Zinu – mani vārdi ir sīki. Mani vārdi ir niecīgi. Tie nespēj sagandētās tautas vairākuma dvēselē augšāmcelšanās uguni aizdegt. Taču teikšu tos...Visa mana paaudze sarkanos dubļos gadu desmitiem vārtījusies. Melus un brāļu nodošanu mācījusies. Dievu zaimojusi. Apspiedēju un kangaru sacerētās dziesmas dziedājusi.

Mana paaudze, sekodama iebrucēju paraugam, savu mājvietu piegānījusi. Latviju piegānījusi. Daudzas svētvietas un pieminekļus ar zemi nolīdzinājusi. Tēvzemi saukt vārdā baidījusies. Latviešu valodu noliegusi un svešā mēlē šļupstējusi. Varmākām visādi izdabājusi. Kļuvuši par svešās varas pakalpiņiem un ielīduši varas krēslos, manas paaudzes pārstāvji sabraukušajiem vazaņķiem mājas, dzīvokļus, dārzus, vasarnīcas, zemi, latviešu ģimeņu kapuvietas dāsni izdāļāja. Vagaru amatos mūsu tautas un valodas nīdējus salika... Un arī šodien formāli neatkarīgajā Latvijā, pārmainījuši apmetņus un iemānījušies visaugstākajos amatos, viņi turpina dzīt tautu nabadzībā. Izmisumā. Postā. Senais lāsts arvien vēl pastāv. Tas ar katru dienu kļūst briesmīgāks. Varas nesēji turpina latviešu zemkopju iznīdēšanu. Tautas radīto vērtību izlaupīšanu. Bērniem tiek atņemts viss. Viņiem nav tiesību dzimt. Veseliem, apgādātiem un aizsargātiem augt. Pie sarkanās varas grūti nopelnītā pensija sirmgalvjiem «nolīdzināta» līdz nabagu grašiem. Tautas vairākuma, trūcīgo ļaužu nīšana un ierēdņu cinisms kļuvis prātam neaptverams. Latviešu mājās – Latvijā gaidītā laime nemīt.

Valdoņu teiktās runas ir melu piesātinātas. Viņiem trūkst elementārās kultūras. Tie neprot pat latviešu valodā pareizi izteikties. Lieto svešvārdus, kuru nozīmi nezina. Ar savu alkatību, rijību un uzvedību ārzemēs apkauno tautu un valsti... Visu to vērojot, manu sirdi briesmīgs pagurums māc. Dzīves tukšums un ļaunums dvēseli ar izmisumu pilda... Es piesaucu un lūdzu Dievu. Par Latvijas pestīšanu no bojāejas lūdzu. Lūgšana ir mans vienīgais mierinājums, glābiņš. Tā dod man ticību. Un es ticu. Ticu nevis šīsdienas varenajiem, bet jaunatnei. Latviešu ciltij jaunajai.

Ne jau manas paaudzes ļaudis, bet jaunie sakops un atjaunos mūsu mājas – Latviju. Jaunie iedēstīs un liks uzplaukt Tēvzemes patiesās brīvības rozei, labklājības sauleskokam. Jaunajiem jādod vara. Viņi jāievēl visos tautas pārstāvniecības amatos. Manas paaudzes smerdekļi no varas gaiteņiem jāizdzen, bet par tautai nolaupīto, par tautai radītajām ciešanām tie jātiesā. Jātiesā jaunās paaudzes taisnajai tiesai. Jaunie lai vada un valda. Jaunie – izglītotie, zinošie, darba tikumā un kristīgajā morālē audzinātie Tēvzemi mīlošie dēli un meitas. Mūsu mājas, mūsu Latvija – kara ugunīs dedzinātā, latvju asinīs slīcinātā, utaino blandoņu sagandētā, tad pacelsies tīra. Plaukstoša. Nemirstīgajās tautas dziesmās skanoša.

Es ticu latviešu jaunatnes sūtībai. Ticu un kliedzu. Gaudoju. Kaucu. Tāpēc, ka man sāp. Ne jau vecums, slimības, sagandētais mūžs šīs sāpes rada.

Man sāp politiķu un viņu «nacionāli domājošo» atbalstītāju nodarītās nelietības, ko ik dienas redzu. Viņu nodevība. Apmelojumi un žultainais naids, ko tie bagātīgi izšļāc uz Latvijas patriotu galvām.

Zagļu un laupītāju bandai liels traucēklis ir atklātais sabiedriskais fonds «Latvietis».

Atjēdzieties, dāmas un kungi! Nelejiet ūdeni uz ienaidnieka dzirnavām. Labāk apvienojieties ap «Latvieti», visādi to atbalstiet.

Kas attiecas uz mani, esmu visu mūžu dzīvojis savas tautas vidū. Latviešos. Tajos palikšu arī tad, kad miris būšu un pelnos pārvērsts. Bet, kamēr par dzimto zemi eju, es nebeigšu cildināt savu Tēvzemi. Es nebeigšu mīlēt to. Dziedāt par viņu. Es mūžam svētu turēšu latviešu valodu.

Bet tiem, kas Latvijā dzīvo, viņas maizi ēd, bet latviešu tautu un valodu nīst, lāsts mūžīgs lai uz viņu galvām līst!

Vairums manis rakstītie vārdi ir drūmi un skumji, jo Tēvzemes bēdas ir manas bēdas. Latviešu neiecietība, savstarpējie cīniņi, šķelšanās ir dūrieni manā sirdī. Tāpat kā tautas izmiršana, nabadzība un posts, arī tie man sāp. Nežēlīgi sāp. Tāpēc bieži krītu bezcerībā, gaudoju, kaucu, kliedzu, savas sāpes uz papīra izlikdams.

Ko citu man darīt, ja sāp? Ja sirds un dvēsele sāp...