Cilvēku saskarsmē ātri izveidojas nerakstīti spēles noteikumi, kurus lauzt ir ļoti grūti vai pat neiespējami. Ko viens drīkst, otrs nedrīkst. Piemēram, viens var atļauties uzbļaut, bet otrs – nē. Līdzīgi ir ar pavēlēšanu, uzrunāšanu uz tu un citām niansēm. Parasti saskarsmes lomas izveidojas automātiski jau pirmajā tikšanās reizē, tādas arī paliek, jo tās mainīt bez sarežģītām situācijām un konfliktiem ir iespējams parasti tikai teorētiski. Pamēģiniet ģimenē, kurā jau izveidojušies uzvedības stereotipi, mainīt lomas starp vīru, sievu, bērniem un citiem ģimenes locekļiem. Praksē tas ir tikpat kā neiespējami. Cietumā ieslodzītais iegūst tādu vietu hierarhijas skalā, kādu tas spēj iekarot pirmajos mirkļos. Pēc tam autoritāte paliks par autoritāti līdz mūža galam, bet aizvainotais paliks par aizvainoto. Armijā, ja kādreiz rodas nepieciešamība vienkāršu kareivi paaugstināt par virsnieku, to cenšas pārcelt uz citu daļu. Jo pēkšņi likt izmainīt attieksmi vecajiem virsniekiem un kareivjiem pret jaunizcepto komandieri ir daudz grūtāk, nekā to pārcelt uz citu daļu. Jaunajā vietā jaunais virsnieks spēlēs savu lomu, citiem tas liksies pats par sevi saprotams. Bībelē rakstīts, ka pravieti savā zemē neatzīst. Līdzīga situācija izveidojās Latvijā pēc PSRS sabrukšanas. Teorētiski lomām bija jāmainās un latviešiem no pakļautajiem jākļūst par saimniekiem. Taču tas nenotika, jo bez sarežģījumiem un konfliktiem līdzīgā situācijā lomas nemainās. Piemēram, mūsdienās valda nerakstīts likums (par spīti teorētiski pieņemtajam Valsts valodas likumam), ka, sarunājoties ar krievvalodīgo, latvietim ir jāpakārtojas un jārunā krieviski. Tā nerīkojoties, latvietis jūtas kā baltais zvirbulis citu vidū, tam jārēķinās ar iekšēju un ārēju spiedienu. Lai notiktu Latvijas sabiedrības integrācija uz latviešu valodas bāzes, jānomaina lielākā padomju laika kolonistu daļa, lai to vietā varētu ienākt, ja vajadzīgs, citi viesstrādnieki no visas plašās pasaules, kuriem nebūs problēmu pierast pie latviešiem pieņemamākiem spēles noteikumiem. Vēl latviešu interešu aizstāvji var mēģināt paši sev izkarot jaunu stāvokli, bet tas iespējams vairāk teorētiski, jo ož pēc lieliem konfliktiem, no kuriem tiem ir lielas bailes. Stāvokli sarežģī tas, ka pagaidām starptautiskās organizācijas nevēlas dot latviešiem reālu brīvību, bet ar dubultstandartu un demagoģijas palīdzību lobē Krievijas intereses. Ja par katru cenu nevēlamies sarežģījumus, tad autoritātes – krievvalodīgie – paliks autoritātes, bet aizvainotie paliks par aizvainotajiem. Latviešiem varētu ieteikt vairāk cienīt sevi un nebaidīties savu sāpi skaļi, konkrēti paust visai pasaulei – līdzīgi, kā to dara ebreji par holokaustu.

Andis Bāliņš