Latvieši. Dažbrīd liekas, ka šodien ne visi apzinās šī vārda patieso nozīmi. (Turpmāk tekstā vārda «Latvieši» vietā lietošu tikai vārdu «mēs». Negribu runāt par Latviešiem kā par svešu tautu, it sevišķi jau tad, ja pats esmu tai piederīgs). Var uzskatīt, ka mēs esam vienīgā tauta pasaulē, kura ir spējusi izdzīvot tik ekstremāli grūtos, tautas dzīvo spēku iznīcinošos apstākļos. Vācu krustnešu okupācija, kas sākās jau 13.gs sākumā un turpinājās vēl 250 gadus ar turpmākajiem 700 gadiem, veidojumā, ko pēc uzbūves varētu droši saukt par Eiropas savienību, nespēja mūs iznīcināt. Pirmais un Otrais pasaules karš, un pēc tam vēl 50 nežēlības gadu Padomju savienībā, arī tas nespēja mūs iznīcināt. Mēs joprojām šeit stāvam un joprojām šeit esam, tikai mazākā skaitā.

Mēs esam neiznīcināmi un tādi arī būsim, bet tikai tad, ja paši to gribēsim.

Tagad moderni ir noliegt nacionālismu, patriotismu, tautisko identitāti un pašapziņu – visas tās vērtības, kas līdz šim palīdzējušas mums izdzīvot.

Šobrīd mūsu ienaidnieks ir mūsu aklums, pret kuru diemžēl nevar cīnīties ar paceltu zobenu: kā izsalkušu žurku bars metamies virsū visiem piedāvātajiem rietumu «labumiem», nešķirojot labo no ļaunā. Diemžēl, tā turpinot, kļūstam aizvien vājāki un lokanāki.

Aicinu visus Latviešus apzināties savu patieso būtību, vēsturi un esību un domāt par to. Mēs esam Latvieši, un ar to mēs esam īpaši, ar to mēs atšķiramies no pārējām tautām. Kas notiks tad, kad viss kļūs vienādi pelēks, nebūs vairs interesanti.

Un pats galvenais – atcerieties: mēs esam neiznīcināmi, un lai šī doma mūs pavada ikdienu, lai šī doma dod mums spēku un enerģiju darboties Latviešu tautas labā.