Pirms dažām dienām autobusā
man blakus divas sievietes sarunājās. Krieviski. Es viņām nepievērsu
uzmanību, tikai kārtējo reizi pie sevis nodomāju, cik reti Rīgā var
dzirdēt latviešu valodu.
Vienai no sievietēm
un man ārā bija jākāpj vienā pieturā. Viņa man palūdza izcelt somu.
Krieviski. Kad es atbildēju: «Jā, protams,» viņa man pateicās un skaidrā
latviešu valodā turpināja sarunu par jaunatnes un vecākās paaudzes
attiecībām. Viņa bija latviete. Es nejutos īpaši pārsteigts, jo šī
nebija pirmā tāda reize. Tomēr tas man lika aizdomāties.
Tā kā esmu aktīvs interneta
lietotājs, nereti ieskatos portālos, kas atrodas Latvijā, bet ir
krievu valodā (no tā nevar izvairīties, ja interneta iespējas vēlos
izmantot pēc iespējas efektīvāk). Es nevaru palikt vienaldzīgs, lasot
krievu tautības cilvēku komentārus, kas pārsvarā ir par krievu problēmām
Latvijā. Komentāros nereti jaušams tāds naids un agresivitāte, ka
atsevišķu komentētāju izteikumus (draudus), ka Latvija varētu
kļūt par otro Maķedoniju, es pat sāku uztvert nopietni... Pavisam nesen
kādā krieviskā portālā es izlasīju kāda sašutuša krieva komentāru,
kurā viņš izteicās, ka Latvijā ir genocīds pret krieviem un krievu kultūru,
ka krievus pazemojot un ka Latvijā sagandē krievu dzīvi... un citi
komentētāji tam piekrita...
Latvija ir neatkarīga
valsts. Latvija ir latviešu dzimtene, vienīgā vieta pasaulē, kur latviešu
valoda ir valsts valoda, kur rūpējas par latviešu kultūru. Vai tā ir
kāda cilvēktiesību pārkāpšana? Vai latviešiem nav tiesību uz savu
valsti, valodu un kultūru? Vai mums nav tiesību rūpēties un censties
saglabāt šīs vērtības? Latvijas krievi nepārtraukti sūdzas par viņu
cilvēktiesību pārkāpumiem, un, protams, Eiropā atrodas dzirdīgas
ausis. Un tad Latvijai jāklausa visādu Stūlu pamācībām, jāveic izmaiņas
likumos utt. Vai kādu uztrauc latviešu tiesības? Vai tas nav cilvēktiesību
pārkāpums, ja pilsonim savā valstī, dzimtenē nav iespējams iegūt
pilnvērtīgu izglītību savā dzimtajā, valsts valodā (kā tas ir daudzviet
Latgalē)? Vai tas nav cilvēktiesību pārkāpums, ja latvietim savā zemē
liegta iespēja brīvi paust savu viedokli (citādi var gadīties, ka viņu
sagaidīs fiziska izrēķināšanās vai, piemēram, atlaidīs no darba)?
Mani uztrauc manas
dzimtenes, manas tautas un manas valodas nākotne. Mūsu dzimtenes,
mūsu tautas un mūsu valodas nākotne. Man ir sajūta, ka latviešu valodai
Latvijā ir otršķirīga loma. Es dzīvoju Pierīgā un droši varu apgalvot,
ka šeit un Rīgā nav nekādas «krievu minoritātes» diskriminācijas.
Es klausos piecas radiostacijas, kurās dominē krievu valoda, es varu
skatīties sešus TV kanālus krievu valodā (salīdzinājumam: tikai
LTV1 visi raidījumi, filmas un seriāli ir latviešu valodā vai ir tulkojums),
arī preses kioskos, man šķiet, laikrakstu krievu valodā ir vairāk, bieži
vien man nepieciešamā profesionālā literatūra ir pieejama tikai
krievu vai angļu valodā. Un vēl – cik reižu gan man ir nācies saskarties
ar privātuzņēmumiem, kuros atsakās mani apkalpot latviešu valodā.
Arī izsaucot santehniķi vai elektriķi, man jārēķinās, ka saruna notiks
krievu valodā. Ja es atsacīšos runāt krieviski – cietīšu vienīgi
es.
Par vienu no lielākajām
problēmām latviskās vides saglabāšanā es uzskatu datorus un internetu.
Internetā ļoti maz informācijas atrodams latviešu valodā. Lielākā
daļa lapu, kuru adreses beidzas ar. lv, ir krievu valodā, nereti tās nemaz nav iespējams
izlasīt, kā arī ir lapas, kas satur pretvalstisku un naidīgu informāciju...
Izskatās, ka tas nevienu neinteresē.
Latvijas Valsts, latviešu
tautas un latviešu valodas nākotne ir atkarīga no mums, no aptuveni
1 miljona un 350 tūkstošiem latviešu (Latvijā), mums šīs vērtības ir
jāsaglabā un jānosargā. Vai mēs to spēsim? Vai mums pietiks spēka un
apņēmības?
Aigars Brudnis