Latvietis

Autorizācija
Lietotājs:
Parole:
 
 

Iespējas tikties ar biedrības vadību

Būt latvietim

Vēlies pievienoties?


Varu diriģents
18.02.2010

Par stratēģisko neatkarību,
jeb kas mums atņem neatkarību
un kas patiesībā slēpjas aiz šī vārda?

Valdošā elite «iemācījusi» cilvēkiem domāt, ka valsts funkcionē atbilstoši kādiem demokratijas, diktātūras vai anarchijas modeļiem.

Cilvēkiem kopš bērnības iestāsta, kāds ir demokratijas, kāds diktātūras un kādi ir citi valsts iekārtu modeļi. Jau bērnā rada stereotipus kā ir un kā jābūt. Cilvēks spiests pakļauties šiem viedokļiem, lai kollektīvs viņu neuzskatu par «balto zvirbuli»; arī karjera prasa zināmas uzvedības un viedokļa normas – polītkorektumu. No «iemācītā» cilvēki zina, ka ir kādas trīs vai četras varas un, ka, tās izmantojot, var mainīt savu dzīvi un sadzīvi, var mainīt labklājību. Un viņi mēģina rīkoties tā, bet patiesībā izrādās, ka, lai būtu turīgs, ir jābūt nelietim, lai gūtu īslaicīgu laimes ilūziju, ir jābūt egoistam – jārespektē tikai savas intereses, lai būtu brīvs ir jāatņem brīvība citiem.

Kad cilvēks cenšas dzīvot pēc šī maldīgā pasaules skatījuma, izrādās, ka nevar un nevar panākt un sasniegt to, ko vēlas, jo mūžīgi kaut kas nav labi un vienmēr kāds sīkums trūkst. Bet kas nav labi? Kas trūkst? Kāpēc mežonīgas cilts pārstāvis ir laimīgāks par moderno cilvēku? Kāpēc modernajam cilvēkam ir depresija, bet mežonim – nav. Kāpēc mežonis kļūst nelaimīgs, kad to «civīlizē».

Galvenais, kas nav un kā trūkst, ir tas, ka iestāstītie modeļi ir nepatiesi un mūsu galvās ielikti ar kādu nolūku. Ar nolūku mūs pakļaut, izmantot un neļaut mums kļūt par patiesi patstāvīgiem, neatkarīgiem, rīcībspējīgiem un varošiem, tā apdraudot valdošo eliti. Mežonis varbūt neizprot patieso lietu būtību, bet viņš vismaz nav pieņēmis nepareizu pasaules skatījumu.

Kāda tad ir patiesība? Kas un kā nosaka, kā dzīvosim, no kuŗu gribas un vēlmēm tas ir atkarīgs? Vai tā nav kārtējā sazvērestības teōrija? Mums taču ir iestāstīts, ka ir labie – tie, kas rūpējas par mums, un sliktie – tie, kas visu kritizē un izplata sazvērestības teōrijas. Tās ir tikai maldīgas teōrijas, jo dzīvē patiesībā notiek citādi.

Vai mūsu dzīvi patiešām nosaka lēmējvara, izpildvara, tiesu vara un preses vara? Vai nav tā, ka šīs varas ir tikai instrumenti, ar kuŗiem mūs notur kādos ietvaros? Instrumenti, ar kuŗiem mūs savalda un virza. Šīs varas ir atpazīstamas un taustāmas. Tās atrodas konkrētās vietās, konkrētās mājās, un uz to kabinetu durvīm ir konkrēti uzraksti. Visas šīs varas virza un kontrolē kāda sistēma, kuŗai nav konkrētas darba vietas, nav konkrēta vadītāja un darba kabinetu. Šīs patiesās varas vadītāji un plānotāji ir izkaisīti pa visām minētajām varām un daļa atrodas starp mums, tādēļ arī mēs esam šīs varas līdzdalībnieki. Izklausās šizofrēniski, it kā personas dalīšanās. Mēs vienlaikus esam gan šīs varas nesēji, gan tās darbības upuŗi. Šai apstāklī nav nekā neparasta, tas ir tikai neparasti mūsu domāšanai, bet mēs ar šādu domāšanu nepiedzimām, mūs par tādiem padarīja.

