Daudziem notikumi Rīgas centrā 1. jūlijā radīja lielu un dīvainu pārsteigumu un izbrīnīja mūsu «oficiālo polītiķu» (šinī gadījumā valsts augstāko amatpersonu) un no tā izrietošā policijas rīcība. Nesamērība svaru kausos Latvijā vērojama visu laiku.

Arī nupat, kad Valsts augstākās amatpersonas, šķiet, lielā pārpratumā par demokrātijas pamatiem, uzņēmušās tiesnešu lomu, kritizējot neatkarīgas tiesas lēmumu atļaut LR pilsonim — Uldim Freimanim un viņa domubiedriem miermīlīgi paust savus uzskatus un redzējumu par Latvijas vēsturi, noliekot ziedus pie Brīvības pieminekļa un mums plašsaziņā rādot, kā ar fizisku policijas spēku tiek ietekmēti cilvēki, kas vēlas nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa.

Kāpēc tieši 1. jūlijā?

Jau savulaik par šo dienu spilgti rakstījis aculiecinieks, izcilais latviešu autors Anšlavs Eglītis:

«Vēlā siltā naktī cauri Rīga līku loču soļoja vācu rota. Ielas malās pulcējās rīdzinieki ar ziediem. Tas bija ērmīgs brīdis. Prieks par komūnistu patriekšanu bija izdzēsis gadu simteņos iesakņoto naidu pret vāciešiem. Krievi bija to panākuši viena gada laikā, normu stachanoviski pārsniegdami ar lielu uzviju. Rīdzinieki gavilēja, prieka asaras raudādami.

Vācu puiši nemaz neatgādināja lempīgos, drūmos, glūnīgos, mūžam aizdomīgos «vaņkas». Tā bija svaigi iesūtītas izlases rezerves daļa. Stalti jaunekļi, brūni iedeguši, inteliģentām, smaidīgām sejām. Atlocītām piedurknēm, atpogātām apkaklēm. Svaiga vēsma no Eiropas. Viņi gāja dziedādami, apbērti ziediem.. nespēju saprast, kur aplenktajā pilsētā bija piepeši radies tāds lērums ziedu?! Vesels ziedu kalns pacēlās pie Brīvības pieminekļa. Radiofona skaļruņi dārdināja Dievs, svētī Latviju!

Vēsturnieki jau sen vienojušies, ka vācieši kaŗu ar krieviem viegli uzvarētu un komunistisko režīmu likvidētu, ja vien attaptos dot okupētām zemēm ja ne tieši patstāvību, tad krietnu autonomiju un pašvaldību... bet vācu vadoņi bija akluma sisti.» (Piecas dienas).

Tāda ir vēsture. Vienu okupāciju nomainīja otra un laikam šo divu sajūsmināto nedēļu dēļ U. Freimanis un viņa domubiedri bija vēlējušies nolikt ziedus, ko pārtrauca šajā ziņā Drošības policijas viltīga rīcība: Freimani kā VDK laikos vienkārši izsauc uz pratināšanu, lai viņš nevarētu piedalīties ziedu nolikšanā un lai savukārt citus gājiena dalībniekus uz ielas ar brutālu spēku kā nepakļāvīgus varētu salādēt un aizvest kārtības sargu restotajā busiņā.

Es kā cilvēks no malas, caur plašsaziņu redzēju, ka U. Freimaņa domubiedru plakāti bija ar pateicību latviešu partizāniem Rīgas atbrīvotājiem, tātad tiem nacionālās pagrīdes cīnītājiem, kas pēc 14. jūnija nakts deportācijām atklāja tiešu pretestību padomju armijai un čekai un līdz ar vācu kaŗaspēka ienākšanu, bija jau paveikuši arī daudzu apdzīvotu vietu un Rīgas kvartālu atbrīvošanu no padomju okupantiem, pie tam pat panaivi cerot, ka vācu armijas trieciens spēs panākt deportēto vilcienu, kas varētu būt kaut kur aizkavējušies.

Gājienā nesaskatīju arī ne mazāko svešas vai totalitāras, šinī gadījumā nacistiskas valsts simbolus vai slavinājumu, nevienu pretvalstisku vai pretlatvisku plakātu, un pat pieteikumā Rīgas domei bija lasāms, ka U. Freimanis norobežojas no holokausta utt., vienīgi vēlas pieminēt Rīgas atbrīvošanu no boļševikiem.

