Tā paredz tādu jautājumu risināšanu starptautiskā
līmenī, kas sekmētu padomju laika kolonistu repatriāciju vai emigrāciju uz
citām mītnes zemēm rietumos. Iemesls šādai politikai, ko sauc arī par
dekolonizāciju, ir pieaugošā spriedze Latvijas sabiedrībā, iekšpolitikā un
Latvijas, kā arī Eiropas Savienības attiecībās ar Krieviju, kad tiek skarti
t.s. «mazākumtautību» jautājumi Baltijas valstīs. Krievija manipulē ar Latvijai
nelojāliem kolonistiesm, lai īstenotu savas ģeopolitiskās intereses.
Kas ir dekolonizācija?
Esmu ievērojis, ka pirmā reakcija, dzirdot vārdu «dekolonizācija»,
ir satraukums par cilvēktiesību pārkāpumiem, tiesiskā pamatojuma trūkumu šādai
rīcībai, pasaules nosodījumu un pat iespējamu Krievijas militāro agresiju. Vēl
jo vairāk, šāds process tiek iztēlots kā deportācija lopu vagonos, fašisma
atdzimšana, ekstrēmisms u.tml. – tādu maldinošu ainu Latvijas sabiedrībai
(diemžēl, arī daudziem latviešiem) ir uzbūrusi krievvalodīgā prese un tās
atbalstītāji Maskavā. Tā kā valdošās Latvijas amatpersonas un partijas šos
melus dažkārt pat uzkurina, nevis atspēko, vēlos skaidri definēt, kāda ir
dekolonizācijas stratēģija.
Pasaulē vārdu dekolonizācija vairāk saista ar
rietumvalstu koloniālisma pārtraukšanu Āzijā un Āfrikā pēc Otrā pasaules kara.
Savukārt Latvijā šis termins parasti tiek lietots saistībā ar okupācijas seku
novēršanu – padomju okupācijas laikā iebraukušo kolonistu ģimeņu repatriāciju. Ka Latvijā ir notikusi kolonizācija,
apliecina arī Eiropas Parlamenta 1983. gada 13. janvārī pieņemtā rezolūcija par
situāciju Igaunijā, Latvijā un Lietuvā, kurā paustais vēlreiz apstiprināts
1987. gada rezolūcijā Nr. 872, uzsverot latviešu tautai draudošo asimilāciju un
nacionālās identitātes zaudēšanu masveida imigrācijas dēļ.
Ir bijuši dažādi priekšlikumi, kā dekolonizācija
īstenojama – sākot ar obligātu repatriāciju visiem, kuri ieradušies Latvijā
okupācijas gados, un beidzot ar brīvprātīgas repatriācijas finansēšanu tikai
tām ģimenēm, kuras pašas to vēlas. Tomēr, droši vien cerot uz sabiedrības
integrāciju, 18 gadu laikā nekāda būtiska darbība dekolonizācijas īstenošanai
jebkādā tās izpratnē nav notikusi, paliekot vien deklarāciju līmenī. Zemais
naturalizācijas temps un arvien pieaugošā pretestība latviešu valodas lietošanai,
kā arī krievvalodīgo plašais atbalsts autoritārās Krievijas politikai un
vēstures traktējumam daudzus vedina domāt, ka esošā integrācijas programma nav
darboties spējīga. Tādēļ nav brīnums, ka nacionāli konservatīvi noskaņotā
sabiedrības daļa un politiķi arvien biežāk atgriežas pie diskusijas par
dekolonizācijas īstenošanas iespējām.
Kā Eiropas Savienība var atbalstīt dekolonizāciju?
Lai dekolonizāciju īstenotu, būtu jāsadarbojas gan
ar Krieviju, gan rietumvalstīm un starptautiskajām organizācijām – pirmkārt,
Eiropas Savienību. Tuvojoties Eiropas Parlamenta vēlēšanām, būtiski uzsvērt
Latviju pārstāvošo Eiropas Parlamenta deputātu iespējamo ietekmi
dekolonizācijas veicināšanā.
