Ar sēru karogiem, klusi un neatzīmēta masu informācijas līdzekļos pagājusi viena no Latvijas valsts traģiskākām dienām, kad to okupēja toreizējā Padomju Savienība- PSRS. Pirmo nodevības paktu starp divām ļaunvarām - fašistisko Vāciju un komunistisko PSRS pret neatkarīgajām Baltijas valstīm un Austrumeiropas sadalīšanu, kas izraisīja Otro Pasaules karu, tās parakstīja 1939, gada 23. augustā. Minētais pakts, kas ieguvis Molotova- Ribentropa nosaukumu bija par cēloni 1940. gada 17. jūnija notikumiem, kad vācu tanki dārdēdami iebrauca Parīzē, bet padomju - Rīgā. Lai novērstu iespējamo Latvijas armijas pretošanos, tajā zem t.s. „Palīdzības līguma” maskas, kas arī tika varmācīgi uzspiests, Latvijā izvietotajās PSRS armijas bāzēs atradās ap 30 000 Sarkanās armijas karavīru, jo Eiropā ar savu varmācību un postu 1939. gada 1.septembrī bija sācies 2.PK. Lai Latvijas labi apmācītā armija, neskatoties uz ieroču un munīcijas trūkumu, nevarētu pretoties varmācīgajiem iebrucējiem, Igaunija un Lietuva bija savlaicīgi okupētas pirmās. Ar slepkavībām, kas notika Masļenkos, kad vēl brīvā Latvija Daugavpilī svinēja savus pēdējos dziesmu svētkus, iesākās padomju sarkanā terora otrais vilnis. Klusi, bez ugunīm kalnu galos un neziņā par nākotni pagāja Jāņi.

Vēlos atzīmēt, ka toreiz vienīgais pārmetums, ko šodien varam pārmest toreizējai valdībai un tautas godātam un vēl šodien slavētajam Kārlim Ulmanim bija viņa pārāk izteiktā neitralitāte un attieksme pret notikumiem PSRS. Visa valsts politika vērsās pret Latvijas tautas 700 gadu ilgo ienaidnieku- Vāciju, lai gan galvenās briesmas mums draudēja no austrumiem. Tika aizmirsts 1919.gada pirmās padomju okupācijas ap 7000 lielais upuru skaits. Klusēja toreizējā prese un radio par genocīdu pret latviešiem PSRS laikā no 1937.- 1938. gadam. Kā var lasīt pirmajā Latvijas Konservācijas vārdnīcā, latviešu skaits 19.gs. beigās Krievijā bijis 200 000. Neņemot vērā dabisko pieaugumu, pēdējā PSRS tautas skaitīšanā pirms 2..PK uzrādīti PSRS dzīvojošo 120 000 latviešu. Līdz ar to lieks ir jautājums, kamdēļ to vairs ir tik maz palikuši? Mēs par to toreiz nezinājām. Atceroties 1.PK notikumus, kad visi bēgļu gaitās no uzbrūkošās vācu armijas devās uz Krieviju, lielākā tautas daļa, krasi pārdzīvojot neatkarības zaudēšanu, domāja, ka vēsture atkārtosies. Sākās Baigais gads, kas parādīja padomju varas nežēlību un atkārtoto teroru pret Latvijas iedzīvotājiem, kas pēc 2.PK beigām ilga 50 gadus. 1940.jūnijā 13 dienu laikā jau arestēja pirmos 26 padomju varas upurus, t.sk.K.Ulmani. Tiem sekoja tūkstoši nākošajās deportācijās, abu valstu okupācijas armijās iesaukto, kritušo karavīru un bēgļu. Vai to var aizmirst?

Tādā pašā neziņā atrodamies arī šodien, jo tautai rūgtā patiesība slēpta. To nevēlas atgādināt politiķi, kas slēpjas zem Latvijas „labdaru” maskas, kuru rokās ir arī daļa masu informācijas līdzekļu, paši bieži redzami TV ekrānos, dzirdami pa radio. Pārāk daudz mums dažādu sēru un piemiņas dienu. Nemākam, vai nevēlamies tās apvienot, lai tās kļūtu par visas tautas kopīgām atceres dienām ar plašām manifestācijām, gājieniem, kurās piedalītos valdības, Saeimas, armijas, politisko partiju, sabiedrisko organizāciju delegācijas, jaunatne. To norise būtu plaši apskatīta masu informācijas līdzekļos. Līdz ar to par notikumiem Latvijā informētu visu pasauli. Labs paraugs ir mūsu strēlnieku 1.PK Ziemassvētku kauju varonības atceres gadskārtējie pasākumi janvāra pirmajā svētdienā Ložmetējkalnā, kas pārvērtušies par visas tautas saietu. Varam mācīties no Lietuvas, kur nacionālo partizānu saietos piedalās visu novadu karogotās delegācijas ar koriem, politiski represētie ar saviem plakātiem, valdība, armija, jaunatne un Šauļu organizācijas biedri.