Ir dzīves mirkļi, kas saglabājas atmiņās uz mūžu, tās nedziest, nepārklājas ar aizmirstības miglu, un pēc gadu desmitiem ir tik pat skaidras, ka liekas, viss būtu noticis tikai vakar. Ir cilvēki, kas kā spožas zvaigznes atmirdz dzīves tumšākajā ikdienā, cilvēki, kas bezbailīgi spēj izteikt savas un lielākās latviešu tautas daļas domas un dot cerību, ka ausīs brīvības rīts.

Manā dzīvē ir bijuši divi brīži, kas nekad neizgaisīs no atmiņas. Pirmais bija jau sen, vēl bērnībā, kas redzēju leģionārus dodoties uz fronti, otrais drūmajā okupācijas laikā – pirmā helsinkiešu uzdrīkstēšanās paust savu nostāju pret komunistisko režīmu. Tas bija neaizmirstamā 1987. gada 14. jūnijā. Redzētais atmiņā saglabājies tik spilgti, ka nespēju par to runāt pagātnē.

Ir drūmi pelēka 14. jūnija diena. Atceroties tos daudzos tūkstošus Latvijas patriotu, kam šajā dienā sākās Golgātas ceļš, raud pat debesis; un ir cerība, ka šodien, pēc daudziem gadu desmitiem, viņu piemiņas atkal tiks godātas, noliekot ziedus pie Brīvības pieminekļa.

No radio «Brīvā Eiropa» ir zināms, ka grupa «Helsinki–86» rīko pulcēšanos Bastejkalnā, pēc tam ziedu nolikšanu mūsu svētvietā.

Lai izjauktu helsinkiešu ieceri, piemineklis bloķēts – tur okupantu jaunā paaudze, galvenokārt pirmsskolas vecumā, rīko riteņbraukšanas sacensības. Paiet stundas, smidzina lietutiņš, bet piemineklis arvien vēl slēgts. Tuvākajā apkārtnē pulcējušies tūkstošiem latviešu, visi vēl neziņā un gaidās – vai tiešām šodien notiks pavērsiens mūsu dzīvē? Vai tas iezvanīs jaunu tautas atmodu, vai arī nākamās dienas rītu, daudzi no mums sagaidīs čekas kazemātos...

Tuvojas radio ziņās norādītais laiks, plkst. 14:00, lietus mitējies, atmirdz spoža vasaras saule. Ejās uz Bastejkalnu drūzmējas ļaudis. Daudzi dodas augšup, daļa paliek uz vietas, vērojot, kas notiks. Uzeju Bastejkalnā, tur ļaužu jau daudz. Pēkšņi atskan aplausi – tātad ieradušies helsinkieši. Ir neizsakāma vēlme tos redzēt. Pakāpjos uz betona bluķa Bastejkalna vidū. Negaidīts pārsteigums – helsinkieši tuvojas bluķim, lai no tā paustu savus pirmos patiesos vārdus. Samaināmies vietām. Palieku tepat, blakus helsinkiešiem. Pirmā uzruna. Tās sākumu varu atstāstīt: «..Mēs varam nolikt ziedus Salaspilī, pieminot tur bojāgājušos. Bet, kur nolikt ziedus tiem, kuru dzīvības izdzisa Sibīrijas plašumos? Izvēlēsimies šim nolūkam mūsu svētvietu – Brīvības pieminekli...» Jūtu, ka acis kļūst valgas. Paskatos uz pārējiem klātesošajiem – tas pats. Labi, ka mani glābj maskēšanās nolūkā uzliktās brilles (to ieteica mans politiskais audzinātājs – Latvijas armijas virsnieks, Noriļskas katordznieks Teodors Brāķeris). Tālāko vairs neatceros, domas kļūst juceklīgas, savu vājuma brīdi cenšos nomaskēt ar smaidu. ..Viss ir tik negaidīti patiess... Ir atklāti izteikts tas, kas vienmēr saistījis manas domas, ir pausta patiesība, kura tika slēpta gadu desmitiem. Vēl neliels pārsteigums – cilvēku, kurš tagad uzrunā mūs, pirms stundas redzēju puķu tirdziņā pie «Saktas», pērkam ziedus, un atļāvos viņam atgādināt, ka šodien visiem jāpērk tikai sarkanbaltsarkanas rozes. Uz manu pamācību atbildes nebija....

Jau nākamā uzruna, to vairs neatceros. Īstenība liekas, kā sapnis, kas ātri gaist. Ir neizsakāma vēlēšanās palikt šeit, Bastejkalnā, pēc iespējas ilgāk, būt kopā ar vienādi domājošiem, ar cilvēkiem, kurus meklēju jau gadiem ilgi.

