Latvietis

Autorizācija
Lietotājs:
Parole:
 
 

Iespējas tikties ar biedrības vadību

Vēlies pievienoties?

Kas valda valodu, valda prātu


Cilvēks starp debesīm un zemi
03.03.2010

Herberts Cukurs
  • Dzimis 1900. gada 17. maijā Liepājā
  • 1919. gada 22. martā brīvprātīgi iestājies Latvijas armijā
  • 1921. gada 7. septembrī pārcelts uz aviācijas divizionu
  • 1923. gada 13. janvārī paaugstināts par virsleitnantu
  • 1925. gadā sāk dienestu jūras aviācijas nodaļā
  • 1933. gada 28. augusts – 1934. gada 25. maijs, lidojums uz Gambiju un atpakaļ
  • 1934. gada 25. maijā paaugstināts par kapteini
  • 1936. gada 30. oktobris – 1937. gada 16. jūlijs, lidojums Rīga – Tokija – Rīga
  • 1946. gadā devies trimdā uz Brazīliju
  • 1965. gada 23. februārī noslepkavots Urugvajā

Raksta virsrakstā izmantots nedaudz pārfrāzēts slavenākā latviešu lidotāja Herberta Cukura romāna formā uzrakstītās grāmatas nosaukums. Valtera un Rapas izdevniecības 1937. gadā izdotā grāmata gan saucas Starp zemi un sauli, taču viņa dzīves gaitas vislabāk raksturo tieši virsrakstā minētie vārdi. Pirmā Latvijas neatkarības laika varonis un slavenība, kuram līdzināties vēlējās gandrīz vai katrs jauneklis, padomju okupācijas gados tika pilnīgi aizmirsts, ja vien neņem vērā viņa pieminēšanu čekas falsificētajās propagandas brošūrās, kas svešvalodās tika izplatītas arī ārzemēs un kuras vēsturnieks Andrievs Ezergailis nosaucis par pamfletiem.

Diemžēl atjaunotās Latvijas valsts plašsaziņas līdzekļos Cukura vārds valkāts gandrīz tikai negatīvā nozīmē, nekritiski pieņemot viedokli par viņa vainu kara noziegumos. Šim uzskatam tieši vai netieši piebalsojušas arī vairākas Latvijas valsts amatpersonas. Vienīgi Latvijas aviācijas vēsturnieki Edvīns Brūvelis un Kārlis Irbītis atdevuši pienācīgu godu izcilajam latviešu lidotājam, bezkaislīgi novērtējot viņa nopelnus civilās un sporta aviācijas attīstībā. Uzklausot tikai vienu no ieinteresētajām pusēm, nonākt pie objektīva šīs neapšaubāmi ievērojamās personības novērtējuma nav iespējams.


Gaitu sākums

Augot Liepājas strādnieku nomalē, Cukurs ar interesi vēroja darbus sava tēva mehāniskajās darbnīcās. Šeit nākošajam lidotājam noteikti arī radās interese par tehniku un attīstījās konstruktora spējas, nebaudot nekādu speciālo izglītību.

Pēc Pirmā Pasaules kara vētrām, kas brāzušās pāri Latvijai, sākās Atbrīvošanās karš. Cukurs brīvprātīgi iestājās Latvijas armijā un tika ieskaitīts Cēsu rotā. Atbrīvošanās kara laikā 2. Ventspils kājnieku pulka sastāvā viņš piedalījās cīņās par Latgales atbrīvošanu no sarkanajiem. Par cīņās parādīto varonību viņu paaugstināja par seržantu. Miera laika dzīvē viņš turpināja karavīra gaitas un, pēc virsnieku kursu beigšanas, tika nosūtīts uz aviācijas vienību, jo par šo samērā jauno ieroču šķiru Cukuram bija neatslābstoša interese.