Viena no daļējas dekolonizācijas iespējām –
brīvprātīga nepilsoņu migrācija uz Eiropas Savienības valstīm, kurām ir
nepieciešams papildus darbaspēks. Šobrīd nepilsoņiem ir ierobežotas iespējas
strādāt Eiropas Savienības valstīs, nepieciešama vīza. Tā vietā būtu jāpanāk,
lai uz atsevišķām Eiropas Savienības valstīm, kurām nepieciešams darbaspēks,
Latvijas un Igaunijas nepilsoņiem būtu atvieglotas iespējas pārcelties uz
pastāvīgu dzīvi, nodrošinot viņus ar pienācīgi apmaksātu darbu, dzīvokli un
sociālajām garantijām. Rietumeiropas valstīm būtu, ko piedāvāt potenciālajiem
imigrantiem no Baltijas valstīm. Papildus šajā procesā ieguvēji būtu Latvijā
palikušie darba ņēmēji, jo samazinātos konkruence darba tirgū, līdz ar to
palielinātos algas.
Arī Krievija aicina tautiešus mājās
Atbilstošu programmu, piesaistot 4 miljonus krievvalodīgo imigrantu no
Baltijas valstīm un Krievijas pilsētām, pirms dažiem gadiem plānoja ieviest Kaļiņingradas
apgabalā Krievijā, kuras gubernators Georgijs Booss ir nopietni pievērsies šī
apgabala ekonomiskajai izaugsmei. Iespējams,
ka Kaļiņingradas apgabala politiskā lēmuma īstenošanai pagaidām trūkst
ekonomisko resursu, tomēr ideja nav peļama.
Pastāv arī cita krievu repatriācijas programma, ko pirms vairākiem
gadiem izsludināja toreizējais Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Tomēr šī
programma nav guvusi plašu atsaucību, jo darbs un dzīvesvieta piedāvāta vien
nomaļās Krievijas pilsētās. Par abām Krievijas programmām ārvalstu tautiešu
piesaistīšanai Latvijas krievvalodīgo vidū bijusi liela interese.
Kā stimulēt kolonistu repatriāciju?
Stimulu kolonistu repatriācijai varētu dot arī
Rīgas domes sadarbība ar Kaļiņingradas pašvaldību, varbūt pat padarot Rīgu un
Kalņiņingradu par sadraudzības pilsētām. Lai samazinātu rindas uz jaunajiem
pašvaldības īres dzīvokļiem, Rīgas dome varētu atbalstīt mājokļu celtniecību
Kaļiņingradā tiem Rīgas krievvalodīgajiem, kuri labprāt pārceltos uz šo
pilsētu.
Latvijai ir būtiski panākt, lai Eiropas Savienība
ievēro Kaļiņingradas apgabalu kā iespējamu tiltu starp Krieviju un Eiropu, kā
zonu, kas nevien ģeogrāfiski ir Eiropas Savienības ielenkumā, bet arī
ekonomikas ziņā tuvojas Eiropas dzīves līmenim. Latvijas un Eiropas Savienības
ekonomiskā sadarbība ar Kaļiņingradu ir Latvijas interesēs. Šis apgabals
patiešām varētu kļūt īpaši pievilcīgs Latvijas krievvalodīgo kopienai, sekmējot
repatriāciju.
Jāuzsver nepieciešamā Rietumeiropas un ASV
līdzatbildība okupācijas seku novēršanā, papildus finansiāli atbalstot
labvēlīgāku apstākļu radīšanu Baltijas krievu repatriācijai uz Krieviju. Pēc
PSRS sabrukuma ASV finansiāli atbalstīja padomju armijas virsnieku atgriešanos
Krievijā no Baltijas valstīm, piešķirot gandrīz 300 miljonus dolāru virsnieku
mājokļu celtniecībai Krievijā un mācībām. Rietumu atbalstu varētu prasīt arī
civilo kolonistu repatriācijai uz Krieviju, jo tieši zemā repatriācijas
pabalsta dēļ daudzas krievvalodīgo ģimenes izvēlas palikt Latvijā.
Starptautiskā sabiedrība atbalstīs dekolonizāciju
Apdomājot ieskicētos variantus, kuri tuvinātu
Latviju pirms okupācijas pastāvošajam iedzīvotāju etniskajam sastāvam un
novērstu sabiedrības polarizāciju divās lielās kopienās, lasītājam varētu
rasties bažas: bet kā to praktiski panākt? Vai vispār iespējams par šiem
jautājumiem starptautiskā līmenī runāt un atrast domubiedrus? Vai Krievija
neliktu lietā dažādas «pārbaudītas» ārpolitikas metodes, lai Latviju šajos
centienos nomelnotu pasaules acīs?