Patiesībā tā vara, kuŗa nosaka minēto varu rīcību, ir skaidrojama kā ideju vara, sabiedrībā valdošo uzskatu vara. Kā visu varu diriģents un rēgulētājs. Pie šāda nosaukuma arī paliksim – varu diriģents. Bet tad rodas nākamais loģiskais jautājums, kuŗš tad šim diriģentam raksta notis? Kas rada partitūras? Ko ar to palīdzību šis radītājs vēlas panākt. Te nonākam pie galvenās atziņas. Nav prātīgi atdalīt laicīgo no garīgā. Un šī nošu rakstītāja būtību nevar izskaidrot tikai ar laicīgo. Tas ir daudz dziļāk, un mērķi ir ļoti tālejoši. Viss, kas nav no Dieva, ir no velna. Un atkal jautājums, kāpēc Dievs neraksta notis un neieceļ savu diriģentu? Tāpēc, ka Dievs mums ir devis dzīvību un vēlas, lai mēs būtu brīvi savā izvēlē un dzīvotu patstāvīgi. Lai mēs patstāvīgas dzīves rezultātā gūtu imūnitāti pret ļauno. Cilvēks no dzīvnieka atšķiŗas ar to, ka spēj celties augstāk un krist zemāk. Dzīvnieks ne. Mēs esam cilvēki!

Valstī pastāvošie likumi nerodas ne no kā. Likumi ir mūsu uzskatu un vēlmju rezultāts. Mūsu rīcības rezultāts. Sekas tam, ko uzskatām par pareizu un ko par nepareizu, vēlamu un nevēlamu. Rezultāts tam, ko uzskatām par pieļaujamu un ko ne. Var, protams, likties, ka cilvēki ievēlē sev deputātus, šie deputāti pieņem vēlētājiem vēlamos likumus, izpildvara šos likumus pilda un tiesu vara uzrauga to izpildi. Bet patiesība ir citāda. Patiesībā deputāts dara to, ko viņam liek saimnieks, deputāta kanditāts vēlētājam saka to, ko vēlētājs vēlas dzirdēt. Deputāta saimnieks savukārt nedara neko tādu ko tam neļautu viņa kreditors. Kas ir mūsu oligarchu kreditori?

Patiesībā plašsaziņas līdzekļi ievirza un nosaka mūsu domāšanu. Tie mums iemāca, kas ir labi un kas slikti. Bet varas diriģents diriģē pēc notīm, kuŗas varam līdzībā nosaukt par gaiteni. Pa kreisi viena siena un pa labi otra. Starp šīm divām sienām mēs varam brīvi darboties. Plašsaziņas līdzekļi mums ierāda, kur viena siena sākas, otra beidzas, izpildvara nodrošina šo sienu būvēšanu, tiesu vara uzrauga, lai mēs no tām neizlauztos un plašsaziņas līdzekļi apdzied, cik labi un pareizi ir dzīvot starp šīm divām sienām. Toties mums ir ļauts tās pārkrāsot, špaktelēt, pieslieties sienai pa labi vai pa kreisi, vai atrasties pa vidu un nebalstīt nevienu.

Kas tad ir tā neredzamā vara, kuŗa spēj vairāk nekā tā, kuŗu esam raduši saukt par varu un ko kuŗas gaidām kādu palīdzību, bet palīdzību liedz patiesā vara? Kas ir tā vara, kuŗu neredzam, bet kuŗas darbības augļus izbaudām? Daļa no šīs neredzamās varas esam mēs paši, tikai mums ir iemācīts to neapzināties un deleģēt savu varas daļu citiem. Līdzīgi, kā, kad divi muļķi kaujas, iegūst trešais – gudrais. Nosacīti šo neredzamo varu var sadalīt vairākās, stingrā hierarchijā sadalītās un pareizā pakļautībā sakārtotās. Tā ir vara, kuŗai nav konkrētas mītnes, konkrētu uzvārdu un kabinetu, kā arī amatu un nosaukumu. Tas ir līdzīgi, kā iet pa slidenu ceļu vai vadīt kuģi jūrā. Ja mēs nezinām, ka ceļš var būt bedrains, un nezinām, ka jūrā ir zemūdens straumes, tad ejot kritīsim bedrē un kuģi zemūdens straumes novirzīs citur, nekā mēs vēlamies. Līdzīgi ir arī ar valsts pārvaldi. Ja esam apņēmušies veikt kādas maiņas valsts dzīvē, uzlabot tautas labklājību u.c., bet nesaprotam, no kā tas ir atkarīgs, tad rezultāts būs krišana bedrē vai uzduršanās kādam sēklim.