1930. gadā virsleitnantu Cukuru atvaļināja no dienesta. Oficiālais iemesls tam bija pavājinātā redze, kas gan, kā redzēsim vēlāk, netraucēja viņam veidot spožu lidotāja karjeru. Atvaļināšanai varēja būt citi, neformāli iegansti. Savu lidmašīnu būvniecība prasīja ievērojamus līdzekļus, ko Cukurs centās sagādāt visvisādos veidos, neatsakoties gan no nēģu transportēšanas no Carnikavas uz Rīgas tirgu, gan arī, iespējams, spirta kontrabandas, izmantojot hidroplānu. Edvīns Brūvelis, kurš personīgi pazina Cukuru saka, ka viņš bija pašpārliecināta, diezgan avantūristiska un nepakļāvīga rakstura cilvēks, kurš īpaši neievēroja pieņemtās normas un hierarhijas diktētos noteikumus. Vadībai varēja nepatikt gan tādi gājieni kā lidojums zem tilta, it īpaši tādēļ, ka citam lidotājam, mēģinot sekot Cukura pēdās, šis pasākums beidzās traģiski, gan brauciens pa Liepājas ielām ar lidmašīnu, kurai noņemti spārni. Gaisa kauju imitācijās ar tā saukto foto ložmetēju Cukurs daudzkārt pārspējis Aviācijas pulka vecākos virsniekus, kuri dažkārt lūguši foto laborantus rezultātus mazliet «koriģēt». Pret talantīgo un veiklo pilotu parādījās arī citu virsnieku gluži cilvēcīgi saprotama skaudība.


Lidojumi uz Gambiju un Japānu

Slavenais Čārlza Lindberga veiktais Atlantijas okeāna pārlidojums 1927. gadā iedvesmoja arī Latvijas lidotājus. Ideja par lidojumu uz Gambiju nepiederēja Herbertam Cukuram, bet viņš kļuva par šīs lietas turpinātāju un veiksmīgu realizētāju.

17. gadsimtā Kurzemes hercogs Jēkabs bija iegādājies salu Gambijas upes grīvā, no kurienes cerēja turpināt savu kolonizācijas darbu. Tolaik koloniju iegūšana tika uzskatīta par progresīvas un ekonomiski attīstītas valsts iezīmi, kas vēl vairāk nostiprinātu tās ekonomiskās iespējas. Pirmais Kurzemes kuģis Gambijas upes grīvā ieradās 1651. gada 21. oktobrī un kolonija pastāvēja kādus 10 gadus. Lidojumam uz Gambiju bija ne tikvien liela civilās un sporta aviācijas attīstības popularizēšanas un veicinātāja loma, bet tam piemita arī zināmas nacionālā romantisma iezīmes.

Pirmo plaši izreklamēto lidojumu uz Gambiju, centās realizēt Nikolajs Pūliņš un Roberts Celms, bet, lidojums, diemžēl, beidzās ar avāriju Vācijā. Pēc šīs neveiksmes viņi vairs nemēģināja neko tamlīdzīgu atkārtot.

Ideja par Gambiju aizrāva Herbertu Cukuru, un viņš enerģiski ķērās pie tās realizācijas. Sagatavošanās lidojumam notika slepenībā, jo sabiedrībā jau bija izveidojusies kritiska attieksme pret šādiem pasākumiem pašu spēkiem, uzskatot tos par neveiksminieku avantūrām. Tādēļ arī līdzekļu iegūšana bija ļoti apgrūtināta. Klusībā viņu atbalstīt bija apņēmusies populārā preses izdevēju Benjamiņu ģimene, kā arī Latvijas Aviācijas veicināšanas biedrības priekšnieks ģenerālis R. Bangerskis.

Lidojumam Cukurs sagatavoja savu paškonstruēto lidaparātu C-3, nosaucot to par Kurzemes hercogieni. Tas bija apgādāts ar vecu Renault 80 ZS motoru, kuru pirms dažiem gadiem viņš bija nopircis no armijas bruņošanās pārvaldes par metāllūžņu cenu. Ierašanās Parīzē ar šādu 1916. gada motoru, kas iebūvēts moderni konstruētā lidmašīnā, radīja vispārēju sensāciju un sajūsmu. Tikai tad par lidojumu uzzināja Latvijas sabiedrība, kas turpmāk Cukura gaitām sekoja ar aizvien pieaugošu interesi. Lidojums uz Gambiju turpinājās gar Atlantijas okeāna piekrasti, katrā nosēšanās vietā izraisot sajūsmu un līdz ar to labvēlīgu pretimnākšanu un atbalstu.

