Vēl dzīvi!

Rimusies kauja, tikai klusajā laukā
Naktīs kritušo dvēseles saukā:
Turat modrīgu sardzi, jūs, kas vēl dzīvi,
Un pieminiet, kad reiz staigāsiet brīvi,
Mūs, kurus aprija asiņu dūkstis,
Izlietas Ziemsvētku kaujā pie Džūkstes!

Paulis Kalva, 19.div. kara ziņotājs

Šogad jau divdesmito reizi atjaunotās Lestenes baznīcas zvans aicināja vēl dzīvos, sirmos karavīrus, viņu tuviniekus, radus, draugus un Latvijas patriotus pulcēties pie Kurzemes kauju pieminekļa «Rumbās», kur toreiz atradās kauju epicentrs. Trīs dienu laikā sarkanā muižas ēka līdz ar plašo parku septiņpadsmit reiz gāja no rokas rokā. Pēc īsa atceres brīža devāmies uz dievkalpojumu Lestenes baznīcā. Sniegs kā ar siltu segu klāja kritušo varoņu kapu kopiņas, bet mūsu Jelgavas delegācijas pārstāve Velta Zandersone spēja atrast sava karā kritušā tēva virsn. v. Pētera Busses (1916.01.05–1944. 11.4.) kapa kopiņu un iedegt svecīti. Daudz bijušo kauju varoņu, kas palika kauju laukos un tos, kas atgriezās pēc kara dzimtenē, nav vairs mūsu vidū. Tos atcerējāmies dievkalpojuma laikā Lestenes baznīcā, kur toreiz, 1944. gadā vairāki karavīri bija nozīmēti uz Ziemassvētku dievkalpojumu un svētku eglīti. 1944. gadā eglītes svecīšu vietā mums ieroču stobru galos dega šāviņu liesmas, degošais fosfors, bet svētku ērģeļu vietā kā zirņi katlā vārījās viesuļugunis un lidmašīnu bumbu dārdi.

Šogad svētku egle koši mirdzēja Džūkstes Tautas namā, kas, kā vienmēr, mūs sagaidīja koši greznots ar egli un tradicionālajiem pelēkajiem zirņiem. Tikai žēl, ka daļa braucēju dažādu iemeslu dēļ nevarēja ierasties. Mani mierināja LLU studenta, studentu korporācijas «Ventonia» krustdēla Artura Hartmaņa vārdi: «Nav no svara kvantitāte, bet nozīmīgāka ir kvalitāte, kur katrs var pierādīt savu attieksmi pret mūsu traģiskās vēstures notikumiem.»

Laikā no 1944. gada 23.– 31. decembrim mūsu 19. divīzijas un vācu 21. gaisa spēku divīziju sektorā rajonā pret Pienavu, Džūksti un Lesteni notika vienas no lielākām kaujām Latvijas teritorijā, kas pieminamas kā traģiskākās mūsu vēsturē. Uzbrukumu sākumā veidoja 10 padomju divīzijas, kuras atbalstīja ap 300 smago ieroču stobru uz kilometra, varenas tanku un aviācijas armādas. Divas no uzbrūkošajām padomju divīzijām veidoja 130. Latviešu strēlnieku korpusu, kas , ciešot milzīgus zaudējumus, vienīgās spēja pārraut labi sagatavotās Kurzemes aizstāvju pozicijas. Līdz ar to pretējās pusēs viens otram pretī uz dzīvību, vai nāvi cīnījās latviešu karavīri, kuru vairums bija ar varu iesaukti karojošo valstu armijās. kas 2. Pasaules kara gados okupēja Latviju. Tos 57 tūkstošus Latvijas dēlu, kurus neiesauca vācieši, 1944. gada vasarā iesauca padomju armijā un vecākos gadu gājumus nosūtīja uz Kurzemes fronti, kur to pirmās un lielai daļai arī pēdējās bija 1944. gada Ziemassvētku kaujas. Tās nav aprakstāmas, jo katrs centās aizstāvēt savu kailo dzīvību. Kāds vācu karavīrs, kas arī piedalījās šajā dzīvības un nāves loterijā savā dienas grāmatā raksta; «Pār visiem laukiem līst asinis un staigā nāve. Vēl esmu dzīvs, bet nezinu, kas notiks pēc mirkļa.» Daudz šo kauju varoņu nav vairs mūsu vidū. Lai atceramies 43. pulka majoru, bataljona komandieri majoru Jāni Ruku, kura bataljona karavīri apturēja un tuvcīņā pie «Priežsargiem» mežā iznīcināja lielu padomju armijas vienību, kas bija ielauzusies mūsu sektorā. «Staros» un «Āudžos» cīnās un ielenkumu pārrauj vltn. Jēkaba Videnieka vīri. 19 divīzijzs artilērijas p. 3. div. kom. maj. Ozols Jānis (kā nac. part. miris Gulagā 1947.13.1.) 7., 8.un 9. baterijas 24 lielgabali aptur uzbrucēju lavīnu, iznīcinot 16 tankus. No vltn. Bruņenieka Krusta kavaliera Roberta Ancāna komandētās divīzijas kaujas skolas 189 vīriem no ielenkuma pie «Dirbām» kaujas turpina 35. Bet iznīcināti 12 tanki. Pie «Bērziem» smagās kaujās cīnās kpt. Paula Krasta bataljons. Pie «Zvejniekiem», «Rumbām», «Birzniekiem», dienās un naktīs izmisīgās kaujās cīnas leģionāri maj. Ernesta Laumaņa, vltn. Jāņa Bumbiera (čekas nošauts 31.05.61), kpt., Bruņinieku Krusta kavliera Miervalža Ādamsona (čekas nošauts 2.3.081946.), 42. p. vltn. Alfrēda Bērziņa, Vernera Pleijera un citu varonīgu virsnieku vadībā. Nežēlīgā tuvcīņā pret diviem bataljoniem pie «Bitšķēpiem» iet bojā 44.p. 1. rota. Izglābjas tikai 11 ievainotie. Tos atgūst ltn. Jāņa Piķeļa (pazudis bez vēsts 09.05.45.) vīri. «Rumbas» kārtējo reiz ieņem vltn Oļgerta Vinklera 43. p. 8. rota un laumanieši (ltn. Vidners Arturs u.c.) Kauju pēdējās dienas norit «Pumpuru» un leģendāro «Vanagu» māju laukos, kur 44. pulks rotu komandieru M. Ādamsona, P. Vanaga, A. Bitera, B.Šmita vadībā cīnījās pret 6 sarkanarmiešu pulkiem. Daudz karavīru un virsnieku par varonību kaujās saņēma augstus apbalvojumus, bet daudzu apbalvojums bija baltais Latvijas bērza krusts. Viņu apbedījumu vietas padomju varas gados nesaudzīgi iznīcināja. Traģisks bija latviešu liktenis padomju armijā. Daudzi pazuduši bez vēsts, krituši un apbedīti daudzajās padomju karavīru kapsētās, vai vēl nezināmās vietās mežos un purvos. Tāpat kā 1. Pasaules kara Ziemassvētku kaujās arī padomju ģenerāļi nespēja izmantot radīto frontes pārrāvumu, bet 27. decembrī, kaujās nogurušus, dienām un naktīm zem klajas debess salušos latviešu strēlniekus, kājām aizdzina uz Anneniekiem, lai atkal tos triektu nākošajā uzbrukumā, kas arī neguva cerētos panākumus, bet jaunus tikai jaunus upurus.

