Latvietis

Autorizācija
Lietotājs:
Parole:
 
 

Iespējas tikties ar biedrības vadību

Kas valda valodu, valda prātu

Vēlies pievienoties?


Dekolonizācija ir izdevīga visiem
01.06.2009

Tā paredz tādu jautājumu risināšanu starptautiskā līmenī, kas sekmētu padomju laika kolonistu repatriāciju vai emigrāciju uz citām mītnes zemēm rietumos. Iemesls šādai politikai, ko sauc arī par dekolonizāciju, ir pieaugošā spriedze Latvijas sabiedrībā, iekšpolitikā un Latvijas, kā arī Eiropas Savienības attiecībās ar Krieviju, kad tiek skarti t.s. «mazākumtautību» jautājumi Baltijas valstīs. Krievija manipulē ar Latvijai nelojāliem kolonistiesm, lai īstenotu savas ģeopolitiskās intereses.

Kas ir dekolonizācija?

Esmu ievērojis, ka pirmā reakcija, dzirdot vārdu «dekolonizācija», ir satraukums par cilvēktiesību pārkāpumiem, tiesiskā pamatojuma trūkumu šādai rīcībai, pasaules nosodījumu un pat iespējamu Krievijas militāro agresiju. Vēl jo vairāk, šāds process tiek iztēlots kā deportācija lopu vagonos, fašisma atdzimšana, ekstrēmisms u.tml. – tādu maldinošu ainu Latvijas sabiedrībai (diemžēl, arī daudziem latviešiem) ir uzbūrusi krievvalodīgā prese un tās atbalstītāji Maskavā. Tā kā valdošās Latvijas amatpersonas un partijas šos melus dažkārt pat uzkurina, nevis atspēko, vēlos skaidri definēt, kāda ir dekolonizācijas stratēģija.

Pasaulē vārdu dekolonizācija vairāk saista ar rietumvalstu koloniālisma pārtraukšanu Āzijā un Āfrikā pēc Otrā pasaules kara. Savukārt Latvijā šis termins parasti tiek lietots saistībā ar okupācijas seku novēršanu – padomju okupācijas laikā iebraukušo kolonistu ģimeņu repatriāciju. Ka Latvijā ir notikusi kolonizācija, apliecina arī Eiropas Parlamenta 1983. gada 13. janvārī pieņemtā rezolūcija par situāciju Igaunijā, Latvijā un Lietuvā, kurā paustais vēlreiz apstiprināts 1987. gada rezolūcijā Nr. 872, uzsverot latviešu tautai draudošo asimilāciju un nacionālās identitātes zaudēšanu masveida imigrācijas dēļ.

Ir bijuši dažādi priekšlikumi, kā dekolonizācija īstenojama – sākot ar obligātu repatriāciju visiem, kuri ieradušies Latvijā okupācijas gados, un beidzot ar brīvprātīgas repatriācijas finansēšanu tikai tām ģimenēm, kuras pašas to vēlas. Tomēr, droši vien cerot uz sabiedrības integrāciju, 18 gadu laikā nekāda būtiska darbība dekolonizācijas īstenošanai jebkādā tās izpratnē nav notikusi, paliekot vien deklarāciju līmenī. Zemais naturalizācijas temps un arvien pieaugošā pretestība latviešu valodas lietošanai, kā arī krievvalodīgo plašais atbalsts autoritārās Krievijas politikai un vēstures traktējumam daudzus vedina domāt, ka esošā integrācijas programma nav darboties spējīga. Tādēļ nav brīnums, ka nacionāli konservatīvi noskaņotā sabiedrības daļa un politiķi arvien biežāk atgriežas pie diskusijas par dekolonizācijas īstenošanas iespējām.


Kā Eiropas Savienība var atbalstīt dekolonizāciju?

Lai dekolonizāciju īstenotu, būtu jāsadarbojas gan ar Krieviju, gan rietumvalstīm un starptautiskajām organizācijām – pirmkārt, Eiropas Savienību. Tuvojoties Eiropas Parlamenta vēlēšanām, būtiski uzsvērt Latviju pārstāvošo Eiropas Parlamenta deputātu iespējamo ietekmi dekolonizācijas veicināšanā.