Atgriešanās Latvijā pēc tam, kad Dakarā Kurzemes hercogienē tika iebūvēts jaunais, par latviešu tautas saziedoto naudu pirktais motors, notika pāri Sahāras tuksnesim un Centrāleiropai. Lieki sacīt, ka atgriešanās bija triumfiāla. Liepājā un pēc tam Rīgā, Spilves lidlaukā Cukuru sagaidīja sajūsminātu cilvēku pūļi. 19342 km garais ceļojums 48 pārlidojumos bija noslēdzies. Viņu sveica kara ministrs ģenerālis J. Balodis, atjaunojot armijā un piešķirot kapteiņa pakāpi. Kā balvu viņš saņēma Bukaišu pagasta Lidoņus ar nelielu zemes platību – bijušo firsta Līvena muižas pārvaldnieka māju. Šodien šajā ēkā atrodas Bukaišu pagasta padome.

Neizpalika arī apbalvojumi. Latvijas valsts Cukuru apbalvoja ar Trīszvaigžņu ordeni. Viņš saņēma arī Starptautiskās aviācijas līgas prezidenta Kliforda Hārmona balvu.

Ne mazāku sensāciju Latvijas un citu valstu sabiedrībā radīja arī Cukura lidojums uz Japānu un atpakaļ ar jaunuzbūvētu lidmašīnu C-6, kuru viņš nosauca par Trīs zvaigznēm. Piedzīvojumiem bagātais lidojums notika pāri Tuvo un Vidējo Austrumu zemēm, jo vienīgi Padomju savienība nedeva pārlidošanas un nolaišanās atļauju. Šajā ceļojumā 71 pārlidojumā Cukurs bija pieveicis 40045 km. Avārijas aizkavēts, pusgadu gaidot lidmašīnas rezerves daļas Honkongā, viņš apceļoja arī Indoķīnu un Borneo salu.

Latvijā plaši tika publicēti Cukura apraksti par piedzīvojumiem lidojumu laikā. Savos ceļojumu aprakstos viņš parādās kā humānists, kurš ar sapratni un simpātijām izturas pret vietējiem iedzīvotājiem. Bieži viņā izsauc sašutumu kolonizatoru nicinošā izturēšanās pret iedzimtajiem. Romāna formā uzrakstītajā grāmatā Starp zemi un sauli viņš izklāsta savas vīzijas par aviācijas attīstības iespējām Latvijā ar pašu zemē būvētām lidmašīnām.

Pēc atgriešanās no lidojuma uz Japānu Cukurs turpināja aktīvi nodarboties ar lidošanu. 1938. gadā viņš pilotēja Valsts Elektrotehniskajā Fabrikā izgatavoto lidmašīnu uz starptautisko aviācijas izstādi Somijā. Savu tālo lidojumu izturējušo lidmašīnu viņš pārbūvēja par mācību pikējošo bumbvedēju un demonstrēja Latvijas armijas bruņošanās pārvaldes nozīmētai Aviācijas pulka augstāko virsnieku komisijai, kas to atzinīgi novērtēja un atbalstīja ideju uzsākt Latvijā šādu lidmašīnu ražošanu. Īsi pirms padomju okupācijas tika noslēgts līgums par šādu lidmašīnu C-6 bis būvi. Šie valsts aizsardzībai vērtīgie plāni tomēr, diemžēl, nāca par vēlu, jo valstī jau atradās PSRS bāzes un 1940. gada 17. jūnijā tās armija pilnībā okupēja Latviju, tam sekoja Latvijas valsts aneksija PSRS sastāvā.


