Tuvojas 25. marts. Drūmā, pat neizsakāmi melnā diena, kad manu vecāku ģimeni, protams, arī mani, tāpat kā tos daudzos tūkstošus latviešu, čekisti aizveda no mājām. Toreiz mūs kravas automašīnā, ar apsardzi, nogādāja uz Ogri, kur jau gaidīja aizrestoti lopu vagoni. Vagonā bēdu sagrauzti cilvēki, bezcerība. Nākamās dienas pievakarē sākās ceļš pretī nezināmam. Vagons sakustējās, sapratām, ka mūsu vagonu rindai pievieno vēl vairākus vagonus, kā vēlāk uzzinājām, ar likteņa biedriem no Šķirotavas. Lēni tika uzsākts ceļš uz austrumiem. Pēkšņi, kā paklausīdami nedzirdāmai komandai, bēdu nomāktie un nezināmam liktenim nolemtie piecēlās, un vagonu pāršalca tautas lūgšana Dievs, svētī Latviju!

Atmiņā uzaust arī visskaistākais 25. marts, kad beidzot laimējās nolikt ziedus mūsu Svētvietā, godinot tos, kuri neatgriezās. Tas bija 1988. gada 25. martā. Tās dienas notikumus vēl nav skārusi aizmirstības rūsa, tādēļ stāstīšu par bijušo tagadnē.

Ir zināms Helsinku grupas aicinājums pllst.18-os nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa, godinot tos, kuri neatgriezās. Lai izjauktu šo ieceri ar kompartijas svētību Latvijas vadošās aprindas aicina pulcēties un nolikt ziedus Brāļu kapos, lai pilsētas centrs būtu kluss, un krievvalodīgie nemanītu, ka tiek pieminēta atkal kāda no latviešu tautas sēru dienām.

Minētajā laikā Brīvības pieminekļa apkārtnē cilvēku maz, vienīgi lielākā attālumā miliču patruļas. Uzzinu – helsinkieši mājas arestā. Pēkšņi – patīkams pārsteigums. Pie Laimas pulksteņa Konstantīns Pupurs, turot rokās daudz sarkanbaltsarkanu neļķu. Mēs, nedaudzi – piecpadsmit vai divdesmit cilvēku, kam šoreiz lemts iet gājienā aizturēto helsinkiešu vietā, katrs saņemam trīs karoga krāsās izcili skaistas neļķes.

Vienotā ierindā mūsu gājiens sākas. Eju, neskatos ne pa labi, ne kreisi, tikai uz priekšu, cerībā nolikt šos ziedus mūsu Svētvietā. Piemineklis sasniegts, nolieku ziedus. Tagad atklājās pārsteigums: mūsu ierinda kļuvusi pavisam reta. Vienā pusē no manis gājienu uzsāka Ilga Pūpola, tā arī tagad tepat pie Pieminekļa. Otrā pusē bijušais leģionārs un nacionālais partizāns Gunārs Stefans. Brīnumaini: viņa vairs nav – pazudis. Pie Pieminekļa mūs fotogrāfē Benita Ziemele., pēkšņi pieskrien milicis un izrauj fotofilmu...

Ziedi nolikti. Esam palikuši pavisam maz, visi vīriešu kārtas pārstāvji pazuduši. Tikai vēlāk izdodas uzzināt, ka slepus savākti pa vienam. Iesēdināti milicijas mašīnās, aizvesti aiz milicijas patruļām, piekodināts nemēģināt atgriezties, pretējā gadījumā sekos arests.

Redzu: pie Universitātes jauniešu pulciņš, turot rokās aizdegtas sveces. Tuvojos tam. Pakāpeniski izveidojās gājiens, vakara krēslā degošo svecīšu izgaismots. Atrasta arī klusāka vieta – laukums pie Raiņa pieminekļa. Te jaunieši, galvenokārt studenti un skolnieki, izveido apli, degošām svecītēm rokās klusināti skandējot leģionāru dziesmas. Maz šeit cilvēku, kam jauniešu gadi jau pagātnē. Pa gabalu visu vēro milicijas modrā acs.

Pēkšņi jautājums, – vai šeit ir kāds no 1949. gada izsūtītajiem? Klusums, nav apstiprinošas atbildes. Tātad mana kārta. Dažos vārdos atceros drūmo, jau senā pagātnē esošo 25. marta dienu, tālo ceļu uz Sibīrijas plašumiem, tur pavadītos gadus.

Klusināti leģionāru dziesmas nodziedātas, svecītes izdegušas, jauniešu pulciņš izklīst. Neviens šeit netiek aizturēts. Pirmā, vēl īsti neatļautā, 25.marta piemiņas diena godam aizvadīta.

Kur tagad šie jaunieši, kas toreiz ar tādu pārliecību par mūsu uzvaru pavisam netālu no milicijas posteņiem klusināti skandēja slaveno leģionāru dziesmu –

Vai tagad, kad pagājuši jau vairāk kā divdesmit gadi, šo jauniešu sirdis par Latviju kvēlo vēl tikpat gaiši, kā toreiz viņu saudzīgo roku glabātās sveču liesmiņas? Vai mūsu drūmā ikdiena nav salauzusi viņu jaunības ideālus? Kaut tas tā nebūtu!