Viena no daļējas dekolonizācijas iespējām – brīvprātīga nepilsoņu migrācija uz Eiropas Savienības valstīm, kurām ir nepieciešams papildus darbaspēks. Šobrīd nepilsoņiem ir ierobežotas iespējas strādāt Eiropas Savienības valstīs, nepieciešama vīza. Tā vietā būtu jāpanāk, lai uz atsevišķām Eiropas Savienības valstīm, kurām nepieciešams darbaspēks, Latvijas un Igaunijas nepilsoņiem būtu atvieglotas iespējas pārcelties uz pastāvīgu dzīvi, nodrošinot viņus ar pienācīgi apmaksātu darbu, dzīvokli un sociālajām garantijām. Rietumeiropas valstīm būtu, ko piedāvāt potenciālajiem imigrantiem no Baltijas valstīm. Papildus šajā procesā ieguvēji būtu Latvijā palikušie darba ņēmēji, jo samazinātos konkruence darba tirgū, līdz ar to palielinātos algas.

Arī Krievija aicina tautiešus mājās

Atbilstošu programmu, piesaistot 4 miljonus krievvalodīgo imigrantu no Baltijas valstīm un Krievijas pilsētām, pirms dažiem gadiem plānoja ieviest Kaļiņingradas apgabalā Krievijā, kuras gubernators Georgijs Booss ir nopietni pievērsies šī apgabala ekonomiskajai izaugsmei. Iespējams, ka Kaļiņingradas apgabala politiskā lēmuma īstenošanai pagaidām trūkst ekonomisko resursu, tomēr ideja nav peļama.

Pastāv arī cita krievu repatriācijas programma, ko pirms vairākiem gadiem izsludināja toreizējais Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Tomēr šī programma nav guvusi plašu atsaucību, jo darbs un dzīvesvieta piedāvāta vien nomaļās Krievijas pilsētās. Par abām Krievijas programmām ārvalstu tautiešu piesaistīšanai Latvijas krievvalodīgo vidū bijusi liela interese.

Kā stimulēt kolonistu repatriāciju?

Stimulu kolonistu repatriācijai varētu dot arī Rīgas domes sadarbība ar Kaļiņingradas pašvaldību, varbūt pat padarot Rīgu un Kalņiņingradu par sadraudzības pilsētām. Lai samazinātu rindas uz jaunajiem pašvaldības īres dzīvokļiem, Rīgas dome varētu atbalstīt mājokļu celtniecību Kaļiņingradā tiem Rīgas krievvalodīgajiem, kuri labprāt pārceltos uz šo pilsētu.

Latvijai ir būtiski panākt, lai Eiropas Savienība ievēro Kaļiņingradas apgabalu kā iespējamu tiltu starp Krieviju un Eiropu, kā zonu, kas nevien ģeogrāfiski ir Eiropas Savienības ielenkumā, bet arī ekonomikas ziņā tuvojas Eiropas dzīves līmenim. Latvijas un Eiropas Savienības ekonomiskā sadarbība ar Kaļiņingradu ir Latvijas interesēs. Šis apgabals patiešām varētu kļūt īpaši pievilcīgs Latvijas krievvalodīgo kopienai, sekmējot repatriāciju.

Jāuzsver nepieciešamā Rietumeiropas un ASV līdzatbildība okupācijas seku novēršanā, papildus finansiāli atbalstot labvēlīgāku apstākļu radīšanu Baltijas krievu repatriācijai uz Krieviju. Pēc PSRS sabrukuma ASV finansiāli atbalstīja padomju armijas virsnieku atgriešanos Krievijā no Baltijas valstīm, piešķirot gandrīz 300 miljonus dolāru virsnieku mājokļu celtniecībai Krievijā un mācībām. Rietumu atbalstu varētu prasīt arī civilo kolonistu repatriācijai uz Krieviju, jo tieši zemā repatriācijas pabalsta dēļ daudzas krievvalodīgo ģimenes izvēlas palikt Latvijā.

Starptautiskā sabiedrība atbalstīs dekolonizāciju

Apdomājot ieskicētos variantus, kuri tuvinātu Latviju pirms okupācijas pastāvošajam iedzīvotāju etniskajam sastāvam un novērstu sabiedrības polarizāciju divās lielās kopienās, lasītājam varētu rasties bažas: bet kā to praktiski panākt? Vai vispār iespējams par šiem jautājumiem starptautiskā līmenī runāt un atrast domubiedrus? Vai Krievija neliktu lietā dažādas «pārbaudītas» ārpolitikas metodes, lai Latviju šajos centienos nomelnotu pasaules acīs?