Nenoteiktais laiks

Neatkarīgā valsts un tās armija bija beigusi pastāvēt, tomēr sapnis par lidmašīnām Cukuru neatstāja. Kā liecina Kārlis Irbītis, Cukurs par polītiku esot interesējies visai maz un tādēļ pieļāvis iespēju aviācijas labad sadarboties arī ar jauno varu. Kaut gan viņš bija atvaļināts no armijas jau 1940. gada 7. novembrī, darbs pie lidmašīnu pilnveidošanas turpinājās. Par jaunbūvējamām lidmašīnām ieinteresējās Maskavas emisāri, tādēļ Cukuru 1941. gada aprīlī komandēja uz Maskavu, kur viņš tikās arī ar padomju aviokonstruktoru A.N. Jakovļevu. Pikējošo bumbvedēju attīstībā Padomju savienība tolaik stipri atpalika no Vācijas. Cukurs apņēmās darbu pie lidmašīnām turpināt, un viņam atļāva atgriezties Latvijā. Daudzi virsnieki no šādiem dienesta komandējumiem vairs neatgriezās, bet ar Cukuru tā nenotika. Viņš atgriezās. Tagad grūti spriest, vai tiešām padomju militāristi bija ļoti ieinteresēti Cukura konstruktora darba turpināšanā, vai viņam vienkārši laimējās.

Iespējams, ka no deportācijas viņu paglāba labā pazīšanās ar jauno padomju režīma varasvīru Vili Lāci. Tā rakstīju žurnālā publicētajā variantā, jo man bija sniegta šāda informācija. Pēc tam saņēmu vēstuli no Brazīlijā dzīvojošās H. Cukura meitas Antineas Doloresas Cukurs Rizotto, kura rakstu vērtēja pozitīvi, tomēr ar vienu labojumu. Viņa rakstīja, ka tēvs nekad nav saticies ar Vili Lāci, bet bijis labos draugos ar žurnālistu un rakstnieku Jūliju Lāci. Atvainojos Cukura ģimenes locekļiem un lasītājiem par negribēti pieļauto kļūdu. Jūlijs Lācis sev vien zināmu iemeslu vai ilūziju vadīts kļuva par A. Kirhenšteina marionešu valdības tautas labklājības ministru un vēlāk par LPSR izglītības komisāru, bet 1941. gada janvārī tika arestēts un mira Astrahaņas cietumā. Bēdīgi slavenais Vilis Lācis pat nereaģēja uz Jūlija Lāča sievas Rūtas Skujiņas palīdzības lūgumiem.

Sākoties kara darbībai Latvijas teritorijā, Cukurs savā Bukaišu pagastā organizēja nacionālo partizānu vienību un darbojās savas dzīves vietas apkārtnē līdz pat 1941. gada 14. jūlijam. Par šīm viņa gaitām ir novadnieku liecības. Tālāk sākas zināmas neskaidrības. Ir ziņas, ka Cukurs it kā arestēts Penkules pagastā, apvainojot viņu sadarbībā ar komunistiem. Aizdomu pamats varēja būt jau pieminētais dienesta komandējums uz Maskavu, jo tur šādā veidā pazuda daudzi virsnieki. Rīgā no aresta viņu esot atbrīvojis Viktors Arājs, kurš bija iesaistījies vācu SD dienestā un kuru Rietumvācijā 1979. gadā par kara noziegumiem sodīja ar mūža ieslodzījumu. V. Arājs Cukuram piedāvāja garāžas pārziņa vietu, kuru viņš arī pieņēma. Tikai kā šāda amata pildītājs viņš minēts arī V. Arāja tiesas prāvā, neizvirzot nekādas apsūdzības.


