Gan cilvēku, gan tautas mūžā ir gaišas un tumšas dienas; viss mainās tomēr kā sliktais, tā labais saglabājas paaudžu atmiņās. Baismo dienu atmiņu uguns gadu desmitiem gruzdēja latviešu sirdīs, to nespēja izdzēst ne okupantu propaganda, ne bailes no represijām, ne laika tecējums. Šīs atmiņas nedziestoši kvēloja, radot vienīgi naidu pret okupācijas režīmu. Tomēr ik gadu, tuvojoties gaišajām dienām, tās sildīja ar savu atblāzmu, deva cerības, ka kādreiz ausīs brīvības rīts.

Viena no gaišākajām dienām nesenajā pagātnē bija 1941. gada 1. jūlijs, kad aizsargi un nacionālie partizāni patrieca komunistu bandas no Rīgas centra un daudzām Latvijas vietām. Rīgas radiofonā droši un brīvi Latviju pāršalca mūsu tautas lūgšana Dievs, svētī Latviju! Un pēc šausmīgā komunistu terora laika Latvijā atkal sasaucās sarkanbaltsarkanie karogi. Vācu armija ienāca jau atbrīvotā un Latvijas karogiem rotātā Rīgas centrā. Vācu armijas karavīrus pateicībā par palīdzību atbrīvošanā no komunistu jūga sveica ar ziediem.

Tagad, pēc vairākiem gadu desmitiem, pateicoties lidotāja Ulda Freimaņa kunga vērtīgai idejai, varam droši un brīvi doties ar ziedu veltēm pie Brīvības pieminekļa, lai pateiktos tiem latvju varoņiem, kas izcīnīja šo dienu.

Pie Okupācijas muzeja pulcējās ļaudis ar ziediem, pārsvarā vecāka gadagājuma, kas paši piedzīvojuši šo brīvības dienu un arī tie, kas guvuši informāciju par bijušo no iepriekšējām paaudzēm.

Viss mierīgi. Cilvēki ar ziediem patiesā svētku noskaņojumā. Sāk pulcēties policisti vērojot apkārtni. Nav gājiena organizatora Freimaņa kunga, tas rada aizdomas, ka cilvēks, kas pielicis visvairāk pūļu un darba, lai mēs kopīgi atcerētos šo brīvības dienu, jau kritis policijas nagos. Korespondentu jūra. Daudzi no Latvijas krievvalodīgo ziņu kanāliem, pat īsti nesaprotot latviešu valodu. Cilvēki sāk kārtoties gājienam – tuvojas norādītais laiks. Pēkšņi ceļu aizšķērso policistu ķēdes, – Jūs nedrīkstat iet! Nav ieradies pasākuma pieteicējs.

Cilvēki ar ziedu veltnēm neizpratnē mīņājas uz vietas – gājiens taču oficiāli atļauts!... Dūc kinokameras, klikšķ fotoaparātu slēdži, tāpat kā kādreiz 1987. gada 14. jūnijā Bastejkalnā.

Vairāki, kas jau iepriekš devušies Pieminekļa virzienā, arī apstājas, nesaprašanā kādēļ pārējie neuzsāk ceļu. Turpat netālu no Latvijas patriotiem, tērpušies baltos sporta krekliņos, greznotos naidīgiem saukļiem, ņirdz okupantu jaunā paaudze.

Sākās izrēķināšanās ar Latvijas patriotiem: policijas mašīnā tiek iegrūsts cilvēks ar mūsu sarkanbaltsarkano karogu – tas jau kļuvis aizliegts pastāvošā okupantu valstībā. Uzbrūk Igoram Šiškina kungam, atlauž rokas, kurās balto ziedu velte Latvijas atbrīvotājiem. Šoreiz policisti izrāda patiesu godu Latvijas patriotam – nes to uz rokām virzienā uz policijas mašīnu. Policija aiztur arī Elmāru Bitēna kungu kuram partizānus godinošs plakāts:

Arī Bitēna kungs tiek iesēdināts policijas mašīnā.

Cilvēki, nesot ziedus, turpina ceļu, vairs ne organizēti – pa vienam vai divatā. Pie krustojuma ar Kungu ielu ieslēgtām sirēnām pretim dodas vairākas policijas mašīnas. Atkal gājiens apturēts. Kārtējais mēģinājums iebiedēt, aizliegt doties gājienā. Tomēr cilvēki turpina ceļu mūsu Svētvietas virzienā.

Gulst ziedi pie Brīvības pieminekļa, tāpat kā toreiz 1941. gada 1. jūlijā, kad beidzās Baigais gads. Ziedu daudz mazāk, kā tajā skaistajā dienā. Tagad cilvēki iebiedēti, daudzi palikuši pusceļā. Četri Latvijas patrioti nonākuši policijas mašīnās un aizturēti uz vairākām stundām.

Svētku sajūta sabojāta. Padlatvijas varasvīri visiem spēkiem centās aizturēt cilvēkus un neatļaut nolikt ziedus. Tomēr vairums no mums Pieminekli sasniedza, un noliekot ziedus, skatu piesaistīja granītā kaltie vārdi –

TĒVZEMEI UN BRĪVĪBAI

Šī ir mūsu Tēvzeme, to noliegt nevaram. Bet kur palikusi brīvība? Vai tikai tā uz īsu brīdi pie mums uzkavējās?

Radio un TV ziņās sludina valdībai vēlamo: pasākums izgāzies, atnākuši maz dalībnieku, pasākuma organizētājs nav ieradies. Ziņās pilnīga dezinformācija. Nepiemin to, ka noliekam ziedus, pateicoties mūsu partizāniem par Rīgas atbrīvošanu no komunistiem, bet murgo vienīgi par fašisma slavināšanu.

Gājienu tiesa bija atļāvusi. Iekšlietu ministres un tai pakļauto policijas vienību rīcība ir demokrātijas normu pārkāpums, gājiena pārtraukšana un tā organizētāja aizturēšana ir iedzīvotāju pamattiesību pārkāpums. Ja valsts amatpersona dod pavēli aizliegt to, ko atļāvusi tiesa – tā ir diktatūra!

Tas parāda, ka Latvijā valda komunisti, VDK un krievu okupanti. Arī staļinistu metodes turpinās – sev vēlamo uzdod par esošo, pārējais paliek nepamanīts. Arvien varenāk un nekaunīgāk okupanti svešā zemē, mūsu Latvijā, svin savus iekarotāju svētkus – Rīgas okupāciju 1944. gada oktobrī un pilnīgu Latvijas okupāciju 1945. gada 9. maijā.

Okupantiem atļauts viss – automašīnas greznot ar svešzemju simboliku, rīkot kolektīvus dzeršanas saietus pie Pārdaugavas monstra savu svētku reizēs, ņirgāties par latviešu tautu un zaimot tās varoņu piemiņu. Vai tiešām Latvijas okupācija un 4.maija republikas diktatūra turpināsies nebeidzami? Kad beidzot latviešu tauta sapratīs, ka mūsu galvenais uzdevums – veikt deboļševizāciju – atbrīvoties no komunistiem!