Pirmkārt, sarunām ar Eiropas un starptautiskajām institūcijām, citu valstu amatpersonām un darba devējiem jānotiek, balstoties ne tik daudz uz deklaratīvām prasībām, cik uz pragmatiskiem apsvērumiem un ekonomisko izdevīgumu. Latvijai mērķis samazināt krievvalodīgo kolonistu kopienu līdz tādam līmenim, kas veiksmīgi integrētos un asimilētos latviešu sabiedrībā, ir politiski svarīgs. Savukārt rietumvalstīm un Krievijai šis pats process ir jāpiedāvā, paskaidrojot Latvijas politisko situāciju, tomēr galveno uzsvaru liekot uz šo valstu ekonomisko ieguvumu, pieskaņojot migrāciju no Baltijas savām darba tirgus prasībām.

Kā kolonistu aizbraukšana ietekmētu Latvijas ekonomiku?

Arī šajā diskusijas brīdī bieži rodas iebildumi – kādēļ gan mums meklēt citu valstu ekonomisko izdevīgumu? Vai mums pašiem tādā gadījumā nebūtu jāieved strādnieki no citām valstīm, lai apmierinātu Latvijas prasības pēc darbaspēka?

Jebkurā citā Eiropas valstī, kur imigrantu kopiena ir ievērojami mazāka un sastāv no daudzu tautu un valodu pārstāvjiem, šis arguments būtu saprotams. Tomēr Latvijā, kur pamatnācija ir vien 58% iedzīvotāju (pirms okupācijas bija 82%), bet atlikusī populācija runā un domā pārsvarā krieviski, situācija ir latviešus iznīcinoša. Proti, padomju okupācijas laikā ir dramatiski mainīts iedzīvotāju etniskais sastāvs, radot uzskatāmus draudus ne vien latviešu kā vienīgās valsts valodas statusam un kultūras identitātei, bet pat valsts pastāvēšanai. Piemēram, kādā kritiskā brīdī Latvijas krievvalodīgo kopiena ar Krievijas agresīvu atbalstu varētu pieprasīt sev pašnoteikšanās tiesības vai kāda krieviska Latgales reģiona suverenitāti (līdzīgi kā Gruzijā).

Mūsdienu Latvijas ekonomika šādām pārmaiņām pielāgotos samērā elastīgi, ja vien process tiktu plānots, piedaloties kompetentiem speciālistiem, ekonomistiem. Par mums mazākā, bet ekonomiski attīstītākā Igaunija ir uzskatāms piemērs, ka iedzīvotāju skaits nav priekšnoteikums labklājības līmenim; ekonomika ir pielāgojama gan lielākām, gan mazākām populācijām. Nav arī pamata izplatītajam mītam, ka viesstrādnieku imigrācija atrisina ekonomikas problēmas. Zviedrija savulaik aktīvi veicināja imigrāciju, gūstot no tā ekonomisku izdevīgumu, savukārt mūsdienās lielā imigrantu kopiena kļuvusi drīzāk par sociālu slogu, nevis atbalstu valsts ekonomikai. Tomēr joprojām ir Eiropas valstis, kas imigrāciju atbalsta, un mums šī iespēja būtu jāizmanto, novēršot divkopienu valsts veidošanās draudus Latvijā.

Kolonisti pametīs Latviju – ja vien būs politiķi, kuri to veicinās

Mani novērojumi liecina, ka par spīti jebkādiem skaidrojumiem par dekolonizāciju, vienalga atskanēs sašutuma saucieni. Skumjākais, ka itin bieži dekolonizācijas idejai pretojas arī cilvēki ar latviskiem vārdiem un uzvārdiem. Nav manos spēkos šādas personas pārliecināt. Bet pārējiem lasītājiem vēlos uzsvērt – okupācijas seku novēršanas mērķis, paredz ne vien deklarāciju pieņemšanu un informatīvo cīņu ar Krieviju, bet pirmo reizi Latvijas politikas vēsturē varētu nest taustāmus rezultātus – nelojālo iedzīvotāju kopienas skaitlisku sarukšanu un tās ietekmes mazināšanos Latvijā.

Mārtiņš Kālis


Komentāri

Komentārus pievienot var tikai reģistrētie lietotāji. Lūdzam autorizēties (lapas kreisajā malā) vai reģistrēties.


Vārda dienas
Fricis, Vikentijs
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
  Versija 2.4.9. © 2005-2017 Biedrība «Latvietis». Visas šī darba tiesības aizsargātas.
Materiālu publicēšana bez saskaņošanas ar mājaslapas īpašnieku aizliegta. Jautājumu un ieteikumu gadījumā lūdzam sazināties ar biedrību «Latvietis».