Nosacīti šīs varas var sadalīt sešās daļās.

Pirmais un svarīgākais šīs neredzamās varas instruments ir pasaules uztvere un pasaules skatījums. Šim instrumentam ir lēna iedarbība un to cilvēkam grūti pamanīt, jo ietekme ir pamanāma tikai cilvēka dzīves nogalē. Cilvēkam tiek radīts priekšstats par lietām un viņu pašu, un to viņš daļēji nodos saviem pēcnācējiem Šie radītie priekšstati arī ietekmēs un lielā mērā noteiks tālāko cilvēku dzīvi. Ja būs radīts priekšstats, ka latvietis ir mūžīgi cietis un citām varām vergojis, bijis kašķīgs, skaudīgs, ļauns pret tautiešiem, tad tāds viņš būs arī turpmāk. Un nav svarīgi, ka tas neatbilst patiesībai, ja cilvēki būs pieņēmuši, ka tā ir bijis, tad līdz ar to viņi būs izvēlējušies nākotnē tādi būt.

Otrs ietekmēšanas līdzeklis ir vēsture. Ne tik pati vēstures gaita, cik tas, kas un kā tiek iestāstīts cilvēkiem. Tas, kuŗš raksta vēstures grāmatas, patiesībā arī valda pār cilvēkiem, nevis tas, kuŗam ir grezns kabinets un svarīgs uzraksts uz durvīm.

Tas ir viens no cēloņiem, kāpēc katra vara pārraksta vēsturi atbilstoši savām vēlmēm. Mainot tautas un valsts vēsturi, tā maina tautas nākotni. Līdzīgi kā fantastikas filmās jāatgriežas pagātnē, lai mainītu nākotni, tādēļ vēstures apguve ir ļoti svarīga. Un ja šī vēsture mums par sevi veido nevēlamu priekšstatu, tad labāk ir to noklusēt, kā arī bija padomju laikos. Bet tie, kas mācījās un iemācījās, ka mēs tādi mazi mežonēni vien esam bijuši, un labi, ka mums bija lielais brālis, kuŗš par mums rūpējās un mums palīdzēja, glāba, tie arī šobrīd nevēlas dzīvot patstāvīgi un ar nostaļģiju atceras labos padomju laikus, kad bija darbs un maize. Kur un kā patiesībā radās maize, lētā apkure un bezmaksas veselības aprūpe un cik lietderīgs bija darbs, par to nevajadzēja domāt un rūpēties. Tieši tas, kuŗš raksta un ievieš vēstures grāmatas, nosaka tautas un valsts nākotni, jo viņš rada cilvēku pasaules uztveri. Iedomāsimies, kas notiktu, ja mums atņemtu Lāčplēsi un visu, kas ar to saistīts, ja Andrejs Pumpurs nebūtu izdomājis šo eposu. Šis eposs ir kļuvis par karogu, zem kuŗa latviešiem pulcēties. Latvieši zem tā pulcējās bermontiādes laikā, latviešu leģionā un uz barikādēm. Nākotne izriet no tādas mūsu pagātnes, kādu mēs to iedomājamies.

Trešais ierocis – mazāk ietekmīgs, bet ātras iedarbības – ir ideoloģiskais. Šis ierocis sastāv no ideoloģijas, kuŗu veido plašsaziņas līdzekļi un reliģijas. Šeit ietilpst visi plašsaziņas līdzekļi. Aplūkosim kā piemēru TV. TV atspoguļot to, kas notiek, nosaka, kas notiks. Piemēram, TV pārraida reklāmu par jaunizgudrotu sadzīves techniku, kuŗu tās ražotājs vēlas ieviest mūsu dzīvē. TV pārraida dažādas ekspertu prognōzes, un izrādās ka tieši tā arī notiek. Ja TV raida signālus, ka, piemēram, akciju cenas kritīsies, tad cilvēki steidz tās pārdot, un akciju cenas tiešām krītas.