Nevainīguma prezumpcija

Latvijā dzīvojošajam zviedru māksliniekam Karlam Bjoršmarkam vajadzēja uzņemties iniciatīvu, lai Cukura dzimtenē beidzot uzjundītu interesi par viņa darbību. Liepājas kara ostas galerijā 2005. gada jūnijā – jūlijā atvērtā izstāde ar augstāk minēto nosaukumu sacēla plašu ažiotāžu, izsaucot vispretrunīgākos vērtējumus. Diemžēl tās autoriem K. Bjoršmarkam un Kristīnei Briedei, pretēji iecerētajam, tā arī neizdevās izstādi parādīt Rīgā. Tagad arī viņu veidotais kultūras centrs kara ostā ir beidzis pastāvēt. Pagaidām nerealizēta palikusi K. Bjoršmarka ideja atkārtoti Latvijā izdot Cukura ceļojumu aprakstus.

Kad sarkanā armija atkal tuvojās Latvijas robežām, Cukurs kopā ar ģimeni pārcēlās uz Vāciju, kur kādu laiku strādāja aviācijas konstruktoru birojā. Pēc Vācijas kapitulācijas viņš pārcēlās uz Franciju un 1946. gadā kopā ar ģimeni, pārdodot auto, lai varētu samaksāt kuģa biļeti, emigrēja uz Brazīliju. Viņš izceļoja, saņemot visas nepieciešamās vīzas un, kas īpaši jāievēro, neslēpjoties, bet ar savu īsto vārdu. Izceļošanas vietas izvēlēšanās caur Franciju ir saprotama, jo viņš pārvaldīja franču valodu, bez tam Francijā viņam bija daudz draugu un paziņu no pirmskara lidotāja gaitām.

Brazīlijā Cukurs uzsāka laivu iznomāšanas stacijas izveidi kādā ezerā, ar laiku iegādājoties arī hidrolidmašīnas. Par lidotājiem kļuva arī viņa dēli Gunārs un Herberts. Šis darbs, kas bija saistīts ar tūristu apkalpošanu, nozīmēja pastāvīgu atrašanos sabiedrības uzmanības lokā. Cilvēkam, kurš gribētu slēpties, šāds darbs nemaz nebūtu piemērots. Tomēr pret Cukuru tika uzsākta īsta vajāšanas kampaņa, apsūdzot viņu noziegumos, kas it kā pastrādāti vācu okupācijas laikā Latvijā. Cukurs nemēģināja bēgt un slēpties, bet griezās pie Brazīlijas varas iestādēm ar lūgumu izmeklēt viņa lietu. Interesanti, ka arī PSRS vēstnieks Brazīlijā paziņoja, ka Padomju savienība nepieprasīs viņa izdošanu.

Liecinieku liecības, kurās Cukurs apsūdzēts šaušalīgos noziegumos, rūpīgāk tās izlasot, izsauc šaubas par to patiesīgumu. Tās liekas sastādītas pēc viena šablona sliktāko šausmu filmu scenāriju garā, kas ir tālu no realitātes. Daudzas darbības, kas tiek inkriminētas, vienkārši nav reāli iespējamas fiziski veikt.

Izraēlas aģents, uzdodoties par tūrisma nozares investoru, beidzot aizvilināja Cukuru uz Urugvaju, un tur viņš krita par upuri slepkavu baram. Arī latviešu valodā ir publicēta grāmata, kurā slepkava apraksta savu varonību. Šīs grāmatas ticamību mazina arī nelielie tendenciozie ekskursi Latvijas vēsturē.

Traģiskākais visā šajā lietā ir tas, ka apsūdzētajam tika liegtas tiesības uz aizstāvību un taisnīgu tiesu. Par to, ka sākotnējā informācija ne vienmēr apstiprinās, liecina gadījums ar ukraini Ivanu Demenjuku, kuru ASV izdeva Izraēlai, bet tās augstākā tiesa viņu attaisnoja.

