tautu ienaidnieki», kur nopelti latvieši,
kas aizbēguši uz ārzemēm un nonievā padomju iekārtu Latvijā. Pēc
atgriešanās Latvijā, Kociņš vaicājis Munteram, vai viņš iznīcinājis
viņa sūtņa laikā no Maskavas sūtītos šifrētos dokumentus. Munters
atbildējis, ka nekas nav iznīcināts un visi šie dokumenti nodoti
Padomju Savienības Ārlietu ministrijai. Munters pēc atgriešanās
no Vladimiras, kur viņš vairākus gadus strādājis par tehniskās dokumentācijas
tulku traktoru rūpnīcā, strādāja arī Padomju Latvijas Zinātņu akadēmijā.
Tas viss liecina par Muntera īpašām attiecībām ar padomju valdību.
Viņš, būdams arī cita veida attiecībās ar Kārli Ulmani, varēja pēdējo
iespaidot ārlietu politikā. Ulmanis 1940. gada 18. jūnijā, okupācijai
sākoties, uzrunā Latvijas tautai teica arī šādus vārdus: «Mūsu
zemē kopš šā rīta ienāk Padomju karaspēks. Tas notiek ar valdības ziņu
un piekrišanu, kas savukārt izriet no pastāvošajām draudzīgajām attiecībām
starp Latviju un Padomju Savienību. Es tādēļ vēlos, ka arī mūsu zemes
iedzīvotāji ienākošās karaspēka daļas uzlūko ar draudzību.(..)
Es palieku savā vietā, un jūs paliekat savās.» Ar šo Kārlis Ulmanis
uzcēlis sev pieminekli.
Latvijas pēdējais sūtnis Padomju Savienībā
godam pildījis svēto zvērestu, kādu viņš kā Lāčplēša ordeņa kavalieris
un Latvijas sūtnis devis Latvijas valstij.
Arnolds Hofmanis