Ir dogmas, kas mūsos iestrādājušās
(iestrādātas) tik dziļi un pamatīgi, ka jebkura vēlme demokrātijas apstākļos
tās apspriest jau pati par sevi ir kļūda. Demokrātijas griež sev rīkstes ar
demokrātiskām metodēm. «Atbildēt uz jautājumu ar pretjautājumu ir
nepieklājīgi.» Piedodiet, bet ir nepieklājīgi uzspiest sabiedrībai no verdzības
nākošas, verdzību savā būtībā saturošas dogmas. Ebreji uzskata, ka cilvēks, kas
uz jautājumu atbild ar pretjautājumu, ir ļoti gudrs. «O! Tas nu gan ir viens
riktīgs žīds!» tā par šādu cilvēku domā ebreji. Tā tiesa, jo pats šis
pieļāvums, ka jums kāds drīkst jautāt, bet jums nav tiesības precizēt, ko īsti
jautātājs grib: noskaidrot patiesību vai uzspiest jums savu taisnīguma izjūtu,
jau ir vergtura – verga attiecību modelis. Tā, piemēram, uz austrumiem no mums
vienmēr grib noskaidrot, kurš ir taisnīgs, uz rietumiem no mums vienmēr grib
noskaidrot, kurš ir pārkāpis likumu, nomaksājis nodokļus vai neizpildījis
līgumu, bet mēs sakām, ka gribam iet uz rietumiem, bet līgumus slēdzam skata
pēc, likumus nepildām, nodokļus nemaksājam un darām to ekonomikas straujāka
uzplaukuma vārdā, pie kam pamanāmies šo acīm redzamo pretrunu uzrādīšanu dēvēt
par valsts nodevību un Latvijas nacionālo interešu neievērošanu. Iet uz
rietumiem – tas ir ļoti vienkārši. Nevajag nevienu zākāt par radikāli, par
šovinistu, nevajag grābstīties ap tādām populistiskām ambīcijām un šitādām
pretrunām – neņem kukuļus, necenties ar kukuļņemšanu izprovocēt savu tuvāko uz
varmācību, netēlo resnāko un stiprāko, bet gluži prozaiski ievēro likumus,
pildi līgumus, nomaksā visus nodokļus, un tad tu, teic ko teikdams, jau ar savu
rīcību ej prom no austrumiem un dodies rietumu vērtību virzienā. Pamatos viss
ir vienkārši, un nevar būt vairāk pretrietumnieciska darbība par stulbu,
uzņēmējus par zagļiem padarošu nodokļu politiku un korumpētu ierēdniecību.
«Klausi pat klibu priekšniecību, mācies, dēls, tad tu kļūsi par ierēdni un tev
būs daudz draugu, naudas un visskaistākās sievietes būs tavas» ir Konfūcija
pamācības. Rietumu kultūra balstās Grieķijas un Romas pieņēmumos, kamēr no
Bizantijas kultūras sasmēlusies Trešā Roma – Krievija – klanās Senajai Ķīnai,
Konfūcijam.
Biju jau samierinājies, ka pēc romiešiem tīras domāšanas
vairs nebūs, kad vakar dzirdu televizoru vārāmies – «Kāpēc tev šķiet, ka tavu
preci pirks?» «Manu preci pirks tāpēc, ka cilvēki ir idioti.»
«Dejotāja tumsā», tā nu gan esot šausmīga filma! Normāla
filma. Par mani, maniem radiniekiem, maniem draugiem, manu tautu, no kuras
šodien daži aiziet pārdzeršanās, nodzeršanās un veltu cerību dēļ. Tas notiek
mums visapkārt, tas notiek katru dienu. Jā. Tas ir šīs filmas nenoliedzamais
spēks. Kā dzīvē. Bet – briesmīga... Es jums tūlīt uzrakstīšu kaut ko patiesi
briesmīgu. Saturieties! «Jūs izraugāties kādu paraugu, un ar to sajaucat savu
individualitāti: tā ir visa jūsu māksla. Un nav tur vietas ne kādiem
pamatprincipiem, ne skolai, ne attīstībai, viss ir nejaušs, patvarīgs, kā kuram
prātā iekrīt. Ka atsvabinās no mākslas likumiem, kuri, tikai tradīcijas
pabalstīti, turas, pret to nav ko iebilst, bet ka neviens nedomā par to, ka arī
mākslā jābūt likumiem, kas no tās būtības attiecināmi, to nevēro neviens.»
«..Katrs labs vai slikts mākslas darbs, tiklīdz tas
pabeigts, ir daļa dabas. Antīkā arī ir daba, visdabiskākā daba, un mēs lai
mācāmies ne no šīs noskaidrotās, bet ikdienišķās, rupjās dabas. .. Visam
liriskam jābūt savā kopībā ļoti saprātīgam, atsevišķās daļās turpretī drusku
neprātīgam. .. Par saviem meistariem lai saucam tos, no kuriem vienmēr mācāmies.
Bet ne katrs, no kura mācāmies, pelna šādu titulu. .. Meklē iekš sevis, tad tu
visu atradīsi, un priecājies, ja ārējā daba saka jā un amen uz to, ko sevī esat
atradis. .. Lai, biedrus meklēdami, nejautājam, vai gluži saskanam, bet vai
vienādi centieni mūs vada.» Tā Gēte.
Briesmīgas atziņas, jo precīzas, paģērošas, atlaides
nedodošas, un tāpēc – pilnīgi noderīgas šim gadsimtam un dzīvošanai tajā.
Uldis
Andersons