Šie notikumi risinājās tālajā 1940. gadā. Rēzeknes valsts komercskolas plašajos gaiteņos bija skolēnu čalošana, bezbēdība. Staltajā trīsstāvu celtnē bija izvietota arī Rēzeknes ģimnāzija. Par komercskolas direktoru bija iecelts no padomju zemes ieradies latvietis, uzvārdā Ziemelis. Viņš ļoti jūsmīgi stāstīja, cik laba dzīve ir tur – brālīgajā zemē. Bija skolotāji, kuri skolā strādājuši jau iepriekšējos gados: Valērija Seile, Viktorija Springoviča (arhibīskapa Springoviča māsa), Austra Šlesere. Bija trīs pirmās klases. 1.a klases audzinātājs bija skolotājs Jānis Pīlāps, bijušais skolu inspektors (nu pazemināts amatā). Savu darbību skolā bija sācis jauns skolotājs Jakubāns. Viņš bija skolas partorgs un mācīja politmācību. Atceros, kādu laiku staigāja ar spieķi. Stundās viņš īpaši atgādināja par padomju zemes patriotismu. Ja kāds skolēns klasē īpaši vērīgi neklausījās, tad Jakubāns, stāvot pie galdiņa klases priekšā, sita ar spieķi pa zemi un teica: «Es jūs drīz iemācīšu mīlēt padomju dzimteni.» Un drīz arī iemācīja... Klasē mācījās viņa pusbrālis Pēteris Leščinskis. Arī viņš, kad dažreiz iznāca domstarpības ar kādu klasesbiedru, teica: «Pagaidi tikai, pateikšu brālim, tad redzēsi.» Un arī redzēja...

Tuvojās Ziemassvētki, taču šos svētkus nesvinēja. Bija toties Jaungada sarīkojums. Notika tas citādi. Skanēja padomju dziesmas latviskā tulkojumā. Atceros: divi 2. klases zēni Markss un Sīmanis ļoti skanīgās balsīs dziedāja tolaik vēl svešo dziesmu «Suļiko». Tad nāca bēdīgi notikumi. Drīz uz neatgriešanos abi zēni pazuda – Markss un Sīmanis. No ģimnāzijas pazuda skolnieks Modests Ančupāns, vēl divi zēni, kuru uzvārdus neatceros. No komercskolas kopmītnes kādā naktī tika izvesta 4. klases skolniece Ina Račinska. Kopmītnes audzinātāja bija Jakubāne. Kā gan kāds kopmītnes telpās varēja iekļūt bez viņas ziņas? Otrajā mācību pusgadā kādu rītu mums klasē neienāca un «labrīt» neteica skolotājs Jānis Pīlāps...

Tālāk viss ritēja neziņā. Pavasarī mācības beidzās agrāk nekā vajadzīgs, jo jau bombardēja Rēzekni. Kad pēc sarkano padzīšanas ienāca vācu armija, daži skolēni braucām skatīties, kas noticis Rēzeknē. Bija sagrauta komercskolas – ģimnāzijas ēka. Tad arī uzzinājām, ka pirms dažām dienām no čekas pagraba izvesti un zemes klēpī guldīti daudzi nomocītie, starp tiem arī skolotājs Pīlāps. Rudenī skolā mācības atsākās dažādās ēkās, jo skolas jau nebija. Bija gan daudzi agrākā gada skolotāji, taču neredzējām ne Jakubānu pāri, ne arī pusbrāli Leščinski. Tie bija savu darbu veikuši...

Kad pirms vairākiem gadiem piezvanīju toreizējam «Neatkarīgās Rīta Avīzes» darbiniekam A. Jakubānam un jautāju par viņa vecākiem, viņš stāstīja: «Mani vecāki bija angļu valodas skolotāji: māte ir mirusi, tēvs dzīvo Rīgā. Onkulis Leščinskis arī dzīvo Rīgā.»

Viss ir pagājis, bet skumjās atmiņas paliek. Kaut tas neatkārtotos...

V. Zvejniece