Latvietis

Autorizācija
Lietotājs:
Parole:
 
 

Vēlies pievienoties?

Būt latvietim

Iespējas tikties ar biedrības vadību


Godinot pirmā padomju terora upuru piemiņu
27.01.2010

Ziemas sākums Latvijā ir pieminams kā padomju varas izraisīto notikumu lielu cīņu un ciešanu piemiņas laiks, no 1919. gada janvāra līdz šodienai. Visus kas uzdrošinājās pretoties savas valsts neatkarības iznīcinātājiem, mūsu ienaidnieki apveltī ar meliem. Attaisnojot komunistu trīs okupāciju terora viļņos veiktos noziegumus pret cilvēcību un zaimojot kaujās pret komunismu kritušo karavīru piemiņu. Martā sākās mūsu Atbrīvošanas cīņu pirmais posms, kad latviešu karavīri kopā ar vāciešiem ģenerāļa Golca vadībā sāka pirmās kaujas pret Sarkano armiju, kas bija okupējusi gandrīz visu Latviju. 1919. gada 6. martā krita LKOK plkv. O. Kalpaks. Mēneša laikā padzina Sarkanās armijas vienības no Kurzemes un Zemgales pilsētām.

Karavīru upuriem pievienojās 1943. gadā kritušie latviešu leģionāri 16. marta kaujās pie Baznīckalna un 1945. gadā Kurzemes cietokšņa Marta kaujās. Bet visam pāri vijas 1948. gada 25. marta masu deportācijas ciešanu vainags. Un tas viss ir cieši saistīts ar padomju varas ekspansiju, kas iznīcināja daudzu valstu neatkarību un miljoniem cilvēku dzīvību.

Latvijas vēsturnieki Latvijas neatkarības gados maz vērības piešķīra 1919. gada notikumiem Latvijā un Jelgavā, jo Latvijas armijas daļas nepiedalījās pirmo Latvijas okupēto pilsētu, kā arī Jelgavas atbrīvošanā no boļševikiem. Zīmīgi, ka lielākais vairums latviešu, tajā skatā varonīgie latviešu strēlnieki, ticēja melīgajai lielinieku propagandai un to lozungiem. Tikai tuvāk iepazīstoties ar skaudro un nežēlīgo patiesību, nežēlību, rekvizīcijām, nesaimnieciskumu un badu, krasi mainījās zem padomju varas nonākušo cilvēku un līdz ar to visas tautas uzskati. Par pirmo padomju okupācijas laiku un sarkano teroru Latvijas neatkarības gados maz runāja un rakstīja, nemācīja skolās vēstures stundās, tādejādi nebrīdinot par briesmām un necilvēcību, ko nes komunisms.

1918. gada 11. novembrī Kompjenā noslēgtais sabiedroto un Vācijas Pamiera līgums noteica, ka Vācijas 8. armijai Austrumu frontē jāpaliek ierakumos, lai nosargātu Eiropu no komunisma briesmām. Bet vācu karavīri , kas noguruši četru gadu kara gaitās, pakļāvās lielinieku aģitācijai, vairs neklausīja virsnieku pavēlēm un devās mājup.

17. decembrī Valkā Pēteris Stučka pasludināja Latviju par padomju republiku, kuru 22. decembrī atzina arī Padomju Krievijas valdība. Balstoties uz apm. 20 000 vīru lielo Sarkanās armijas karaspēku, kurā bija ap 12 000 latviešu strēlnieku, toreizējā Sarkanās armijas komandiera pulkveža Vācieša vadīti tie iebruka Latvijā ar mērķi izveidot padomju Latviju. Nacionālie vēsturnieki to sauc par pirmo padomju okupācijas posmu un sarkanā terora vilni, kas izraisīja Latvijā pilsoņu karu. Par to klusē plašsaziņas līdzekļi.