Televīzija u.c. plašsaziņas līdzekļi veido un nosaka mūsu dzīvesveidu. Caur to rada mums pasaules uztveri, vēstures izpratni un ideoloģiju. Caur to mums iemāca, kas ir labs un kas slikts. Uz brīdi iedomāsimies sabiedrību, kuŗā nav noziedzības, nav slepkavību, nav zagšanas u.c. netikumu, izvirtības. Parādiet viņiem TV filmas, kuŗās ir šīs lietas, un tās parādīsies arī skatītāju dzīvē. Citiem vārdiem, viss, ko vērojam TV, ar laiku kļūst par mūsu dzīves daļu, nevis otrādi. TV un citi plašsaziņas līdzekļi veido mūsu uzvedības stereotipus. Stereotipi ir mūsu instinktīva rīcība katrā konkrētā gadījumā. Piemēram, ja mums jautā, cik ir divi reiz divi, atbildam četri. Mēs taču nerēķinām, cik ir, mums jau ir gatava atbilde – stereotips. Un līdzīgi rīkojamies citās jomās. Dzirdot vārdu Hitlers, mēs zinām, ka tas ir slikti. Bet ja mums pajautā, kas tur slikts, atbildam, to taču visi zina, tas taču visur ir rakstīts. Ja uzstājīgāks jautātājs grib izsmeļošāku un precīzāku atbildi, izrādās, ka nespējam teikto pamatot. Un tā ir ļoti daudzās lietās. Tās ir mūsu ideoloģiskās apstrādāšanas sekas. Tas ir trešais instruments.

Ceturtais valdīšanas un ietekmes instruments ir nauda. Daudzās valstīs pastāv sava nauda, bet šeit runa ir par valdošo naudu kādā valstī, reģionā vai visā pasaulē. Vēl nav tik seni tie laiki, kad automašīnu, nekustamā īpašuma u.c. lietu cenu Latvijā apzīmēja un mērīja ASV dolāros, tad kādu brīdi latos un tagad jau eiro. Tas, kuŗam pieder konkrētas naudas drukāšanas iekārta un kuŗam ir tiesības to drukāt, arī valda tais territorijās, kur šī nauda ir vērtību kritērijs. Jo no tās daudzuma ir atkarīgs, cik par to var iegādāties patiesas vērtības. Patiesās vērtības ir tās, bez kuŗām cilvēka dzīve nav iespējama. Nauda pati par sevi nav vērtība. Tas ir tikai krāsains papīrītis, pret kuŗu var samainīt kādu vērtību. Un nauda ir vērta tikai tik un tikai tik ilgi, kamēr kāds pret to ir gatavs mainīt citu ēdamu, kustamu vai nekustamu mantu. Un šai naudai nav noteikti jābūt uz papīra, tā var būt elektroniskā veidā. Tas naudas drukātājam ir vēl lētāk un vienkāršāk izgatavojams. Viņš vienkārši datorā ieraksta kādu summu un pret to paņem mežu, zemi, rūpnīcu – valsti.

Mums ir jāpadomā, cik maksā, piemēram, Latvija. Tas ir, cik būtu jāiztērē naudas, lai Latvijā varētu rīkoties, kā tās īpašnieks vēlas rīkoties ar savu īpašumu. To, kas un kā būs valstī (Latvijā) lemj 100 deputātu. Kādus likumus viņi pieņems, tādi arī pārējiem būs jāpilda. Ko un kam darīt viņi atļaus, to tas arī drīkstēs darīt. Ko kādam tie aizliegs, par tā darīšanu to darītāju liks cietumā vai citādi represēs. Bet demokratijā likumus pieņem ar balsu vairākumu, tas mūsu gadījumā ir 50+1. Tātad kādam, ja ir vēlēšanās kļūt par saimnieku Latvijā, ir jāuzpērk 51 deputāts. Cik tas varētu maksāt? Katram pa miljonam? Domājams, ka mazāk. Un lūk, samaksā un saimnieko. Bet ja vēl iemanies šo naudu izņemt no šīs pašas valsts budžeta, kas, izmantojot šeit aprakstīto, nav neiespējami, tad iegūsti valsti par velti un vēl pelni. Tiešām, demokratija ir naudas vara. Un protams, demokratiski ir viss tas, kas ir izdevīgs ASV vai Eiropas Savienībai. Nav svarīgi, cik un kas no tā cieš.

