Latvietis

Autorizācija
Lietotājs:
Parole:
 
 

Kas valda valodu, valda prātu

Būt latvietim

Vēlies pievienoties?


Iemantotā nepatika
03.11.2009

Šis virsraksts var izklausīties intriģējošs tādēļ, ka uzreiz neraksturo šīs esejas saturu, tomēr daži vērīgākie saskatīs uzreiz, uz ko tēmēju.

Vispirms ļaujiet man ar Vebstera vārdnīcas starpniecību paskaidrot, ko nozīmē vārds «nepatika»: sajūta, kas ir pretēja patikai; nevēlams, antipātija pret nepatīkamo, nebaudāmo, nepieņemamo. Daudz skaidrojumu, no kuriem var izvēlēties. Nepatika pret kaut ko vai pret personu vai personām – antipātija varbūt ir mazliet stiprāks vārds, lai raksturotu sajūtas pret citu personu vai cilvēkiem. Tās daudzu iemeslu dēļ var pāriet naidā, kuru Vebstera vārdnīca klasificē kā «lielu nepatiku vai antipātiju, vai aktīvu nepatiku».

Bet kādu brīdi paliksim pie vārda «nepatika». Var nepatikt laiks, kāds ēdiens, auto, valsts nostūris vai valstu iedzīvotāji. Tagad mēs nonākam tuvāk aizspriedumam, patīkamam vai nepatīkamam, bez iemesla vai kāda personiska, netaisna iemesla dēļ.

Tomēr paliek neatbildēts jautājums, kāpēc personas jūt nepatiku vai antipātijas pret kādu vai kādiem cilvēkiem. Vienīgā atbilde vai attaisnojums šādai attieksmei ir tas, ka mēs visi esam cilvēki un tas ir katra indivīda dabā.

Ņemsim par piemēru dzīvnieku, vispieradinātāko – suni. Ja persona tuvojas nezināmam dzīvniekam, lai to pieradinātu, suns var izrādīt draudzības zīmes, luncinot asti, bet cits suns var vairīties vai izturēties tā, it kā neuzticētos jums, izrādīt nepatiku rūcot. Tas, kas saista vai atgrūž dzīvnieku, var būt smaka, bet cilvēku nepatikas vai antipātiju iemesli pret citu personu var būt dēļ personas uzvedības, attieksmes. Nevar noliegt, ka katrai cilvēciskai būtnei ir elektrisks potenciāls, magnētiskais lauks. Mūsu muskuļu funkcionēšana ir atkarīga no elektriskajiem impulsiem? Šie magnētiskie lauki pievelk vai atgrūž viens otru arī ārēju faktoru iespaidā, kuri cilvēka apziņā var būt neseni vai arī ļoti veci, dodot iemeslu vienkāršai nepatikai, antipātijām vai pat naidam pret dažiem cilvēkiem. Tā ir svārstīga attieksme, atkarīga arī lielā mērā no politiskās situācijas un notikumiem, kas vairāk vai mazāk skar mūs visus. Vai mēs neesam lasījuši par patiesi lielām personībām pagājušos laikos? Šodien sabiedriskajā dzīvē mums ir tikai vientieši un pienapuikas. Dažiem aizgājušo laiku līderiem piemita pievilcība un personība, lieliskas zināšanas, viņi ar savu personisko godīgumu apbūra ļaužu miljonus, tai pat laikā viņiem bija vara gūt veselu tautu nedalītu apbrīnu. Tāds cilvēks, bez šaubām, bija Ādolfs Hitlers.

Kad mūsdienu politiķi, morāli vārguļi, vientieši un daži atklāti savu valstu nodevēji zemojas kādas minoritātes priekšā līdz verdziskas iztapības līmenim un pēc tam vajā un soda paši savus pilsoņus par nepatikas un antipātiju izrādīšanu vai melu un cienības apšaubīšanu, tad dēļ cilvēka personiskās izteikšanās brīvības apspiešanas šī personiskā nepatika pārvēršas ļaunā antipātijā – paliek tikai solis līdz naidam. Tagad jūs zināt, par ko runāju: par žīdiem.

Bet arī šeit ir daži izņēmumi, kas tikai apstiprina likumsakarību. Neviens nesacels kņadu dēļ sīka žīdu tirgotāja pilsētiņā, kurš dzīvo godīgi, vai dēļ izciliem mūziķiem un diriģentiem, kuri ir apolitiski, nodevušies cildenajai mūzikas mākslai. Taču problēma sākas ar to minoritātes pārstāvju attieksmi un uzvedību, kuri gadsimtu gaitā ir ieviesušies gandrīz ikvienā valstī un ielavījušies varas pozīcijās ar nekrietnu paņēmienu un darījumu palīdzību. Ar uzkrātu naudu un politisku varu viņi spēj ietekmēt vājus politiķus un valdības pēc patikas un iet pretim savam mērķim – varai pār pasauli ar revolūciju un karu palīdzību.