Pagaidu valdība Rīgā steigā organizēja savas karaspēka vienības. Līdz 1918. gada decembra beigām latvieši bija izveidojuši 8 rotas apmēra 1 400 vīru sastāvā, bet Baltijas valstīs dzīvojošie vācieši Baltijas hercogistes aizsardzībai landesvēru ar 3 000 brīvprātīgajiem, kas piedalījās kopējās aizstāvēšanās un vēlāk Latvijas atbrīvošanas kaujās no lieliniekiem. Vācu landesvērs pirmais nesekmīgās kaujās pie Inčukalna centās apturēt ienaidnieka virzīšanos uz Rīgu. Pagaidu valdība 3. janvārī pārcēlās no Rīgas uz Liepāju. Pagaidu valdībai uzticīgais karaspēks, ap 300 latviešu karavīru pulkveža O.Kalpaka vadībā pāri Daugavas tiltiem pameta Rīgu. Pārējās rotas tika dezinformētas un atteicās pievienoties pārgājienā uz Jelgavu. Rīgu atstāja arī ap 6 000 bēgļu. Situācija Latvijā bija bezcerīga un bezgala sarežģīta. Lielākā iedzīvotāju daļa, lielinieku aģitatoru kūdīti, gaidīja latviešu strēlnieku atnākšanu un solītos labumus – mieru, brīvību, zemi, darbu un maizi, bet piedzīvoja rūgtu vilšanos.

No 1919. gada 3. janvāra līdz 22. maijam Rīgā darbu sāka padomju valdība, kas sastāvēja no latviešiem. 13. janvārī partijas kongresā pieņēma rezolūciju, kas pasludināja atklātu teroru: «Jaundibinātām tiesām nav jātiesā pēc taisnības likumiem, bet tām jāizrēķinās ar proletariāta ienaidniekiem. Mūsu pretiniekiem jāatņem visas tiesības un tas izslēdzams no sabiedriskās dzīves.» Pirmos nāves sodus Rīgā izpildīja jau 23. janvārī. Bagātos rīdziniekus un pārējos «padomju varas ienaidniekus» nometināja Zaķu salā aiz dzeloņdrātīm. Koncentrācijas nometnes ierīkoja Gulbenē, Pļaviņās un citur. Represijas un terors īpaši pieauga padomju varas pēdējos mēnešos, kad nesaimnieciskuma rezultātā jaunajā padomju paradīzē sākās bads.

Rīgā, kur pārtikas apgāde bija nepietiekoša, bada nāvē nomira 8 590 upuru. 1919.gada 22. maijā J. Peterss pārmeta latviešu komunistiem, ka tie bijuši ar pārāk mīkstsirdīgi pret buržujiem un padomju varas ienaidniekiem, ka par maz šāvuši.

Jelgavā 1918. gada 10. decembrī pilsētas aizstāvēšanai vietējie vācieši izveidoja barona Rādena landesvēra rotu. Viņa 135 vīri un sapieru vienība bija pēdējie, kas 8. janvārī dienu pēc Kalpaka bataljona atstāja ienaidniekam Jelgavu, uzspridzinot tiltu pār Lielupi un lielo 8. armijas munīcijas noliktavu.

Jelgavas dzirnavās pēc 1918.gada 18. novembra slepus darbojās Jelgavas un Kurzemes kara revolucionāra komiteja, kas veica aģitācijas darbu iedzīvotāju vidū par padomju varas izveidošanu Latvijā, vāca ieročus un gatavojās cīņai un Sarkanā armijas sagaidīšanai aktīvo boļševiku E. Vīksniņa, brāļu Pečoru, K.Saulīša, A.Lindes, J. Rāceņa, F. Markusa, Ž. Kriņģeļa, R.Autrupa, , J. Grasmaņa, L. Eihmaņa u.c. vadībā.

29. decembrī Jelgavas Latviešu biedrības namā pieņēma rezolūcija par padomju varas izveidošanu ar saucieniem: «Nost Pagaidu valdību!» un izraisīja sadursmes ar landesvēra rotas karavīriem. 8. janvārī atklāti sāka darboties LSD Jelgavas pilsētas komiteja, kas dibināja pilsētas Izpildu komiteju ar K. Saulīti un miliciju ar Ed. Šteinhardu kā vadītājiem. Pie Teteles muižas Jelgavas boļševiku delegācija sagaidīja latviešu strēlnieku vienības, kas Jelgavā ienāca 9. janvārī. Pirmajās dienās Aveņu ciemā tie meklēja vāciešu atstātos ieročus un nesprāgušo munīciju, organizēja vienības dzīvokļu kratīšanai, meklēja ziņotājus par padomju varas ienaidniekiem, izveidoja telpas ieslodzīto izvietošanai. Vīriešu cietumu iekārtoja tagadējās Jelgavas palīgskolas telpās, bet sieviešu namā Akadēmijas ielā pretī LU kopmītnei pirms Tiesas nama.

