Latvietis

Autorizācija
Lietotājs:
Parole:
 
 

Vēlies pievienoties?

Iespējas tikties ar biedrības vadību

Kas valda valodu, valda prātu


Jāņa Kušķa grāmatas «Mūsu valoda II» atvēršanas svētki
27.08.2009

2009. gada 25. augustā Rīgas Latviešu biedrības namā pulcējās īsteni latviešu valodas cienītāji, lai kopā atvērtu valodnieka Jāņa Kušķa grāmatu «Mūsu valoda II» (Padomi latviskas valodas cienītājiem). Nelielā un laikam tāpēc arī mājīgā Līgo zāle bija piepildīta, tomēr šeit nebija jauniešu. Nav arī nekāds brīnums, jo pasaules elpa un spožums aizrauj vairāk. Varētu salīdzināt ar tuksnesi, kurā vējš dzenā sausas zāles kamolus. Aizpūš kaut kur un tad uz brīdi saknes var ielaist zemē, līdz nākamajam vējam. Arī cilvēki tagad tādi, kam labi tur, kur ir kāds labums, bez pagātnes un arī bez nākotnes. Pavisam īsti ozoli, kam saknes dziļumā, bet zari varenumā, paliek arvien mazāk.

Tāds skumīgs secinājums dzirdams arī Maijas Sinkas uzrunā. Pateicības vārdi mijas ar stāstiem par grāmatas tapšanu. Latviešu fondam un Pasaules brīvo latviešu apvienībai ir lielais paldies par daļēju financiālu palīdzību. Kušķa kunga grāmatai ir bijis jāiztur konkurss, bet žūrija esot bijusi ļoti labvēlīga. Visi vienā balsī nolēmuši, ka grāmatai dienas gaisma jāierauga.

Grāmatas lappuses rotā karikatūras. Lai jaukāk lasīt un mācīties. To autors ir Māŗis Bišofs. Un nav jau nemaz tik viegli ietvert karikatūrās kļūdas un dažādus valodas netikumus. Māŗis smaida un piebilst, ka šī grāmata ir nenovērtējama. Pasauļu malas apbraukājis, viņš zina, ka tā jābūt. Tikai viņam raksturīgie zīmējumi grāmatā ir tik viegli un vienkārši, ka «pazvanīšanas», «apdalīšanas» un «apbižošanas» kļūdas kļūst vēl smagākas. Tik ilgi tās dzīvojušas blakus un kļuvušas par normu, ka tagad knosās un nevar saprast – vai tiešām izskaudīs jeb tomēr liks mierā.

Grāmata ir bieza, pilna ar padomiem, kā pazīt nevēlamos vārdus un kā tos izskaust. Taču no kļūdām nav pasargāts neviens izdevējs. Arī biedrība «Latvietis» ne. Leonards Inkins pratis teju visas kļūdas laikā ieraudzīt un padzīt, tomēr pašas viltīgākās savas paslēptuves atstājušas tikai tad, kad grāmata jau no tipografijas atceļojusi. Tām tagad jāpiedzīvo liels kauns, jo viņas visas nu ir atrastas un pierakstītas kļūdu labojumā. Mūsdienās izdevēji vairs nenoņemas ar kļūdu meklēšanu, sak’, kas gribēs sapratīs ar visām kļūdām, bet šeit tā nevar. Kā tad mācīsies pareizu valodu, ja būs kļūdas pa vidu? Bet Leonards nerunā par kļūdām vien. Viņš stāsta par latviešiem, kuŗiem vairs neinteresē, kādā valodā Latvijā runā un piebilst, ka nekur citur pasaulē nav tā, ka būtu jārūpējas, lai labi ir visiem vienā valstī dzīvojošiem cilvēkiem. Jā, vai nav jocīgi, ka pašas valsts tautieši ir norūpējušies par visiem citiem, bet par sevi un savu valodu aizmirst. Ne velti daži izbijuši politiķi un šeptmaņi šo valsti sauc par muļķu zemi.

Vislielākie pateicības vārdi tomēr pienākas pašam grāmatas autoram un pasākuma vaininiekam Jānim Kušķim. Tos viņš saņem riekšavām vien un vēl pilnu klēpi krāšņu ziedu. Kā krietns dārznieks, viņš ir latviešu valodas lauciņu kopis un dažādas svešvalodu nezāles ravējis. Ja varētu, viņš visu būtu darījis pats un ne jau tāpēc, ka viņš neticētu citu spēkiem vai būtu ļoti sīkumains. Vienkārši viņš zina vislabāk, kādas tās valodas kļūdas mēdz būt viltīgas. No Kušķa kunga vērīgā un ciešā acu skatiena kļūdas baidās vēl trakāk nekā velns no krusta. Ai, kā mirdz viņa acis, ja lūdz pastāstīt par kādu no latviešu valodas teju izzudušajām vērtībām – Ŗ, CH un Ō. Ja vien Endzelīns būtu dzīvs, pa abiem viņi valodas lauku izravētu tik tīru, ka pat paraugdārzu taisnās vagas no skaudības sagrieztos šķības. Tad nebūtu nedz reperi, nedz metālisti. Tad būtu kušķieši un endzelīnieši.

Pa vidu runām un pateicības vārdiem viesiem rādīja animācijas filmiņu – īsu un kodolīgu stāstiņu, kuŗā izskaidrots, kā latviešu valoda ir «attīstīta». Piemēram, agrāk nebija ilgi jādomā, kas ir «asaru ezers». Visi zināja, ka ar r ir tāds ezers, kas ar asarām pieraudāts. Ja bija asarā ŗ, tad zināja – tajā ezerā dzīvo asaŗi. Filmiņu pēc Jāņa Kušķa uzrakstīta teksta sazīmēja paši biedrības «Latvietis» ļaudis, bet ierunāt palūdza Aidi Tomsonu. Viņš taču radio cilvēks un skaņu lietas saprot vislabāk. Līdz ar grāmatas elektronisko versiju ielika tvartā (vairāk pazīstams kā kompaktdisks) un iznācis kopā ar grāmatu. Kas nu kuŗam tuvāks, to arī ņem. Bet vislabāk abus divus. Turklāt tvartu var droši kopēt un dot citiem skatīties un mācīties, nu kur tad vēl šodien tā atļauj?

Teksts: Baiba Eichenberga
Foto: Kalvis Kalsers


Komentāri

Komentārus pievienot var tikai reģistrētie lietotāji. Lūdzam autorizēties (lapas kreisajā malā) vai reģistrēties.


Vārda dienas
Vaira, Vairis, Vera
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
  Versija 2.4.9. © 2005-2017 Biedrība «Latvietis». Visas šī darba tiesības aizsargātas.
Materiālu publicēšana bez saskaņošanas ar mājaslapas īpašnieku aizliegta. Jautājumu un ieteikumu gadījumā lūdzam sazināties ar biedrību «Latvietis».