aizsteigušies kopš tā laika, kad abas latviešu divīzijas Krievijā, pie Veļikajas upes, vienotā frontē cīnījās pret sarkano armiju. Pēc vairākiem gadiem, jau trimdā, DV šo datumu, 16. martu, nosauca par Latviešu Leģiona dienu, pieminot šajā dienā gan tos leģionārus, kas 2. Pasaules kara laikā ziedoja savas dzīvības par Tēvzemes brīvību, gan tos, kas garīgi nesalauzti izgāja komūnisma elli, gan tos, kas nokļuvuši trimdā, savos darbos un domās dega par Latviju.

Sen apklusuši kara dārdi, sen kā austrumu tā Latvijas zeme sedz simtiem varoņu. Austrumu frontē palikušo piemiņu glabā Lestenes memoriālā siena; tur iegravēti par Latvijas brīvību kritušo vārdi, tie vienmēr atgādinās par tiem, kas nepārnāca.

Ir 2010. gada 16. marts. Diena neraksturīga pavasarim: rīta blāzma pār Latviju aust balti virmojušā putenī. Kādreiz, Latvijas brīvvalsts laikā, bija ticējums, ka noteikti 5. vai 6, janvārī, atceroties Ziemassvētku kaujās kritušos strēlniekus, pār Latviju vienmēr virmo balts dvēseļu putenis.

Šoziem, 23. decembrī, Kurzemes cietokšņa Ziemassvētku kauju atceres dienā, Rīgā virmoja spēcīgs sniegputenis. Un vēl dīvaināk – marta vidū, kad sniega sega parasti jau pazudusi, pār Latviju atkal virmo balts dvēseļu putenis. To redzot, atmiņā ataust Ed. Virzas pravietiskās dzejas vārsmas, kas tagad neattiecās vairs tikai uz strēlniekiem un Ziemassvētkiem:

Baltais dvēseļu putenis norimis. Kritušie savās dvēselēs ir kopā ar mums šajā Leģiona piemiņas dienā. Dievkalpojums Doma baznīcā, svētvārdi; «Svētā mantojuma» iespaidīgie vārdi, kas domas ciešāk saista ar Tēvzemi. Valsts himna. «Visu Latvijai» karogu aleja pie dievnama. Tik svinīga šī diena. Policijas apsardze un transports dienas nozīmīgumu vēl pasvītro.

Leģionāru un Latvijas patriotu gājiens jau ceļā uz mūsu svētvietu. Šogad gājiena dalībnieku vairāk: vakar paziņots, ka tiesa Rīgas domes rīkojumu par gājiena aizliegumu atcēlusi. Tādēļ uzdrošinājušies iet arī tādi, kas aizlieguma gadījumā baidītos.

Jo tuvāk Brīvības piemineklim, jo policijas ķēdes blīvākas. Vai tiešām Latvijas galvaspilsētā latvieši iet gājienā vairs drīkst tikai policistu apsardzē? Padlatvijas valdība varbūt drīz latviešus jau izmitinās rezervātos, lai netraucētu iekarotājiem.

«Laimas» pulkstenis – okupantu citadele. Atskan kliedzieni, spiedzieni, latvju tautas nomelnojuši saukļi. Ieradies pat bēdīgi slavenais latviešu nīdējs žīds E. Zurofs. Policijas ierinda jau divkārša – šeit pretinieku karstākais aģitācijas centrs. Bļaušana varena... Pēkšņi to apslāpē gājiena dalībnieku latviskotās «Marseļjēzas» vārdi:

Dziesma aicina latviešus nebaidīties no okupantiem, ar leģionāru dziesmām sasniegts Brīvības piemineklis. Plīvo «Visu Latvijai!» veidotā karogu aleja, brīvi skan leģionāru dziesmas. Šeit, mazā saliņā, jūtamies kā Latvijā, bet apkārt tai viļņo okupantu jūra. Maz Saeimas deputātu – P.Tabūns, Visv. Lācis un vēl daži.

Nav prezidenta tautas vidū, tas nedrīkst te būt, – jāklausa Briseles un Maskavas komisāriem. Arī pašreizējais prezidents, kaut dzimis un audzis Latvijā, te bijis arī komūnistu okupācijas laikā, tomēr baidās godināt tautas varoņus. Līdzīgi importētai kanādietei VVF, kurai Latvija bija sveša zeme un par latviešu tautu ne mazākās intereses.

Valstsvīru gļēvums un nevēlēšanās kalpot savai tautai sasniedzis kulmināciju – okupantu visatļautību un varoņu zaimošanu. Bet ko gan citu varējām sagaidīt, ja pēc dziesmotās revolūcijas pie varas palika bijušie kompartijas funkcionāri un pašmāju kangari?

Tomēr, kaut gan kara dārdi apklusuši, 2. Pasaules karš Latvijā vēl nav beidzies: okupantu soļi mīda Latvijas zemi, Rīga jau okupantu varā. Ko un kā darīt – diktē vienīgi Brisele un Maskava. Tie latviešu tautu ved pretī iznīcībai.