Nemaz nav jābrīnās, ka latviešu dzīvā spēka un citi zaudējumi pēdējo 20 gadu laikā līdzinās kaŗa zaudējumiem. Pēdējos 20 gadus pret latviešu tautu ir noticis kaŗš. Un jāatzīst, ka mēs šajā kaŗā esam gandrīz sakauti. Sakauti ne jau tādēļ, ka nebūtu spējuši cīnīties pretī. Sakauti mēs esam tādēļ, ka līdz šim neesam sapratuši, kas īsti ir mūsu ienaidnieks. Mūsu ienaidniekam tautas atmodas kustību vajadzēja noslāpēt jau saknē, tomēr tā bija pārāk spēcīga. Tad mūsu pretiniekiem radās kāds velnišķīgs plāns: ja jau nevar pretestību apspiest ar varu, tad to jādara slēpti. Visā Baltijā tika izveidotas t.s. «tautas frontes», kuŗas «it kā» cīnījās un panāca neatkarības atjaunošanu - tiesa, pie varas paliekot tiem pašiem padomju laika funkcionāriem. Tieši tā - «atmoda» nebija nekāda atmoda, bet gan vienkārša komūnistu partijas funkcionāru pārsēšanās no volgām mersedesos.

Pēc tam sekoja Latvijas tautsaimniecības izputināšana. Tiklīdz ekonomika sāka kaut nedaudz atkopties, tika izdomāti jauni nodokļi vai prasības, vai arī tika inscenētas krīzes (kā «Bankas Baltija» gadījumā). Pēc 10 šādi nodzīvotiem gadiem latvieši sāka emigrēt. Jā, viņi bija/ir laimes meklētāji un devās pasaulē labākas dzīves meklējumos, paši saglabājot Latvijas vēlēšanu tiesības un balsojot par tiem pašiem šķēlēm, šleseriem un godmaņiem. Tomēr tas nemaina faktu, ka šis pirmais emigrācijas vilnis bija ļoti būtisks (salīdzināms ar Otrā pasaules kaŗa sekām) latviešu tautas dzīvā spēka zaudējums. Pēc dažiem kredītos balstītiem treknajiem gadiem (kuŗu laikā cilvēki vairāk, kā jebkad iepriekš, tika padarīti par materiālistiski noskaņotiem patērētājiem), sekoja tagadējais ekonomikas krachs, kuŗa rezultātā sagaidāms vēl viens emigrācijas vilnis - iespējams, daudz lielāks par pirmo.

Diemžēl tikai tagad domājoši latvieši sāk saprast, kas noticis un kas notiek. Saprast, kas ir mūsu patiesais ienaidnieks. Kā teicis kāds politiķis: «Ja kādā valstī vai tautā virsroku gūst tīri ekonomiski motīvi, tad ekonomika kļūst par šīs tautas apspiešanas un pakļaušanas līdzekli.»

Kaŗš ir zaudēts, un pienācis laiks maksāt reparacijas. Tas nebūs viegli, tomēr mums, latviešiem, ir jāsaprot - tagad vai nekad! Reparacijas diemžēl ir jāmaksā (lasi: kredītus jāatdod), tomēr klusu un mierīgi jābruņojas revanšam, lai patriektu no mūsu zemes gan bijušos komūnistus, gan viņu pakalpiņus un arī starptautiskā kapitāla pārstāvjus. Jāsaprot, ka «ārvalstu investīcijas» ne vienmēr ir labas, ka «starptautiskais aizdevums» ir kodolierocis, lai dotu mums izšķirošo triecienu, okupējot mūsu zemi pilnībā un neatgriezeniski.

Latvieši! Veidojiet sadarbības grupas vai organizācijas! Mācieties strādāt kopā un palīdzēt viens otram, neprasot - «kas man par to būs?» Tad un tikai tad mums būs kaut mazākā cerība vēlreiz atgūt brīvību - šoreiz jau patiesu. Ja nezināt, kā attīstīt sadarbību, jums vajadzīga palīdzība, vai arī vienkārši vēlaties pievienoties mums, lūdzu, sazinieties ar biedrību «Latvietis».