Latvietis

Autorizācija
Lietotājs:
Parole:
 
 

Vēlies pievienoties?

Kas valda valodu, valda prātu

Būt latvietim


Kas ir Latvija un latviešu tauta?
26.09.2009

Daudzmaz teorētiski uz šiem jautājumiem varētu atbildēt, ka Latvija ir Eiropas valsts, kas atrodas Eiropas Ziemeļu daļā – Baltijas jūras ZA krastā. Robežojas ar Lietuvu, Igauniju, Krieviju un Baltkrieviju. Kā valsts tā ir tikusi izveidota 1918. gada 18. novembrī, laika posmā, kad sabruka Krievijas impērija, kuras sastāvā atradās Latvijas teritorija. Kā demokrātiska valsts Latvija pastāvēja līdz 1934. gada 15. maijam, kad tā pārtapa par autoritatīvu valsti, kas savukārt pastāvēja līdz 1940. gada 17. jūnijam, kad Latviju varmācīgi iekļāva PSRS. Tās sastāvā Latvija atradās līdz 1991. gada 21. augustam, šajā pat datumā arī izstājoties no PSRS. Pēc izstāšanās no PSRS tika atjaunota Satversmes darbība un atkal iedibināts demokrātisks valsts pārvaldes režīms. Savukārt latviešu tauta ir pamattauta, kas vēsturiski apdzīvo Latvijas teritoriju. Tā ir radusies no seno baltu ciltīm, kas šajā teritorijā ienāca, beidzoties ledus laikmetam.

Šīs tad nu ir arī tās lietas, ko mēs paši mēdzam īsumā stāstīt katram ārzemniekam, kurš nezina, kas esam mēs un kas ir mūsu valsts.

Bet ko mums pašiem nozīmē būt piederīgiem šai valstij, šai tautai? Kā mēs paši sevi varam identificēt starp citām pasaules tautām? Un vai mēs paši maz jūtamies cienīgi nest savu tautību un piederību šai tautai godam, vai arī uzskatām to par nicinājumu sev, vēlēdamies būt citādi, kā mēs esam? Kā jau no vēstures ir zināms: latvju tauta ir daudz cietusi, sākot jau ar krustnešu karagājieniem un vēlāko baltu cilšu pakļaušanu, beidzot ar trim okupācijām Otrā pasaules kara priekšvakarā un tā tālāk. Mēs esam nicināti visos veidos, taču par spīti tam esam izdzīvojuši un spējuši nosargāt savas tautas dārgo kultūras mantojumu, kā arī paši savu pilnvērtīgu atražošanos. Vēsturiski tautai nozīmīgs laiks ir 19. gadsimta otrā puse un 20. gadsimta sākums, kad pilnvērtīgi izveidojās tautas pašapziņa un, sabrūkot Krievijas impērijai, tika nodibināta Latvijas republika kā instruments tautas attīstībai un atražošanās nodrošināšanai.

Taču vai pa šo ilgo laiku kas nav iesakņojies latviešu apziņā? Vai mēs esam tādi, kā sevi sludinām? Vai mēs esam godīgi paši pret sevi? Vai pa šo laiku mūsos nav iesakņojusies daļējs verga sindroms – gļēvums un liekulība, un bailīgums, kas daļēji atspoguļojas arī politikā? Protams, tas ir jāizlemj katram cilvēkam pašam, taču es šo to gribētu atgādināt. Tālu nebūt nav jāmeklē, piemēru ir gana. Tas pats nelaimīgais nepilsoņu jautājums. Atjaunojot neatkarību, Latvijā palika gandrīz miljons nepilsoņu, cilvēku, kas šeit bija ieceļojuši pēc Latvijas okupācijas jeb, citiem vārdiem sakot – civilokupantu. Gāja šie piecdesmit gadi. Teorētiski toreizējā LPSR valsts valoda bija latviešu un otrā – krievu, taču praktiski tikai krievu. Kā šādā situācijā varētu piespiest citus cilvēkus mācīties valodu likumā (arī nerakstītajos) atļautajā veidā? Vienkārši ar ieceļotājiem, kas šeit dzīvo, runājot tikai un vienīgi latviešu valodā, tādējādi agri vai vēlu šis ieceļotājs sāks pieņemt pamattautas vērtības, vismaz primārās, pats sekmīgi integrējoties Bet, nē, latvieši visus šos piecdesmit gadus ar nelatviešiem runāja krieviski, tādējādi pakļaudamies viņu interesēm un veidodami pārākuma sajūtu pašos nelatviešos. Bija pat gadījumi, kad, līdzīgi kā latvieši pārvācojās 19. gs., tā arī padomju okupācijas laikā daži pārkrievojās. Piemēram A. Pelše, A. Voss un citi. Viņi noliedza savas tautas kultūru, tautas vērtības, tādējādi cenšoties iznīdēt to. Protams, tolaik bija izteikta rusifikācijas politika, protams, bija grūti stāties pretim spēkam, kas savās rokās bija koncentrējis gan partiju, gan armiju, gan ekonomiku utt. (es domāju vadošos darbiniekus, kas pamatā bija krievi). Taču tik daudz varēja.

Un kas tad notiek tagad? Arvien vairāk mēs piekāpjamies nepilsoņu priekšā, arvien vairāk mēs piekāpjamies ES priekšā, arī tad ja daudzi pieņemtie lēmumi nav mums izdevīgi. Pilsonības likums ir mīkstināts līdz maksimumam, valda brīvā tirgus haoss, taču, gadījumā ja mēs mēģinām aizstāvēt savas nacionālās intereses kaut kādā veidā vai nu ekonomiski, vai arī attiecībā pret šeit dzīvojošajiem valstij nelojālajiem cittautiešiem, mums tiek aizrādīts, ka «tas nav labi». Pat uzrunājot tautu, valsts prezidente saka: «..mīļā Latvijas...» nevis latviešu tauta.

Cik ilgi gan vēl tas vilksies, vai vienmēr būsim tikpat gļēvi kā tagad? Vai būsim tikpat zaglīgi un egoistiski, aprobežojoties tikai ar savām un varbūt savas ģimenes interesēm? Bet varbūt tomēr sāksim arī patriotiskāk domāt par savas tautas un valsts interesēm un attīstību? Tam jau ir pienācis laiks, jo ļoti drīz vairs tādas tautas kā latvieši var arī nebūt, tāpēc ka pat pēc 2000. gada tautas skaitīšanas datiem latviešu īpatsvars Latvijā ir tikai 57,6%.

Kārlis Ronis


Komentāri

Komentārus pievienot var tikai reģistrētie lietotāji. Lūdzam autorizēties (lapas kreisajā malā) vai reģistrēties.


Vārda dienas
Magda, Magdalēna, Magone, Mērija
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
  Versija 2.4.9. © 2005-2017 Biedrība «Latvietis». Visas šī darba tiesības aizsargātas.
Materiālu publicēšana bez saskaņošanas ar mājaslapas īpašnieku aizliegta. Jautājumu un ieteikumu gadījumā lūdzam sazināties ar biedrību «Latvietis».