Laba ilustrācija par to, cik nopietni vai nenopietni vērtējami līdz šim minētie tā sauktie pierādījumi, ir publikācija 1965. gadā kādā Brazīlijas žurnālā pēc Cukura noslepkavošanas. Šajā žurnālā publicēti attēli no 1942. gadā izdotā dokumentu krājuma par padomju gada noziegumiem Baigais gads. Šī grāmata ir brīvi pieejama un katrs par to var pārliecināties. Attēlu parakstā Brazīlijas žurnālā tieši tā arī sacīts: «fotogrāfijās apakšā pa kreisi nacistu upuru attēlojums un biogrāfiskie dati Latvijā. Tas ir kā pierādījums Cukura noziegumiem.» Cerēsim, ka Brazīlijas žurnāls bija kļuvis par maldināšanas upuri. Tieši šī viltus pierādījumu fabricēšanas epizode šo rindu autorā iesēja vislielāko šaubu sēklu.

Internetā ir publicēta Dr. Maksima Margoļina saruna ar Šolomu Kobljakovu, kurš personīgi pazinis Cukuru no kopīgiem studiju laikiem Latvijas universitātē trīsdesmito gadu beigās inženierzinātņu fakultātē. Uz tiešu jautājumu, vai viņš redzējis Cukuru Rīgas geto, Kobljakova kungs atbild ar nē. Liecinieks kara laikā tikai reizi saticis Cukuru Krišjāņa Barona ielā, kad pēdējais sēdējis pie auto stūres un viņi pārmijuši pāris vārdu.

Arī vēsturnieks Marģers Vestermanis atzīst, ka viņa rīcībā nav Cukura vainas pierādījumu un patiesības noskaidrošanai nepieciešami daudz plašāki pētījumi.

Cukura bērni Brazīlijā līdz šai dienai turpina cīņu par viņa labā vārda reabilitāciju. Patiesībā šis jēdziens nav īsti vietā, jo likumīga tiesa nekad nav notikusi, tikai ir nekritiski par patiesību pieņemtas apsūdzības. Civilizētajā pasaulē ir nepieļaujama izrēķināšanās bez likumīgas tiesas, šāda rīcība ir jākvalificē kā visparastākais terorisms, kas mūsdienu pasaulē, diemžēl, izplatās lavīnveidīgi. Taisnīgumu nekad nevar nodrošināt ar noziedzīgām metodēm. Zināmās aprindās parasti nogalina tos, kurus vēlas apklusināt. Likuma norma par nevainīguma prezumpciju nosaka, ka nevienu nevar saukt par noziedznieku, kamēr tiesa nav pierādījusi apsūdzētā vainu. To saka arī Latvijas Likuma par tiesu varu 23.1. pants. Gaidīsim patiesības augšāmcelšanos.


Sagatavojot rakstu, izmantoti šādi avoti:
  • Brūvelis E. Latvijas aviācijas vēsture R. 2003.
  • Cukurs H. Mans lidojums uz Gambiju. R. 1934.
  • Cukurs H. Mans lidojums uz Japānu. Laikraksts
  • Jaunākās Ziņas 1936. g. oktobris – 1937. g. jūlijs
  • Irbītis K. Latvijas aviācija un tās pionieri. R. 2004.
  • www.cukurs.lv kā arī citi interneta materiāli
Jānis Maurītis

Raksta pirmpublicējums žurnāla Klubs 2005. gada novembra numurā.

Komentāri
Leonards Inkins  05.03.2010 22:26:30
Pasākums bija lielisks, tikai pārāk maz runāja autore un pārāk gari daži vēsturnieki, kuri locījās un laipoja. Varetu būt tā un varētu būt šitā, to mēs nezinām un šo arī...
Lieliskas bija atmiņas par H. Cukuru un stāsts par tā darbiem un nedarbiem.


Komentārus pievienot var tikai reģistrētie lietotāji. Lūdzam autorizēties (lapas kreisajā malā) vai reģistrēties.


Vārda dienas
Maigurs, Mārica, Māris
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
  Versija 2.4.9. © 2005-2017 Biedrība «Latvietis». Visas šī darba tiesības aizsargātas.
Materiālu publicēšana bez saskaņošanas ar mājaslapas īpašnieku aizliegta. Jautājumu un ieteikumu gadījumā lūdzam sazināties ar biedrību «Latvietis».