Jā, varu droši sacīt – jūtos labi, ka esmu dzimusi Baltijas jūras krastā, tāpat labi sajūtu sevi kā piederošu tik izcilai kultūras tautai kā latvieši. Bet vai laiks, kurā man jādzīvo, spēj darīt mani laimīgu? Nē, šis laiks, ko pašlaik pārdzīvo mana tauta, nevar dot prieku. Tas drīzāk atgādina strauju upi, kas plūdu laikā skrien pāri malām, draudot iznīcināt savā ceļā visu, arī mani un manu nelaimes piemeklēto tautu. Latviešiem ir skaista daina, kas pielīdzināma šādam laikam:

«Kur, bērīti, tu aizskrēji
Ar to zelta pavadiņu? –
Tik vien ir kā kāpslīši,
Kur var kāju kāpināt.
Vai birzītē, vai jūriņā,
Bet varbūt, ka saulītē’i,
Kur dzied putni, kur zied puķes,
Tur ir tava mājasvieta?
Bet varbūt, ka tu jau esi
Paša Dieva pajumtē’i,
Kur ir visi tādi paši,
Ko Dievs ņēmis sevim līdz?»

Ja mūsu tautas brīvestība jau ir pie Dieviņa, tad mūsu tauta vairs dzīvos tikai dažu gadu desmitu, jo Dieva pajumtē nonāk tie, kam zemes gaitas beigušās.

Bet vai tā būs? Vai Laima un Māra mums vairāk nespēj palīdzēt? Vai Laima, cilvēka un tautas liktens licēja, ir nolikusi šādu mūža ilgumu mūsu tautai, kas jau guvusi cieņu citās tautās kā sena kultūras tauta? Nē, tas nevar būt!

Līdz ar pavasara saulgriežu laiku un Lielo Dienu, kad dabā iestājas līdzsvars starp gaismu un tumsu, arī mūsu tautas dzīvē briest pārmaiņas, kas varbūt nesīs Gaismas uzvaru pār Tumsu. Kāpēc? Daži domā, ka, dienai kļūstot garākai, garākas kļūst arī to cilvēku ciešanas, ko tie pārdzīvo šai grūtajā laikā. Bezpajumtnieku taču kļūst aizvien vairāk, bet to, kas smeļ no kopējā katla, arī vairāk, un tie smels aizvien dziļāk, līdz nekas vairs tai katlā nepaliks, bet tautas vairākums joprojām cietīs trūkumu un nezinās, kā pabarot savus bērnus.

Nē, ciešanu mērs ir jau pārpilns un cietēji sāk apzināties, ka tiem pašiem jālūko izkļūt no bedres, kurā tos ieveduši tā saucamie ceļinieki, tautībnieki, tēvzemnieki, kuru vidū vairākums ir viltus tautaskalpi, kas nu lielās, ka esam jau slaveni kā paklausīgi ES un NATO pakalpiņi, par kādiem dainā sacīts:

«Es neiešu tai vietā,
Kur tie tautu suņi rēja,
Bet es iešu tai vietā,
Kur aug pašu vilkacīši.
Tie nebija vilkacīši,
Bet gan paša Dieva suņi;
Tie sargāja manu sētu,
Manas tautas dzīvībiņu;
Tie zināja šo saulīti,
Viņu sauli nezināja.»

Tātad tauta jau senatnē sapratusi, ka tikai pašas veikums spēj nodrošināt pastāvēšanu un nav jēgas meklēt citu tautu palīdzību, bet gan jādara tas, ko prasa laiks un apstākļi. Ja apstākļi padara dzīvi tik nepanesamu, tad tie ir jāmaina. Bet kā to izdarīt? Vai ar cīņu, kas varbūt prasītu upurus? Nē, ir jāmaina vēlēšanu likumi, lai Saeimā ievēlētu tos, kas prastu aizstāvēt tautas vairākuma intereses un kam pietiktu gribasspēka, lai panāktu to, ko grib vēlētāji. Vai esam tam gatavi?

Vai esam gatavi pieprasīt jaunu vēlēšanu likumu? Esam gan, bet vai būsim vienoti un aizstāvēsim tos, kas grib uzlabot vēlēšanu sistēmu? Bet mēs esam stipra tauta un tieši vienotībā būs mūsu spēks. Cerēsim, ka līdz ar Lielo Dienu un līdzi saules gaitai, kas ved uz Gaismas uzvaru pār Tumsu, arī mēs visi sasniegsim labākus dzīves apstākļus.

Lai Dievs, Laima, Māra mums palīdz!

Lida Pakraste