18. martā, kad Jelgavai tuvojās vācu landesvēra vienības, steigā pēc 140 cilvēku nošaušanas, kuru piemiņu sargā lielais baltais krusts Lāčplēša parkā pie Jelgavas stacijas, ap 300 ieslodzīto vīriešu un 150 sieviešu sāka savu nāves maršu aukstumā un salā kājām no Jelgavas, no kuriem tikai 284 aizgāja līdz Rīgai. Tur 122 upurus nosūtīja uz koncentrācijas nometnēm, 112 atbrīvoja, bet pārējiem 50 piesprieda parasto padomju mocekļu sodu – nošaušanu.

1919. gada martā sākās vācu dzelzs divīzijas, landesvēra un latviešu karavīru kopējais uzbrukums, kas padzina varmācīgo padomju varu no daudzām Kurzemes pilsētām. Jelgavu atbrīvoja 22. martā, bet Rīgu tikai 22. maijā, kad P.Stučka steigā pameta savus padomju varas ļaundarus, nebrīdinot, ka nākošā dienā pilsētā ienāks landesvēra karavīri. No rīta, nezinot par pārmaiņām, padomju iestāžu darbinieki ar saviem dienesta dokumentiem kabatās, kā parasti devās uz darbu. Bet tos uz ielām pārbaudīja Rīgas atbrīvotāji, vācu landesvēristi, kas, iepazinušies ar komunistu zvērībām, ar tiem nežēlīgi izrēķinājās. Latviešu karavīri atbrīvotajā Rīgā ienāca nākošajā dienā.

1919. gadā padomju vara noslepkavoja 7 000 cilvēku. To starp daudz mācītāju. Komunistu varas 5 mēneši iegājuši vēsturē, kā viens no drūmākiem un traģiskākiem posmiem, kas tomēr nespēja pilnībā izravēt tautas apmātību ar komunisma idejām. Par to nerunāja toreiz un klusē arī šodien. Šodien bijušie kompartijas funkcionāri veido valdību, rada nesaskaņas, dezinformē un šķeļ tautu. Daudz bijušo komunistu aktīvi darbojās daudzās sabiedriskās organizācijās. Nav attaisnojama viņu darbošanās Daugavas Vanagu organizācijā, kur to neatļauj tās Statuti. DV dibināja latviešu leģionāri, kas deva solījumu nesaudzīgi cīnīties pret boļševismu un līdzīgi citu Eiropas tautu antikomunistiem.

1919. gada 22. marts, kad atbrīvoja Jelgavu un 22. maijs – Rīgas atbrīvošanas diena nav pieminēta ne Latvijas brīvvalsts gados, ne arī tagad, 19 gadus pēc neatkarības atjaunošanas. Bet vēl šodien komunisma rēgs nesodīts klīst visā pasaulē un arī Latvijā kā viens no lielākiem cilvēces draudiem. Katrā ģimenē, skolā, visās mācību iestādēs un sabiedrisko organizāciju rīcībā jābūt Ed.Šņores filmai «Padomju stāsts», kas visiem atgādina komunisma necilvēcību, neļaujot to aizmirst un izsvītrot no pasaules vēstures lappusēm..

Aldis Egils Hartmanis

Foto:

  • Krusts, kuru uzlika 1998. gadā padomju varas iznīcinātā 1921. gada uzliktā pieminekļa vietā, kur 1919. gada martā pārbedīja 140 nošautos jelgavniekus.
  • Lūcija Rudava, kuru nošāva Jelgavā kopā ar daudzajiem baltvāciešiem un jelgavniekiem

Komentāri
Egijs Hofmanis  29.01.2010 01:26:32
Paldies par rakstu.


Komentārus pievienot var tikai reģistrētie lietotāji. Lūdzam autorizēties (lapas kreisajā malā) vai reģistrēties.


Vārda dienas
Vaira, Vairis, Vera
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
  Versija 2.4.9. © 2005-2017 Biedrība «Latvietis». Visas šī darba tiesības aizsargātas.
Materiālu publicēšana bez saskaņošanas ar mājaslapas īpašnieku aizliegta. Jautājumu un ieteikumu gadījumā lūdzam sazināties ar biedrību «Latvietis».