Man darbā ir kāda kolēģe - jauna sieviete. Nesen biroja kāpņu telpā mums bija neliela saruna - protams, par šobrīd aktuālo jeb krīzi. Sarunas laikā šī sieviete teica: "Ja Latviju kāds gribētu pārņemt, lai ņem. Es pat varētuiemācīties kādu svešvalodu, ja būtu jāaizmirst latviešu valodu. Galvenais - lai ir darbs un drošība."

Atzīšos godīgi - es teju apsēdos. Ko tādu nudien nebiju gaidījis. Cilvēks ir gatavs mainīt savu brīvību pret "maizi un izpriecām"! Viņai - latvietei - vairs nav vajadzīga sava valsts, nav vajadzīga sava valoda un tauta! Pēc tam, kad sarunās ar vēl dažiem cilvēkiem dzirdēju šo pašu viedokli, sāku domāt - kāpēc tā?

Senajiem turkiem cilvēku pakļaušanai bija kāds visai cietsirdīgs paņēmiens - mankurtuzācija. Upurim galvā uzmauca kamieļa ādas gabalu un tad to atstāja tuksnesī uz vairākām dienām, sasienot rokas - lai nevar nomaukt šo ādu nost. Āda izkalstot sarāvās un spieda galvaskausu, radot neciešamas sāpes. Papildus tam, mati nevarēja izaugt caur šo ādu un auga atpakaļ galvā, padarot ciešanas vēl lielākas. Pēc pārdzīvotā šoka upuris vairs neko neatcerējās no savas pagātnes un bija gatavs darīt visu, ko tam liek.

Lielvaras jau kādu laiku ir sapratušas, ka fizisks kaŗš ir ļoti dārgs un līdz ar to neefektīvs pakļaušanas līdzeklis (to jāizmanto tikai tad, ja nav iespējams izmantot citus). Lētāk ir upuri iekaŗot ekonomiski - pamazām, ar kredītu, uzpirkšanas un "rekomendāciju" palīdzību to pielabinot atvērt tirgus agresoram, pēc tam izpērkot visu un pakļaujot upuri pilnībā. Upuŗvalsts valdība pēc tā ir tikai ielikteņi - toties viss ir legāli un atbilstoši starptautiskajām tiesībām. Līdzīgi ir ar cilvēku prātu pakļaušanu - cilvēkus fiziski iznīcināt gāzes kamerās vai nošaujot, vai arī tos pakļaut ar mankurtizācijas un citām metodēm ir ļoti dārgi. Izdevīgāk ir upurus mankurtizēt garīgi.

Vispirms radām apstākļus, ka cilvēkam ir samērā slikta dzīve. Vismaz lai viņam pašam tā liekas. No vienas puses, lai viņš ir paēdis un siltumā, bet no otras - parādām viņam dažādus materiālus labumus, bez kuŗiem gan itin labi var iztikt, tomēr tiem ir vilinošs spēks. Šeit var noderēt jebkas - sākot ar sīkām elektroniskām ierīcēm un beidzot ar glauniem automobiļiem.

Nākamajā solī piedāvājam cilvēkam kredītus. Sak', ņem, cik gribi - gan jau vēlāk atdosi! Protams, ka upuris sāk ņemt kredītus un pirkt visu iespējamo drazu, ko vien viņam piedāvā, pats nemaz nepamanot, ka pirkšana kļūst par viņa dzīvesveidu un ka bez tā viņš nevar just nekādu garīgu apmierinājumu. Lai pārliecinātos, ka kredīti netiek izmantoti valsts ekonomikas stiprināšanai, bet gan patēriņam, jābūt gana korumpētai un polītiski impotentai valdībai. To var panākt ar nelielu finanšu ieguldījumu.

Pēc kāda laika pārtraucam dot kredītus. Cilvēks, vairs nespēdams gūt garīgu baudījumu, sāk just neticamas garīgas paģiras. Viņa pasaules uzskats draud sabrukt, tomēr viņš nespēj no tā atteikties. Šajā brīdī viņš kļūst atvērts jebkuŗai informācijai. Šajā stadijā ir mana kolēģe, un viņu šobrīd garīgi mankurtizē.

Nesen Internetā bija lasāms joks, ka Latvijas finanšu problēmas varētu risināt, piesakot kaŗu Zviedrijai un padodoties gūstā. Šobrīd latvieši sāk domāt - nudien, mūsu valdība ir nekompetenta un nespēj pārvaldīt valsti. Tad jau labāk, ja kāds to pārņem!

Patiesība ir cita - spēki, kuŗi vēlas mūs pārņemt, grib, lai mēs tā domātu. Mūsu ienaidnieks ceŗ, ka šādi sasniegs mērķi - radot šādus apstākļus un, aizbildinoties ar krīzi, likvidējot izglītības, medicīnas un sociālo garantiju sistēmas, visi puslīdz spējīgie latvieši aizbrauks prom, bet atlikušie īsā laikā izmirs, indējoties ar alkoholu, tabaku un narkotikām. Latvija būs attīrīta no aborigēniem un te varēs iekārtot ērtas vasarnīcas varenajiem. Nekompetenti mēs esam, jo nevēlamies domāt paši; nespējam piespiest pie varas esošo kliķi rīkoties tautas, nevis savu investoru labā. Brīvību iemainīt pret drošību ir viegli, tomēr jāatceras, ka arī feodālā sistēma veidojās tieši tā - nedrošos laikos zemnieki brīvību iemainīja pret drošību pie saviem lēņa kungiem. Jāatzīst, ka bezdarba problēma tika atrisināta - šo zemnieku pēcteči, klaušās ejot, par darba trūkumu nudien nevarēja sūdzēties...

Alvils Bērziņš