Ir dzīves mirkļi, kas saglabājas atmiņā uz mūžu, tās nedziest, nepārklājas ar aizmirstības miglu, un pēc gadu desmitiem ir tik pat skaidras, ka liekas it kā viss būtu noticis tikai vakar. Ir cilvēki, kas kā spožas zvaigznes atmirdz dzīves tukšajā ikdienā, cilvēki, kas bezbailīgi spēj izteikt savas un lielākās latviešu tautas daļas domas, un dot cerību, ka ausīs brīvības rīts...

Manā dzīvē bija divi brīži, kuri nekad neizgaisīs no atmiņas. Pirmais bija vēl bērnībā, kad redzēju leģionārus dodoties uz fronti. Otrais drūmajā okupācijas laikā – Helsinkiešu uzdrīkstēšanās paust savu nostāju pret komunistisko režīmu 1987. gada 14. jūnijā. Tobrīd redzētais saglabājies atmiņā tik spilgti, ka nespēju par to runāt pagātnē.

Ir drūma pelēka 14. jūnija diena. Atceroties tos daudzos tūkstošus Latvijas patriotu, kam šajā dienā sākās Golgātas ceļš, raud pat debesis, klātas tumšiem lietus mākoņiem. Ir cerība, ka šodien pēc daudziem gadu desmitiem šo mocekļu piemiņa atkal tiks godāta, noliekot ziedus pie Brīvības pieminekļa.

No radio «Brīvā Eiropa» ir zināms, ka grupa «Helsinki – 86» rīko pulcēšanos Bastejkalnā, pēc tam ziedu nolikšana mūsu svētvietā.

Lai izjauktu Helsinkiešu ieceri Brīvības piemineklis bloķēts. Tur okupantu jaunā paaudze, galvenokārt pirmsskolas vecumā, rīko riteņbraukšanas sacensības. Paiet stundas, smidzina lietutiņš, bet piemineklis ar vien vēl slēgts. Tuvākajā apkārtnē pulcējas tūkstošiem latviešu. Visi vēl neziņā un gaidās – vai tiešām šodien notiks pavērsiens mūsu dzīvē? Vai tas iezvanīs jaunu tautas atmodu, vai arī nākamās dienas rītu daudzi no mums sagaidīs čekas kazemātos. Lai arī kas notiku nākotnē, šodien ir jābūt šeit, jābūt vienotiem pret komunistisko režīmu.

Tuvojas radio ziņās minētais laiks – plkst. 14.⁰⁰, lietus mitējies. Atmirdz spoža vasaras saule. Ejās uz Bastejkalnu drūzmējas ļaudis. Daudzi dodas augšup, daļa paliek uz vietas, vērojot, kas notiks. Uzeju Bastejkalnā, tur ļaužu jau daudz. Pēkšņi atskan aplausi, tātad ieradušies Helsinkieši. Manī ir nepārvarama vēlme tos redzēt. Pakāpjos uz betona bluķa. Negaidīts pārsteigums – Helsinkieši tuvojas bluķim, lai no tā paustu savus patiesības vārdus. Samaināmies vietām, palieku blakus viņiem.

Pirmā uzruna. «..mēs varam nolikt ziedus Salaspilī pieminot tur bojāgājušos. Bet, kur nolikt ziedus tiem, kuru dzīvības izdzisa Sibīrijas plašumos? Izvēlēsimies šim nolūkam mūsu svētvietu – Brīvības pieminekli..». Jūtu, ka acis kļūst valgas, paskatos uz pārējiem – tas pats. Manas asaras slēpj maskēšanās nolūkā uzliktās brilles. Tā rīkoties ieteica mans politiskais audzinātājs Latvijas armijas virsnieks, Noriļskas katordznieks Teodors Brāķeris. Turpmākos notikumus vairs skaidri neatceros. Domas kļūst juceklīgas, savu vājuma brīdi cenšos maskēt ar smaidu... Viss ir tik negaidīti patiess... Ir atklāti pateikts tas, kas vienmēr saistījis manas domas, ir pausta patiesība, kura tika slēpta gadu desmitiem. Vēl neliels pārsteigums – cilvēku, kurš tagad runā, pirms stundas redzēju puķu tirdziņā pie «Saktas» pērkam ziedus, un atļāvos viņu pamācīt, ka šodien visiem jāpērk tikai sarkanbaltsarkanas rozes. Un manām pamācībām atbildes nebija.

