Latvietis

Autorizācija
Lietotājs:
Parole:
 
 

Būt latvietim

Iespējas tikties ar biedrības vadību

Vēlies pievienoties?


Vai latviešus sagaida indiāņu liktenis?
04.01.2010

– Saki, kur tagad dzīvo tava cilts? – jautā mednieks Vanagacis savam draugam Čingačgukam Dž. F. Kupera pazīstamajā romānā «Pēdējais mohikānis». Un indiānis atbild:

– Kur palikuši aizgājušo vasaru ziedi? Apbiruši cits pēc cita... Mans dēls ir «pēdējais mohikānis».

Kad XVI gadsimtā sākās Ziemeļamerikas izpēte un kolonizācija, to pēc uzmanīgiem aprēķiniem apdzīvoja apmēram divi miljoni pirmiedzīvotāju – sarkanādaino indiāņu. Kad deviņpadsmitā gadsimta otrajā pusē beidzās pēdējie «indiāņu kari», to bija palicis ap divi simti tūkstošu. Viņus ievietoja īpašās teritorijās – rezervātos, kur tie mitinās vēl šodien. Tiesa, tagad viņi var tos arī atstāt, viņiem ir piešķirtas ASV pilsoņu tiesības, viņu skaits atkal sasniedzis divus miljonus, tikai šodien tas nav pat viens procents no ASV kopējā iedzīvotāju skaita. Valsts politiskajā dzīvē indiāņiem nav nekādas teikšanas, un viņu bērni skolās mācās angļu valodā. Daudzas ciltis savu valodu jau zaudējušas.

Pavisam citā zemeslodes pusē dzīvo latviešu tauta, pavisam citi bijuši tās likteņceļi. Mūs nesamala, mums izdevās konsolidēties par nāciju, mēs tikām pat pie savas nacionālas valsts. Un tomēr kaut kas būtisks saista mūs ar «sarkanādaino brāli», kura senči kādreiz bija saimnieki Misuri un Misisipi krastos. Arī mūsu zemi un mūsu brīvību kopš seniem laikiem apdraudējuši «viesi» no Austrumiem. Tikai mūs no viņiem nešķīra okeānu plašumi, bet viegli pārvarama mežu un purvu josla. Tāpēc viņu uzmākšanās sākās jau vairākus gadsimtus pirms Amerikas atklāšanas. Vēl 1940. gadā viņi varēja ienākt ar tankiem. Bet pēc padomju impērijas sabrukuma apstākļi jaunai bruņotai agresijai kļuva arvien neizdevīgāki. Toties parādījās pavisam jaunas iespējas.

Okupācijas gados impēriskajai varai, izmantojot visbarbariskākās metodes, bija izdevies ievērojami samazināt latviešu pamatiedzīvotāju skaitu un viņu vietā ievest vairāk nekā 700000 krieviski runājošo cittautiešu. Būtībā arī tā bija visīstākā kolonizācija. Tagad, kad Baltijas valstis bija atguvušas neatkarību, tikai vajadzēja šo kolonistu masu par katru cenu paturēt Latvijā un panākt, lai viņi un viņu pēcnācēji iespējami drīzākā laikā kļūtu par Latvijas pilsoņiem un iegūtu tiesības piedalīties vēlēšanās. Tad vēsturiski īsā laikā viņu ievēlētie deputāti kopā ar saviem sabiedrotajiem no latviešu vidus izveidotu vairākumu Saeimā, sastādītu savu valdību un pieņemtu sev un mūsu lielajam austrumu kaimiņam izdevīgus likumus.

Tad krievu valodu varētu pasludināt par otro valsts valodu, tad varētu atvērt vārtus uz Krieviju neierobežotai slāvu ieplūšanai Latvijā. Un vai Latvijai saglabāt formālo «neatkarību» vai atkal reiz sūtīt delegāciju uz Maskavu un pazemīgi lūgt, lai «matuška» Krievija no jauna ņem mūs zem sava dzelžaini «sargājošā» spārna. Un tas viss noritētu pēc pašiem labākajiem Rietumu demokrātijas paraugiem... Bet latviešu tauta būtu nonākusi tādā pašā stāvoklī, kādā šodien ir indiāņi Amerikas Savienotajās Valstīs, – minoritāte pati savā zemē, kuras likteni noteic «demokrātiskais vairākums» – kolonisti un viņu pēcnācēji.

Glābiņš mums, latviešiem, ir tikai viens: VIENOTĪBA. Jābūt vienojošai politiskai gribai saglabāt Latvijas neatkarību, savas tiesības būt par noteicēju savā dzimtajā zemē. Izveidot tādu Latvijas valsti, kura spētu garantēt, ka arī mūsu bērni un bērnu bērni te varēs brīvi lietot latviešu valodu un paši lemt par valsts un tautas likteni. Ja būs šāda vienojoša griba, tad tā izpaudīsies vienotā rīcībā. Tad izveidosies politiski spēki, kas to iemiesos reālos darbos, tad izvirzīsies tāda tipa politiķi, kādus mēs zinām Latvijas pagātnē. Politiķi, kuriem augstāk par visu ir tauta un tēvija. Nenopērkami, neiebiedējami, neapmuļķojami.

Manuprāt, šī politiskā griba plašajās tautas masās joprojām ir stipri izplatīta, varbūt pat valdoša. Galvenā vaina ir tā, ka cilvēki, kas it kā būtu aicināti šo gribu īstenot, ar savām personīgajām īpašībām neatbilst šim lielajam vispārnacionālajam uzdevumam.

Vienotības lozungs pašlaik ir aktuālāks kā jebkad. Ja to laikus neizdosies īstenot, tad attālākā nākotnē Latvijā nenovēršami piepildīsies direktīva, ko attiecībā uz Baltijas tautām jau XVIII gadsimtā deva Krievijas cariene Katrīna Otrā: tās jāpārkrievo pēc iespējas drīzāk, lai neglūnētu kā vilki atpakaļ uz mežu (t.i., lai necenstos atgūt zaudēto brīvību. – K.R.).

Un tad pienāks arī mūsu tautas «pēdējā mohikāņa» stunda.

* Attēls no izdevuma «We Americans. National Geographic Society»

Kārlis Reimanis


Komentāri

Komentārus pievienot var tikai reģistrētie lietotāji. Lūdzam autorizēties (lapas kreisajā malā) vai reģistrēties.


Vārda dienas
Magda, Magdalēna, Magone, Mērija
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
  Versija 2.4.9. © 2005-2017 Biedrība «Latvietis». Visas šī darba tiesības aizsargātas.
Materiālu publicēšana bez saskaņošanas ar mājaslapas īpašnieku aizliegta. Jautājumu un ieteikumu gadījumā lūdzam sazināties ar biedrību «Latvietis».