Brīžos, kad cilvēkam jādomā par savu izdzīvošanu, garīgās (un arī morālās) vērtības tiek noliktas malā. Tiem, kas 01.02.2009. bija ieradušies uz J. Kušķa priekšlasījuma II daļu rūp tas, kas mums ir jāsaglabā, un tā ir latviešu valoda.

Priekšlasījuma galvenais mērķis bija uzsvērt, ka latviešu valoda nav novecojusi, kā to mēģina iestāstīt, aicinot to «modernizēt», bet gan atjaunojama, gluži kā to esam darījuši ar sarkanbaltsarkano karogu.

Tas nav vienas dienas darbs, bet gan ilgstošs un pacietīgs un tad būs skaidrs, ka latviešu valoda nebūt nav nabaga, bet gan «skaidra un svēta valoda, kuŗa vēl pēc daudz gadu tūkstošiem savā jaunības spēkā liecību dod par mūsu sentēvu pirmo šūpuli, uzrāda seno latviešu jautru un spēcīgu gara darbošanos.» (Kronvalda Attis)