Jau nākamā uzruna. To vairs neatceros. Tas viss pagāja kā sapnis, kas ātri gaist. Ir neizsakāma vēlēšanās palikt šeit, Bastejkalnā, pēc iespējas ilgāk, būt kopā ar vienādi domājošiem, ar cilvēkiem, kurus meklēju gadiem ilgi.

Trešā uzruna. Runātājs ir jaunāka gadagājuma cilvēks, kurš līdzinās kādam no politieslodzītajiem, par kuru man bija daudz stāstīts. Pēc uzrunas centos viņam pajautāt, lai pārliecinātos, vai manas domas atbilst patiesībai. Saņēmu atbildi – esmu Juris Ziemelis. Turpinājumā runā Edmunds Cirvelis un Heinis Lāma. Runās tiek pieminēti Latvijas brīvības gadi. Te nez no kurienes uzrodas cilvēks ar ļaunu un naidpilnu skatu un tik pat ļauni un ķērcoši atskan viņa izkliegtais jautājums: «..kādi brīvības gadi jums bija?». Saskatu, ka zvērojošā naidā pārvērstās sejas un ķērcošās balss īpašnieks ir čekas kalpu priekšnieks Zukulis. Uzruna pārtraukta. Atskan saucieni – mūsu vidū piedzērušais, aizvākt viņu! Spontāni Bastejkalnu pāršalc dziesma «Pūt vējiņi».

Mītiņš beidzies. Tiek vākti paraksti Gunāra Astras atbrīvošanai.

Brīvības simbols vēl slēgts. Helsinkieši un viņu tuvākie domubiedri stāv Bastejkalna pakājē zem sirma gadsimteņus piedzīvojuša ozola. Ar saknēm varenais ozols uz mūžiem savijies ar Latvijas zemi. Ar domām un darbiem Helsinkieši ir un vienmēr paliks saistīti ar tēvzemi.

Esmu dažu metru attālumā no viņiem un vēroju. Šī cilvēku grupa liekas kā marsieši, kas nolaidušies uz mūsu zemes, lai paustu patiesību, lai izteiktu to daudzo tūkstošu domas, kas pulcējušies te, Brīvības pieminekļa apkārtnē. Ļoti vēlos būt viņu vidū, bet neuzdrīkstos tiem tuvoties.

Beidzot ceļš uz Brīvības pieminekli ir brīvs. Ļaužu tūkstoši pašķiras. Pa izveidoto eju, aplausiem skanot mūsu brīvības simbolam tuvojas Helsinkieši.

Jau sasniegts Brīvības piemineklis. Evas Bitenieces un Rolanda Silaraupa rokās plakāts «14. jūnija upuriem» arī baltās rozes mūsu brīvības gadu piemiņai. Klusuma brīdis, kuru čekisti cenšas traucēt.

Pēc Helsinkiešu godbijībā noliktajiem ziediem piemineklim tuvojas tūkstošiem Latvijas patriotu. Plūst ziedu straume. Izsūtīto piemiņai plīvo sveču liesmiņas. Pieminekļa pakāji sedz daudz ziedu. Jau vakars, bet ziedus vēl nes un nes. Pakāpjos uz kāpnēm pieminekļa austrumu pusē. Šeit Helsinkieši piekļāvušies pieminekļa granīta sienai. Tos pateicībā apbrīno tautieši. Beidzot man ir izdevība pateikties viņiem par paveikto. Tuvojos mūsu varoņiem. Spiežu katram roku, apsveicu ar uzvaru. Aiz manis veidojas rinda no tiem, kuru tikko kā brīnumā noraudzījās Helsinkiešos.

Jau vēla vakara stunda, bet tauta ap pieminekli neizklīst. Mūsu tautas sēru diena beidzot kļuvusi par uzdrīkstēšanās un vienotības sākumu, par trešās atmodas sākumu.

Viss skaistais, lai arī kā to mēs vēlētos saglabāt, tomēr nav mūžīgs. Viss paiet atstājot vienīgi nedzēšanas atmiņas. Dzīve steidz tālāk, cerētais palicis nesasniegts.

Komunisma pūķim vienas nocirstās galvas vietā izauguša jaunas. Tās ar viltu un nelietību turpina savus ļaunos darbus.

Bet Helsinkieši, kas pirmie vērsās pret komūnisma inpēriju, tagad ir aizmirsti. Tomēr Helsinkiešu 14. jūnija varoņdarbs, tiem, kas to pieredzēja, vienmēr paliks atmiņā kā zvaigzne, kas tumšā naktī rāda ceļu rītausmai.

Olita Korfa