Latvietis

Autorizācija
Lietotājs:
Parole:
 
 

Kas valda valodu, valda prātu

Vēlies pievienoties?

Būt latvietim


Izņem rokas no kabatām un nebļauj!
30.05.2011

2011. gada 17. maija vakars. Bez piecpadsmit minūtēm seši. Pie ieejas Brāļu kapos pulcējas neliels pulciņš cilvēku ar ziediem. Ar kamerām visu vēro drošības dienesti, kādas televīzijas, viena no tām «Pirmais Baltijas Kanāls». Ierodas Rīgas Ziemeļu rajona pašvaldības policija un jautā atnākušajiem, kurš ir pasākuma organizators, jo vajagot aprunāties, lai pasākums notiktu mierīgi un bez nevajadzīgiem ekscesiem. Neviens no klātesošiem neatzīstas, ka būtu pasākuma organizētājs. Visiem naktī uznākusi apskaidrība, ka tieši šodien jānāk uz Brāļu kapiem nolikt ziedus pie Mātes Latvijas tēla par godu H. Cukura dzimšanas dienai. Un protams arī iezīmēt H. Cukura kapavietu, jo mūsu tautas varonis pēc nežēlīgās noslepkavošanas nav apbedīts un kā brīvības cīņu dalībnieks ir pelnījis godu dusēt kopā ar citiem brīvības cīnītājiem Brāļu kapos. To paredz arī pašreizējie likumi, kurus vara atsakās pildīt. Un jāapglabā H. Cukura pīšļi ir ar militāru godu. Kad satiekas likums ar kādu augstāku par «likumu» vēlmēm, tad protams likumam ir jāpiekāpjas.

Kad aprakstītajā vietā un laikā ieradās šo rindu autors, viņš pamanīja pie ieejas kapos izlikto kapu darba laika informatīvu uzrakstu: «9–17». Ieradušies policisti ilgi klimst un nervozi sazvanās ar «augstāk stāvošiem», saņem norādījumus un informē par situāciju. Un tad beidzot viņi (pareizāk gan teikt viņš) atjēdzas un priekā kliedz. Kungi, kapi taču ir slēgti, re', ku' tas rakstīts! Tātad visiem jādodas prom un nekādas ziedu nolikšanas nebūs ... bet neviens viņu neklausa un daži pat sāk oponēt un sākas vārdu spēle, kāda ir šī aprakstītā dēļa nozīme, vai kapu darba laiks, vai pēc tā kapi ir slēgti apmeklētājiem, jeb tikai kapu darbiniekiem darba diena ir beigusies. Kamēr notiek šī vārdu apmaiņa, ierodas arī pasākuma organizētājs Roberts Klimovičs un Raitis Valters. Sanākušie ar ziediem dodas pie Mātes Latvijas tēla.

Tikko esam sasnieguši pakāpienus, tā no kapu sānu ieejas policists (es padomju laikā tik nošļukušu, ļenganu, grīļojošos kā pingvīnu un rokas plātošu kā pacani to dara uz ielām un tirgū pat padomju milici neesmu redzējis) uz latviešu patriotiem kaut ko tādu kliedz: kungi, man gan tas izskatās pēc gājiena... uz ko saņem R. Klimoviča izsmeļošu atbildi: izņem rokas no kabatām un nekliedz...

Līkumsargs to dzirdot tā apstulba, ka uz minūtēm desmit pat valodu zaudēja un attapās tikai pie Mātes Latvijas tēla, pēc ziedu nolikšanas. Attapies bruka virsū pāridarītājiem un sāka ar Robertu, pieprasīdams personas apliecinošus dokumentus ... Viņam atjautāja, vai tad šeit notiek kāds likumpārkāpums, ka viņam jānoskaidro personu dati, viņš atkal, ka likums viņam šādas tiesības paredz, jebkur, jebkura personību noskaidrot.. un tā tas turpinājās kādas piecas minūtes, līdz policista ambīcijas bija apmierinātas un latvieši devās kur nu kuram nepieciešams.

Kāda šim stāstam morāle? Morāle tāda, ka ja valsts atsakās no nacionālās idejas, tad, lai arī ko tā darītu, rezultāts būs neveiksmīgs. Un šis gadījums liecina, ka valsts ir atteikusies no nacionālās idejas un ir tikai daži, kuri to aizstāv. Kas notiks tad, kad to dažu vairs nebūs? Vai pārējie to pamanīs, vai viņiem kas pietrūks? Iespējams, ka nē.


Leonards Inkins

Video atskaņotājs

Komentāri

Komentārus pievienot var tikai reģistrētie lietotāji. Lūdzam autorizēties (lapas kreisajā malā) vai reģistrēties.


Vārda dienas
Klinta, Kristaps, Kristers, Kristofers, Krists
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
  Versija 2.4.9. © 2005-2017 Biedrība «Latvietis». Visas šī darba tiesības aizsargātas.
Materiālu publicēšana bez saskaņošanas ar mājaslapas īpašnieku aizliegta. Jautājumu un ieteikumu gadījumā lūdzam sazināties ar biedrību «Latvietis».