Nauda nav tikai maksāšanas līdzeklis, tas ir ceturtais valdīšanas instruments! Ja mēs pieļaujam, ka kāds cits, kāda cita valsts vai to savienība drukā naudu un mēs par to papīru vai skaitli datorā atdodam savas bagātības, tad tā ir ļoti liela līdzība ar tiem iezemiešiem, kuŗiem pret stikla krellītēm iemainīja viņu ciltsbrāļus un citas vērtības. Tā ir patiesa šo tautu paverdzināšana un laupīšana. Un nav starpības, vai to darīja jauno zemju atklājēji vai kolōniju pievienotāji imperijām, vai to šodien dara demokratijas un cilvēktiesību ieviesēji. Piemēram, Krievija par vienu kg 100 dolāru ievestām (investētām) naudaszīmēm atdod 10 kg īsta zelta vai citu vērtību ekvivalentā. Un protams, ja naudas daudzums būtu reāli atkarīgs no preču daudzuma, tad pasauli ik pēc laika nepiemeklētu ekonomiskās krizes, kas būtībā ir šos aprakstītos instrumentus izmantojošiem, izmantojot aplaupāmo nezināšanu un izmisumu, papildu iespēja palielināt savu ietekmi un bagātības. Ja nebūtu inflāciju un deflāciju, tad preču un naudas salīdzinošās attiecības būtu stabilas un nemainīgas. Tās visiem būtu zināmas, un nebūtu nekādas tirgus šūpošanās.

Tātad nauda ir ceturtais pārvaldes un pakļaušanas instruments. Ne velti Rotšilds teica: ļaujiet man pārvaldīt un rīkoties ar valsts naudu, un man vienalga, kas šai valstī pieņem likumus.

Un nu par mazāk efektīvās ietekmes ieročiem. Tie ir materiālie ieroči, tādi, kuŗus var redzēt ar neapbruņotu aci un pat pataustīt. Tie ir visprimitīvākie un visātrākās iedarbības ieroči – genocīda ieroči. Tātad – acīmredzamā un pat taustāmā ļoti ātras iedarbības daļa.

Piektais pēc nozīmes pakļaušanas un arī izkaušanas ierocis ir alkohols, tabaka un citas narkotikas un izvirtības. Pēc nozīmes un iedarbības tas ir piektais dilstošā secībā, bet diezgan ātrdarbīgs. No alkohola, tabakas un citām narkotiskām vielām atkarīgs cilvēks vairs nav spējīgs sevi aizstāvēt. Pat domāt par to viņš nav spējīgs. Par kārtējo devu viņš atdos visu kas viņam vēl palicis. Nodzērusies tauta atdod citiem savus resursus par alkoholu, narkotikām un tabaku. Lūk, tādēļ vara tikai imitē cīņu ar šīm parādībām, taču patiesībā, maskējoties aiz cēliem mērķiem – cilvēktiesībām, tās veicina. Izvirtušas tautas skaits sarūk, kļūst mazskaitlīgs, un mazietekmīgs. Tā sāk pastiprināti slimot un mirt. Cik gan viegli pārņemt izvirtušas un nodzērušās tautas resursus, un valdīt pār tādu! Tā noticis ar daudzām varenām imperijām.

Un sestais, visprimitīvākais, visneefektīvākais, bet visvieglāk lietojamais ir militārais ierocis. To parasti izmanto tie, kam nav diži liela saprašana un kas nespēj un neprot izmantot pirmos piecus, kam mazas prāta spējas. Tie, kas patiesi saprot šeit aprakstītos ieročus, to lietošanu un ietekmi, reti izmato šo pēdējo – militāro spēku, jo tas ir vismazāk efektīvs, kaut arī vieglāk izpildāms. Valsti iekaŗot nav grūti, it sevišķi, ja ir militārais pārspēks, bet ar to vēl ir par maz. Vajag šo valsti arī pārvaldīt un gūt ekonomiskus labumus, un to ar tankiem izdarīt nevar. Tāpēc šobrīd Latvijai vismazāk ir jāuztraucas par militāru pakļaušanu. Tā jau ir iekaŗota ar pieciem minētajiem ieročiem, un sesto izmantos, tikai tad, ja šie pieci vairs nedarbosies


Biedrība «Latvietis»

Komentāri

Komentārus pievienot var tikai reģistrētie lietotāji. Lūdzam autorizēties (lapas kreisajā malā) vai reģistrēties.


Vārda dienas
Mariss, Matīss, Modris
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
  Versija 2.4.9. © 2005-2017 Biedrība «Latvietis». Visas šī darba tiesības aizsargātas.
Materiālu publicēšana bez saskaņošanas ar mājaslapas īpašnieku aizliegta. Jautājumu un ieteikumu gadījumā lūdzam sazināties ar biedrību «Latvietis».