Citēšu lielo amerikāņu valstsvīru un patriotu Bendžaminu Franklinu, kurš teica: «Lai kurā valstī žīdi apmestos lielā skaitā, viņi ir pazeminājuši tās morālo toni, noniecinājuši tās komerciālo godīgumu, atdalījuši sevi, ir zākājuši un grāvuši Kristīgo ticību, ir cēluši valsti valstī un, kad tiem pretojas, centušies nožņaugt valsti finansiāli. Es brīdinu jūs, kungi, ja jūs neizraidīsit žīdus uz visiem laikiem, jūsu bērni lādēs jūs jūsu kapos. .»

Tagad ņemsim ne tik senu (pirms 70 gadiem notikušo) piemēru par brutālu valsts žņaugšanu. Pēc Pirmā pasaules kara un Versaļas līguma (1919 – 1933) Vācija bija burtiski pilna ar žīdu naudasmaisiem no Francijas, Anglijas, ASV. Uzvarētāju sargāti, ar naudas pārpilnību pārņēma satriekto un novārdzināto Vāciju. Daudzus amatus tie kontrolēja: bankas, biržas, radio, teātri, kino, policija, tieslietu sistēma – tur gandrīz 90% bija žīdi. Jau 53 dienas pēc tam, kad Hitlers pārņēma varu un neviens žīds vēl netika skarts, pasaules žīdi pieteica Vācijai karu!

Gandrīz neviens nezina, ka ideja par Nirnbergas prāvu pieder kādam žīdam no Lietuvas. Vispirms viņš griezās pie Francijas un Anglijas. Tās bija noskaņotas skeptiski un atteicās sadarboties. Tad šis žīds runāja ar amerikāņiem, kuri to pieņēma un piespieda Franciju un Angliju pievienoties.

Ļaužu vairākumam ir nepilnīgas zināšanas par Nirnbergas prāvas norisi, tikai retais zina, ka apsūdzēto atzīšanās tika panāktas ar spīdzināšanu.

Romiešu likums un vispār likums kā tāds bija jāanulē. Nolūks bija pazemot uzvarēto nāciju, iebiedēt cilvēku prātus un ar jauna likuma starpniecību saglabāt pilnīgas un totālas pasaules vadīšanas politisko iespējamību. Nirnbergas spriedumi tika pasludināti par sodu noziegumiem, kas vērsti pret cilvēci. Taču tiesnešu solos sēdēja Katiņas masu slepkavas kopā ar tiem, kuri bija atbildīgi par Drēzdenes, Hamburgas un citu pilsētu civiliedzīvotāju bombardēšanu. Tribunālā Nirnbergā amerikāņu, krievu, franču un britu tiesneši sēdēja, bet apsūdzēja un tiesāja vienkārša uzvarētāju vara. Kamēr tiesas zālē tika pasludināti spriedumi, Taisnības pils (?) pagrabos apsūdzētie gūstekņi bija pakļauti tādām pašām spīdzināšanām kā padomju cietumos. Šeit darbojās žīdu prokurors Roberts Kempners un viņa palīgs Moriss Amhans, mežonīgās spīdzināšanas veica cietumsargi uniformās. Jūlijs Štreihers tika sists līdz asinīm un tad piespiests dzert urīnu. Tad spļāva viņam mutē un piespieda bučot pēdu negroīdam.

Osvalds Pols, SS ģenerālis, prāvu laikā tika mežonīgi spīdzināts. Viņa seja tika notriepta ar mēsliem, viņš tika sists, līdz parakstīja vajadzīgo atzīšanos, atzīstot safabricētas apsūdzības. To visu darīja amerikāņu karavīri. Tā Amerika, kas moralizē par brīvību un cilvēktiesībām, – kauns! Tūkstoš reižu kauns šai liekuļu valstij!!!

Kas notika ar daudziem Sudetijas vāciešiem, vācu kareivjiem un citām vācu minoritātēm Prāgā atbrīvošanas dienās, daudziem nav zināms. Ģenerālis Patons ar saviem karavīriem steidzās uz Prāgu, bet viņu apturēja Eizenhauers. Patons būtu varējis novērst baigu izrādi, kur vācieši un karavīri tika dzīvi sadedzināti, kad ieradās brīvmūrnieks Eduards Benešs. Ģenerālis Patons bija godājams virsnieks un pretinieks nežēlībām. Tāpēc viņu noslepkavoja.

