Ir dogmas, kas mūsos iestrādājušās (iestrādātas) tik dziļi un pamatīgi, ka jebkura vēlme demokrātijas apstākļos tās apspriest jau pati par sevi ir kļūda. Demokrātijas griež sev rīkstes ar demokrātiskām metodēm. «Atbildēt uz jautājumu ar pretjautājumu ir nepieklājīgi.» Piedodiet, bet ir nepieklājīgi uzspiest sabiedrībai no verdzības nākošas, verdzību savā būtībā saturošas dogmas. Ebreji uzskata, ka cilvēks, kas uz jautājumu atbild ar pretjautājumu, ir ļoti gudrs. «O! Tas nu gan ir viens riktīgs žīds!» tā par šādu cilvēku domā ebreji. Tā tiesa, jo pats šis pieļāvums, ka jums kāds drīkst jautāt, bet jums nav tiesības precizēt, ko īsti jautātājs grib: noskaidrot patiesību vai uzspiest jums savu taisnīguma izjūtu, jau ir vergtura – verga attiecību modelis. Tā, piemēram, uz austrumiem no mums vienmēr grib noskaidrot, kurš ir taisnīgs, uz rietumiem no mums vienmēr grib noskaidrot, kurš ir pārkāpis likumu, nomaksājis nodokļus vai neizpildījis līgumu, bet mēs sakām, ka gribam iet uz rietumiem, bet līgumus slēdzam skata pēc, likumus nepildām, nodokļus nemaksājam un darām to ekonomikas straujāka uzplaukuma vārdā, pie kam pamanāmies šo acīm redzamo pretrunu uzrādīšanu dēvēt par valsts nodevību un Latvijas nacionālo interešu neievērošanu. Iet uz rietumiem – tas ir ļoti vienkārši. Nevajag nevienu zākāt par radikāli, par šovinistu, nevajag grābstīties ap tādām populistiskām ambīcijām un šitādām pretrunām – neņem kukuļus, necenties ar kukuļņemšanu izprovocēt savu tuvāko uz varmācību, netēlo resnāko un stiprāko, bet gluži prozaiski ievēro likumus, pildi līgumus, nomaksā visus nodokļus, un tad tu, teic ko teikdams, jau ar savu rīcību ej prom no austrumiem un dodies rietumu vērtību virzienā. Pamatos viss ir vienkārši, un nevar būt vairāk pretrietumnieciska darbība par stulbu, uzņēmējus par zagļiem padarošu nodokļu politiku un korumpētu ierēdniecību. «Klausi pat klibu priekšniecību, mācies, dēls, tad tu kļūsi par ierēdni un tev būs daudz draugu, naudas un visskaistākās sievietes būs tavas» ir Konfūcija pamācības. Rietumu kultūra balstās Grieķijas un Romas pieņēmumos, kamēr no Bizantijas kultūras sasmēlusies Trešā Roma – Krievija – klanās Senajai Ķīnai, Konfūcijam.

Biju jau samierinājies, ka pēc romiešiem tīras domāšanas vairs nebūs, kad vakar dzirdu televizoru vārāmies – «Kāpēc tev šķiet, ka tavu preci pirks?» «Manu preci pirks tāpēc, ka cilvēki ir idioti.»

«Dejotāja tumsā», tā nu gan esot šausmīga filma! Normāla filma. Par mani, maniem radiniekiem, maniem draugiem, manu tautu, no kuras šodien daži aiziet pārdzeršanās, nodzeršanās un veltu cerību dēļ. Tas notiek mums visapkārt, tas notiek katru dienu. Jā. Tas ir šīs filmas nenoliedzamais spēks. Kā dzīvē. Bet – briesmīga... Es jums tūlīt uzrakstīšu kaut ko patiesi briesmīgu. Saturieties! «Jūs izraugāties kādu paraugu, un ar to sajaucat savu individualitāti: tā ir visa jūsu māksla. Un nav tur vietas ne kādiem pamatprincipiem, ne skolai, ne attīstībai, viss ir nejaušs, patvarīgs, kā kuram prātā iekrīt. Ka atsvabinās no mākslas likumiem, kuri, tikai tradīcijas pabalstīti, turas, pret to nav ko iebilst, bet ka neviens nedomā par to, ka arī mākslā jābūt likumiem, kas no tās būtības attiecināmi, to nevēro neviens.»

«..Katrs labs vai slikts mākslas darbs, tiklīdz tas pabeigts, ir daļa dabas. Antīkā arī ir daba, visdabiskākā daba, un mēs lai mācāmies ne no šīs noskaidrotās, bet ikdienišķās, rupjās dabas. .. Visam liriskam jābūt savā kopībā ļoti saprātīgam, atsevišķās daļās turpretī drusku neprātīgam. .. Par saviem meistariem lai saucam tos, no kuriem vienmēr mācāmies. Bet ne katrs, no kura mācāmies, pelna šādu titulu. .. Meklē iekš sevis, tad tu visu atradīsi, un priecājies, ja ārējā daba saka jā un amen uz to, ko sevī esat atradis. .. Lai, biedrus meklēdami, nejautājam, vai gluži saskanam, bet vai vienādi centieni mūs vada.» Tā Gēte.

Briesmīgas atziņas, jo precīzas, paģērošas, atlaides nedodošas, un tāpēc – pilnīgi noderīgas šim gadsimtam un dzīvošanai tajā.

Uldis Andersons