Vai to var saukt par provokāciju, ļoti jāšaubās, vismaz no Latvijas vēstures viedokļa.

Tad jau varbūt VDK tradicijās varētu uz drošības policiju arī izsaukt sirmo valodnieku Jānis Kušķi, kas saviem studentiem kā lielu retumu demonstrējis kādu skaņuplati, tieši to, no kuŗas 1. jūlijā Rīgas radiofons atskaņoja Latvijas himnu, kad tika patriekta Staļina armija. Varbūt vēl ar cenzūru strikti aizliegt arī Anšlava Eglīša un daudzu citu grāmatas?

Un tagad varas politiķi, sastapušies ar piepešu 1. jūlija dienas pieminēšanu, vieš izbrīnu, it kā nezinātu vai nemaz nebūtu dzirdējuši, ka tai pat laikā Latvija pārējo Baltijas valstu vidū izceļas ar to, ka joprojām tiek šeit masveidīgi atzīmēti datumi, kas saistīti ar valsts okupācijas gadadienu plašam svinībām, kur piedalās pat Rīgas mērs un Saeimas deputāti.

Jā, un ko tad dara, piemēram., Valsts prezidents 13. oktobrī vai 9. maijā? Tēlo, ka neko neredz un nedzird, policija piever acis uz padomju nāves mašīnas simboliku un lielkrievu šovinisma atdzimšanu viņu acu priekšā. Laikam pretlatviskie aktīvisti policijai un valsts vadībai uzdzen mistiskas bailes un tad valstiskās vērtības netiek vairs pieminētas ne ar pušplēstu vārdu.

Ziedu jūra pie «uzvaras pieminekļa», kas ar savu klātbūtni, pārklājot kādreizējo Latvijas valsts nozīmīgās uzvaras jēdzienu pār bermontiešiem un kā laika caurumā pulcējot ik gadus arvien lielākus un lielākus krievvalodīgo barus, kas demonstrātīvi svin «atbrīvošanu» kā vēsta spilgti sarkanais plakāts, kas jau ilgāku laiku tikai krievu valodā uzradies šā stabveidīgā pieminekļa pakājē — no Latvijas valstiskuma, sākoties Latvijas vēsturē vēl nepieredzētām represijām, kad tās pilsoņiem tika atņemts gandrīz pilnīgi viss — tuvinieki, ticība, īpašums... Un tam klāt, kā ņirgājoties par paša sadedzinātajiem miermīlīgajiem iedzīvotājiem, vēl vīd Kononova naudas kompensācijas prasības Latvijai.

Laikam tas viss tā apmiglojis Latvijas valsts vadību, ka tie vairs neredz samērīgumu — lielais jautājums jau nav par Ulža Freimaņa vai viņa domubiedru dienas izvēli nolikt ziedus, bet cilvēktiesību līmeni un valstiskajām vērtībām mūsu valstī.

Un kāpēc tajā pašā laikā tiek ļoti nomākts 16. marts — diena ko Daugavas vanagi brīvajā pasaulē iedibināja kā tīri latvisku notikumu II pasaules kaŗa vēsturē un Saeima pieņēma par oficiālu piemiņas dienu (1998), lai gan ir daudz Latvijas pilsoņu, kam mūsu tautas vēsture neliekas kas nosodāms, peļams, un kas, jau dzīvodami demokratiskā NATO un ES valstī, nevēlas izdzēst savu atmiņu un mainīt stāju skaļu lamu vai kādu pāris tendenciozu preses publikāciju dēļ.

Tā vietā, lai norādītu tiesai, kā lemt par šinī gadījumā par U. Freimaņa pieteikto atceri 1. jūlijā Valsts augstākās amatpersonas varētu vēlreiz nopietni pārdomāt arī par citiem Latvijas okupāciju slavinošiem datumiem, kurus līdz šim vēlīgi atļāvuši un klusējot atbalstījuši. Šķiet, ka 1. jūlija dīvainajiem notikumiem cauri vīd valsts amatpersonu tēlots mākslīgs izbrīns, tādējādi cenšoties notušēt savu neizdarību un diezgan gļēvās bailes līdzīgi Lietuvai pieņemt likumu, kas aizliegtu abu totalitāro režīmu slavināšanu, jo tie abi bija vērsti pret Latvijas valstiskumu un to upuri skaitāmi daudzos tūkstošos.