Pirmkārt, sarunām ar Eiropas un starptautiskajām
institūcijām, citu valstu amatpersonām un darba devējiem jānotiek, balstoties
ne tik daudz uz deklaratīvām prasībām, cik uz pragmatiskiem apsvērumiem un
ekonomisko izdevīgumu. Latvijai mērķis samazināt krievvalodīgo kolonistu
kopienu līdz tādam līmenim, kas veiksmīgi integrētos un asimilētos latviešu
sabiedrībā, ir politiski svarīgs. Savukārt rietumvalstīm un Krievijai šis pats
process ir jāpiedāvā, paskaidrojot Latvijas politisko situāciju, tomēr galveno
uzsvaru liekot uz šo valstu ekonomisko ieguvumu, pieskaņojot migrāciju no
Baltijas savām darba tirgus prasībām.
Kā kolonistu aizbraukšana ietekmētu Latvijas ekonomiku?
Arī šajā diskusijas brīdī bieži rodas iebildumi –
kādēļ gan mums meklēt citu valstu ekonomisko izdevīgumu? Vai mums pašiem tādā
gadījumā nebūtu jāieved strādnieki no citām valstīm, lai apmierinātu Latvijas
prasības pēc darbaspēka?
Jebkurā citā Eiropas valstī, kur imigrantu kopiena
ir ievērojami mazāka un sastāv no daudzu tautu un valodu pārstāvjiem, šis
arguments būtu saprotams. Tomēr Latvijā, kur pamatnācija ir vien 58%
iedzīvotāju (pirms okupācijas bija 82%), bet atlikusī populācija runā un domā
pārsvarā krieviski, situācija ir latviešus iznīcinoša. Proti, padomju
okupācijas laikā ir dramatiski mainīts iedzīvotāju etniskais sastāvs, radot
uzskatāmus draudus ne vien latviešu kā vienīgās valsts valodas statusam un
kultūras identitātei, bet pat valsts pastāvēšanai. Piemēram, kādā kritiskā brīdī Latvijas krievvalodīgo kopiena ar
Krievijas agresīvu atbalstu varētu pieprasīt sev pašnoteikšanās tiesības vai
kāda krieviska Latgales reģiona suverenitāti (līdzīgi kā Gruzijā).
Mūsdienu Latvijas ekonomika šādām pārmaiņām
pielāgotos samērā elastīgi, ja vien process tiktu plānots, piedaloties
kompetentiem speciālistiem, ekonomistiem. Par mums mazākā, bet ekonomiski
attīstītākā Igaunija ir uzskatāms piemērs, ka iedzīvotāju skaits nav
priekšnoteikums labklājības līmenim; ekonomika ir pielāgojama gan lielākām, gan
mazākām populācijām. Nav arī pamata izplatītajam mītam, ka viesstrādnieku
imigrācija atrisina ekonomikas problēmas. Zviedrija savulaik aktīvi veicināja
imigrāciju, gūstot no tā ekonomisku izdevīgumu, savukārt mūsdienās lielā
imigrantu kopiena kļuvusi drīzāk par sociālu slogu, nevis atbalstu valsts
ekonomikai. Tomēr joprojām ir Eiropas valstis, kas imigrāciju atbalsta, un mums
šī iespēja būtu jāizmanto, novēršot divkopienu valsts veidošanās draudus Latvijā.
Kolonisti pametīs Latviju – ja vien būs politiķi, kuri to
veicinās
Mani novērojumi liecina, ka par spīti jebkādiem
skaidrojumiem par dekolonizāciju, vienalga atskanēs sašutuma saucieni.
Skumjākais, ka itin bieži dekolonizācijas idejai pretojas arī cilvēki ar
latviskiem vārdiem un uzvārdiem. Nav manos spēkos šādas personas pārliecināt.
Bet pārējiem lasītājiem vēlos uzsvērt – okupācijas seku novēršanas mērķis,
paredz ne vien deklarāciju pieņemšanu un informatīvo cīņu ar Krieviju, bet
pirmo reizi Latvijas politikas vēsturē varētu nest taustāmus rezultātus –
nelojālo iedzīvotāju kopienas skaitlisku sarukšanu un tās ietekmes mazināšanos
Latvijā.
Mārtiņš
Kālis