Trešā uzruna. Mūs uzrunā jaunāka gadagājuma cilvēks, kurš līdzinās kādam no politieslodzītajiem, par kuru man tika daudz stāstīts. Pēc uzrunas centos pajautāt, vai godātais orators nav manis iedomātā persona. Saņēmu atbildi – esmu Juris Ziemelis.

Atkārtoti sāk uzrunu pirmais orators. Tā un nākamā oratora vārdus uzzināt izdodas tikai nākamajā dienā, klausoties radio «Brīvā Eiropa» ziņas: Edmunds Cirvelis un Heinis Lāma. Uzrunā tiek pieminēti Latvijas brīvības gadi. Te kā no zemes oratora priekšā izaug cilvēks ar ļaunu un naidīgu skatu un tik pat ļauni un ķērcoši atskan viņa izkliegtais jautājums: «..kādi brīvības gadi jums bija?» Redzu, ka zvērojošā naidā pārvērstās sejas un ķērcošās balss īpašnieks ir augstākais čekas kalpu priekšnieks Zukulis. Uzruna pārtraukta. Atskan saucieni – mūsu vidū piedzērušais, aizvākt viņu! Spontāni Bastejkalnu pāršalc dziesma «Pūt vējiņi» Mītiņš beidzies. Tiek vākti paraksti Gunāra Astras atbrīvošanai.

Brīvības simbols vēl slēgts. Helsinkieši un viņu tuvākie domubiedri pulcējas Bastejkalna pakājē zem sirma, gadu simteņus pieredzējuša, ozola. Ar saknēm varenais ozols uz mūžiem savijies ar Latvijas zemi, ar domām un darbiem helsinkieši ir un vienmēr paliks saistīti ar Tēvzemi.

Esmu dažu metru attālumā un vēroju. Šī cilvēku grupa liekas kā marsieši, kas nolaidušies uz mūsu zemes, lai paustu patiesību, lai izteiktu to daudzo tūkstošu domas, kas pulcējušies te, Brīvības pieminekļa apkārtnē. Ir neizsakāma vēlēšanās būt viņu vidū, bet neuzdrīkstos – mani neviens nepazīst. Vispār vairs nesaprotu, vai redzētais ir īstenība, vai sapnis.

Beidzot ceļš uz pieminekli brīvs. Ļaužu tūkstoši pašķirās, savā vidū atstājot eju, pa kuru, aplausiem skanot, mūsu Brīvības simbolam tuvojas helsinkieši. Nebeidzamas gaviles.

Jau sasniegts Brīvības piemineklis. Pie tā zem uzraksta – TĒVZEMEI UN BRĪVĪBAI – jaunākās helsinkiešu paaudzes Ēvas Bitenieces un Rolanda Silaraupa rokās plakāts – 14. JŪNIJA UPURU PIEMIŅAI; arī baltās rozes, mūsu brīvības gadu simbols. Klusuma brīdis, kuru cenšas traucēt čekas kalpu izrīcības. Pēc helsinkiešu godbijībā noliktajiem ziediem Piemineklim tuvojās tūkstošiem Latvijas patriotu, plūst ziedu straume. Izsūtīto piemiņai liesmo aizdegtās sveces. Neredzēti daudz ziedu sedz Brīvības pieminekļa pakāji. Jau vakara stunda, bet ziedus nes un nes.

Pakāpjos pa kāpnēm uz laukumiņu Brīvības pieminekļa austrumu pusē. Šeit helsinkieši visi ierindā piekļāvušies pieminekļa granīta sienai. Tos pateicībā apbrīno daži desmiti tautiešu. Beidzot izdevība pateikties par paveikto. Tuvojos mūsu varoņiem, spiežu rokas, apsveicot ar uzvaru. Aiz manis veidojas rinda, no tiem, kuri tikko kā brīnumā raudzījās helsinkiešos.

Jau vēla vakara stunda, bet tauta ap Pieminekli neizklīst. Ziedi un sveču liesmas sedz tā pakāji.

Mūsu tautas sēru diena beidzot kļuvusi par uzdrīkstēšanās un vienotības sākumu, par pavērsienu trešajai atmodai.

Viss skaistākais, lai kā to vēlētos saglabāt, tomēr nav mūžīgs, viss paiet, atstājot vienīgi nedzēšamas atmiņas. Dzīve steidz tālāk, cerētais palicis nesasniegts.

Komunisma pūķim vienas nocirstās galvas vietā izaugušas neredzamas jaunas, tās apslēpti turpina savus ļaunos darbus.

Bet helsinkieši, kas pirmie vērsās pret komunisma impēriju, tagad ir noklusēti, cenšoties tos izdzēst no tautas atmiņas. Tomēr helsinkiešu 14. jūnija varoņdarbs tiem, kas to pieredzēja, vienmēr paliks atmiņā kā zvaigzne, kas tumšākajā naktī rāda ceļu rītausmai.