Un tagad pagriezīsim vēsturi atpakaļ 1917. gadā, Krievijas komūnistu revolūcijas laikā. Iepazīstināšu ar dažiem uzvārdiem – slepkavu un spīdzinātāju uzvārdiem: Radomiļskis–Zinovjevs Afelbaums, Leiba–Trockis Bronšteins, Levins Nilsens, Tobiass Akselrāds, Ļeņins–Uljanovs, Sķeklovs–Nahamke, Abaresovs, Stuhanovs–Gimers, Moizs Urickis, Jefremovs Kamiovičs, Markovs Zederbaums. Bija vēl citi no šīs cilts – komisāri, slepkavas, spīdzinātāji un svētuma apgānītāji. Miljoniem cilvēku tika izsūtīti Sibīrijas tundrās uz darba nometnēm, miljoni badā mirušu ukraiņu.

Tagad naudasmaisi atkal ir nostiprinājušies Vācijā, jūtas droši un ērti ar tiesībām komandēt valdību un būt augstāk par likumu. Ne mazākā mērā nav pieļaujama viņu kritizēšana. Vācija turpina maksāt reparācijas Izraēlai biljonu apmēros. Tam nav saredzams gals.

Šodienas politiķi grimst muklājā, ko paši pasaulei radījuši ar savu muļķību, rakstura trūkumu un zemošanos. Viņi paši ir galvenie vaininieki pieaugošajā antisemītismā, kuru tagad tie cenšas apturēt, vajājot cilvēkus, kuri uzdrošinās runāt, kuri pretojas, kritizē un aicina pretoties iztapībai un pastāvīgai kalpošanai naudasmaisa prasībām un brīdina cilvēci par briesmām.

Šie politiķi ir gļēvuļi, nodevēji, kas nodevuši savus ļaudis. Šie politiķi rada un uztur naidu. Spiediens vienmēr rada pretspiedienu un vardarbību.

Mārtiņš Luters saka: «Saule nekad neuzspīd tādiem pēc asinīm izsalkušiem un atriebīgiem ļaudīm, kuri lolo domas par slepkavošanu un slēpj sevī pagānu. Viņi žņaudz un iznīcina atlikušo cilvēci un paši sevi uzskata par Dieva izredzētajiem uz šīs zemes.»

Kad 1956. gadā varonīgie ungāri sacēlās pret uzbrukumiem un apspiestību, apspiedēju brigādes Rakosi Roth priekšgalā bija žīds Bela Kuns. Kad lija ungāru upuru un brīvības cīnītāju asinis un tie sauca pēc palīdzības, Spānijas vadonis, ģenerālis Franko, piedāvāja ungāru brīvības cīnītājiem prettanku šautenes. Tā kā Spānijai nebija iespējams tās transportēt, Konrāda Adenauera Vācijas valdība piedāvāja savu palīdzību to transportēšanā. Var šķist neticami, bet prezidents Eizenhauers lika Vācijas valdībai atteikties no šā nodoma. Ungāru brīvības cīnītāji tika sakauti, kamēr ASV turpināja dzert savu Coca-Cola... Skumji, ļoti skumji. Patiesi, ja kādam Amerika ir draugs, tam nemaz nav vajadzīgi ienaidnieki... Tas ir pierādījies neskaitāmas reizes.

Daudzi droši vien atceras Dīrjassenas ciemata iedzīvotāju slaktiņu un šā ciema pilnīgu iznīcināšanu. Neskaitāmi ieslodzītie palestīnieši, no kuriem daudzi tika spīdzināti ar sišanu un elektrošokiem, nebeidzamas jaunu palestīniešu piekaušanas un Izraēlas gaisa spēku uzbrukumi palestīniešu bēgļu nometnēm.

A. Erlingers, pulkvedis

«Fact and Comments»


Komentāri
Jānis Mārtiņsons  10.11.2009 10:24:19
Labs raksts. Žēl, ka lielākā daļa Eiropas iedzīvotāju ignorē šo patiesību.


Komentārus pievienot var tikai reģistrētie lietotāji. Lūdzam autorizēties (lapas kreisajā malā) vai reģistrēties.


Vārda dienas
Ausma, Ausmis, Inguna, Inguns
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
  Versija 2.4.9. © 2005-2017 Biedrība «Latvietis». Visas šī darba tiesības aizsargātas.
Materiālu publicēšana bez saskaņošanas ar mājaslapas īpašnieku aizliegta. Jautājumu un ieteikumu gadījumā lūdzam sazināties ar biedrību «Latvietis».