Lai atcerētos 1944. gada Ziemassvētku kaujas, pirmo reiz sanācām kopā 1989. gada 23. decembrī. Toreizējie pretinieki, abās pusēs karojošie latviešu karavīri kopīgi piedalījāmies dievkalpojumā, kas notika vāciešu uzspridzinātās Džūkstes baznīcas drupās. Kopīgi, asarām acīs, pie greznās svētku un miera egles Džūkstes Tautas namā nodziedājām «Kluso nakti.» Tā bija neaprakstāma sajūta, ko izjutu pārrunās un kara atmiņās ar bijušajiem pretiniekiem.

Turpmākos gados mūsu sadarbība beidzās. Domāju, ka tas ir apspriežams jautājums un prasa risinājumu, jo drīz paies 65 gadi pēc kara beigām, bet mēs vēl stāvam pretējās pusēs viens pret otru, lai gan esam divu ļaunvaru upuri, kuru asais cirvis šķeļ mūsu vienotību.

Nav iespējams salīdzināt 1944. gada Ziemassvētku kauju atceres brīdi ar grezniem, karogotiem, augstu valdības un armijas pārstāvju apmeklētiem 1. Pasaules kara 1916, gada (pēc vecā stila) Ziemassvētku kauju atceres saietiem Antiņu kapos un Ložmetējkalnā . Tur netrūkst militārā orķestra tauru skaņas, TV, radio un laikrakstu korespodentu ar foto aparātiem un video kamerām, kas pulcina dalībniekus no visiem Latvijas novadiem. Nav noliedzama latviešu strēlnieku varonība 1916. gada Ziemasvētku kaujās. A. Grīna «Dvēseļu putenis» ir viena no jauniešu populārākām grāmatām. Bet strēlnieku vēsturē seko 1919. gads, cīņas par padomju varu un traģiskie 1937. gada notikumi. 2. Pasaules karā visus latviešu karavīrus vienoja Baigā gada notikumi, cerības, ka sabiedrotie atjaunos Baltijas valstu neatkarību un naids pret pasaules lielāko ļaunumu– komunismu.

Pamazām no mums viens pēc otra aiziet Otro latviešu Ziemassvētku kauju dalībnieki. Jelgavā pirms 20 gadiem bijām 97, bet šogad no 24 sarakstā esošajiem un apzinātiem leģionāriem uz sasauksmi Lestenē un Džūkstē varēja ierasties tikai divi bijušie leģionāri. Par mums zīmīgus vārdus izteicis kara ziņotājs Paulis Kalva, kurš arī vairs nav mūsu vidū:

«Viņi aizgāja, pamalē zūdot,
Kā zūd rasa, zūd migla, zūd viss.
Cits, sen zemītē aprakts, guļ trūdošs,
Cits aiz vecuma salīcis.»

Jelgavā 2009. gada 27. decembrī
Aldis Hartmanis
19. div. art.p. 3.div. 7.bat.
un 44.gr.p. 7. rotas leģionārs