Biedrība «Latvietis» uzskata, ka 16. marts ir piemiņas diena latviešu leģionāriem un tiem, kas gan padomju gados, gan tā saucamajā neatkarīgajā Latvijā gāja bojā, cīnoties par latvisku Latviju.

2010. gada 16. martā biedrība «Latvietis» aicina piedalīties piemiņas pasākumos un nolikt ziedus latviešu leģionāru piemiņai pie Brīvības pieminekļa.

«Nav vēl tapusi tāda Latvija, kas cienītu savus brīvības cīnītājus, mocekļus un par tēvzemi kritušos. Ja tādai Latvijai iebrucējs būtu pieļāvis tapt, tad pats par sevi saprotams, ka līdz ar šo tapšanas brīdi visi padomju varas represētie latvieši būtu goda pilsoņi un pieprasītu no represētājvalsts genocīdā vainīgos izdot tiesāšanai. Un tiesātu arī tos, kas iztapīgi kalpoja ļaunuma impērijai.»

Latviešu karavīru atceres diena – 16. marts, saistās ar latviešu leģionu, ar 19. un 15. divīzijām, kas bija iekļautas SS formējumos. Kopš 1944. gada vasaras tā saucamo VI SS Brīvprātīgo korpusu, ko veidoja latviešu leģiona 19. un 15. divīzija, komandēja SS ieroču ģenerālis SS obergrupenfīrers Valters Krīgers.

V. Krīgers dzimis Elzasā, Strasburgā, 1890. gadā, dzīvi beidza Kurzemē pēc Vācijas kapitulācijas, 1945. gada 20. maijā izdarot pašnāvību.

Mēs atkal nākam, tavi dēli, tavu kritušo dēlu dvēseles nākam. Pie tevis, Māte Latvija, nākam.

Mūsu dienu, izdabājot svešzemju kungiem un pašmāju kangariem, likumdevēji no kalendāriem izsvītroja. Taču izlietās leģionāru asinis no vēstures izdzēst nevienam nav pa spēkam.

«...Jo tie, kas cīnījās par brīvu Latviju,

Tie sapnim ticēja un tic vēl šodien!»

Tās ir dzejnieka Edvarta Tūtera rindas. Neatkarīgas, brīvas un plaukstošas Latvijas atjaunošana – tas bija ne tikai dzejnieka, bet latvju tautas lielākās daļas sapnis. Vai tas piepildīts? Nē!

– Kas jūs tādi esat, kas ar valsts karogu rokās šodien ejat pa Rīgu uz tautas svētvietām? – tēlojot nezinīšus, mums vaicā šeit dzīvojošie latvju nīdēji.

– Mēs esam ieradušies no visiem Latvijas novadiem. Mēs esam tie, par kuŗiem savās vārsmās atgādina Ādolfs Erss. Vīri,

«..kas, latviski runājot, arām,

Latviskām dziesmām kas gājuši karā.»

Mēs esam leģionāri. Latviešu leģionāri. Okupantu un kangaru apmelotie. Pazemotie. Priekšlaikus nāvē dzītie. Zākātie.

Šodien mēs esam jau veci un sirmi, no šīs saules projām ejošie. Taču varas krēslos sēdošie mūs aizvien vēl baidās. Baidās no mūsu patiesības. No kritušo brāļu dvēselēm baidās. No Mūžīgās uguns spožuma baidās.

Pie šīs svētās liesmas, kaut arī neredzams, atnācis arī Laimonis Vāczemnieks. Ko viņš, Latviju mīlošais dēls, Brāļu kapos dara?

«Pie Mūžīgās uguns Tēvzemei

es brāļu dvēseles skaitu,» skan atbilde.

Daudz, ļoti daudz dzejniekam ir ko skaitīt, taču neviens nešaubās, ka viņš visas saskaitīs.

Šī marta diena ir latviešu karavīru dvēseļu tikšanās diena. Mūža rietu sasniegušais leģionāra dēls šodien sastop savu kaŗā kauto tēvu, viņa cīņu biedrus. Tēvs ir divreiz jaunāks par dēlu, jo kaujas laukā mirušie nenoveco. Laika skrējiens viņu augumus nesaliec. Matos sirmumu neieklāj.

Mēs visi šodien soļojam līdzās. Dzīvie un nāves nopļautie. Pa Rīgu ejam. Pa latvju Rīgu ejam.

Mēs, dzīvie un mūžības skartie, aiziesim līdz galam. Mēs Tēvzemi sargājām, mēs viņas sargi vienmēr paliksim. Nenopērkamie. Dzimtās zemes auklētie. Tajā izaugušie.

...Tu, kas šodien nevarēji atnākt uz latvju cīnītāju dvēseļu tikšanos, neskumsti. Paklausi dzejniekam Arturam Kaugaram un savā istabā

«...aizdedz sveci, aizdedz Latvijai –

Tev sirdij vajag viņas gaismas stara...»

Gaismu vajag katrai dvēselei. Šodien. Rīt. Vienmēr. Jo dvēsele ir nemirstīga. Labestīga. Svēta.

«Dvēsele tikai ceļ,

Dvēsele nenoārda,» saka dzejnieks Arvīds Skalbe.

Tādēļ ne tikai šodien, bet katrā latviešu dvēseļu tikšanās reizē smelsim sev spēku. Tautas dvēseļu gara spēks mums palīdzēs dzīvot. Ticēt. Strādāt. Latviju saulē celt. Tā Kunga saulē celt.