Iedomājies, ka tavā priekšā tiek atvērtas durvis un tu ieej plašā noliktavā, kur atrodas visdažādākās mantas. Te ir gan darba rīki un ieroči apģērbs un apavi, ēdieni un dzērieni, rotas lietas, sporta preces un visdažādākā sadzīves technika. Viss tas tev nākotnē var lieti noderēt. Un tev saka: «Ņem no tā visa tik, cik vien spēj panest! Nekādu ierobežojumu nav. Arī jāmaksā par to nekas nav. Tas, ko tu promejot paņemsi sev līdzi, turpmāk piederēs tev un nevienam nebūs tiesību to atņemt.»

Jebkuŗa mācību iestāde – skola, kolledža, institūts, akadēmija, savā ziņā ir šāda vērtīgu mantu noliktava. Tikai šeit neglabājas materiālas lietas, bet garīgas vērtības. Būt par skolēnu vai studentu – tas nozīmē, ka tev ir dota vienreizīga iespēja paņemt no šīs dārgumu krātuves tik, cik vien tu spēj «panest». Un šīs lietas nav mazsvarīgas. Tās ir jaunas zināšanas, jaunas prasmes, jauna informācija. Tā ir tavu garīgo spēju jauna attīstības pakāpe. Tie ir darba rīki un ieroči, kuŗus nākotnē izmantos tavs prāts, lai cīnītos par vietu zem šīs saules. Sen pagājuši tie laiki, kad kaut ko vērā ņemamu dzīvē varēja izcīnīt tikai ar fizisku spēku un lielu rungu rokā. Mūsdienās personisko labklājību un vietu sabiedrībā izcīna ar garīgiem ieročiem un garīgiem darba rīkiem. Ja tev ir zināšanas un prasmes par ko citi ir gatavi maksāt naudu, darba tirgū tu izvirzīsies priekšā simtiem un varbūt pat tūkstošiem sev līdzīgo. Jo lielāku naudu par tavām zināšanām un prasmēm kāds gatavs samaksāt, jo vairāk tu pārspēj citus.

Gandrīz katru dienu tev no vecākiem un skolotājiem nākas dzirdēt apnicīgus mudinājumus mācīties, bet šeit un tūlīt nekādu īpašu labumu no šīs mācīšanās tu neizjūti. Jo tiem, kas ignorē paidagogu prasības un nemācās, ir tādas pašas skolēnu tiesības un vieta klasē kā apzinīgajiem. Arī pati mācīšanās ir gaŗlaicīga, nogurdinoša, grūta, bet apkārt ir tik daudz pievilcīgāku, interesantāku un kārdinošu lietu. Vai gan kāds brīnums, ja tev rodas iekšējs protests un neapmierinātība ar šādu stāvokli? Un šis protests vēršas vispirms jau pret tiem, kuŗi aicina nodarboties ar šo apnicīgo mācīšanos. Tā rodas jaunieši, kas demonstrātīvi ignorē skolas kārtības noteikumus un neklausa ne skolotājus, ne savus vecākus. Viņi smēķē, lieto alkoholu, narkōtikas, nemācās, piedalās dažādās kriminālās aktīvitātēs, bēg no skolas, klaiņo. Pašiem viņiem liekas, ka ar šādu rīcību viņi kādam ir metuši izaicinājumu, apliecinājuši savu pārākumu pār sabiedrības morāles normām, «stulbajiem likumiem», ieriebuši, iespītējuši «apnicīgajiem skolotājiem». Bet tā tas nav. Īstenībā viņi ir izdarījuši tieši to, ko no viņiem gaida un uz ko viņus visu laiku slepeni virza. Viņi ir atteikušies no sev nākotnē tik noderīgajām zināšanām. Jā, viņi to ir izdarījuši nedaudz asākā formā, kā citi, bet vienalga, tā ir labprātīga izstāšanās no spēles, to pat tā īsti neuzsākot. Tā ir atteikšanās no savām nākotnes iespējām citiem par labu, jo tā ienesīgā vieta sabiedrībā, ko katrs šāds jaunietis būtu varējis ieņemt, jau nepaliks tukša.

Tādi esam mēs un tāda ir sabiedrība, kuŗā mēs dzīvojam. Ko darīt? Mācīties par spīti visam! Ja kaut kas tev sagādā grūtības, tad tas ir vēl viens pamudinājums, lai tu to paveiktu. Visā pasaulē ir tikai viens vienīgs cilvēks, kuŗš šajā lietā tik tiešām var tev palīdzēt. Un viņa rīcībā ir daudzas iespējas, kuŗas var un vajag izmantot. Šis cilvēks esi tu pats.

Raidījumā piedalās tēlnieks Uldis Sterģis un rakstnieks Māris Ruks. Raidījumu vada Leonards Inkins.

Raidījumu iespējams noklausīties šeit:

Ir iespējams lejuplādēt arī MP3 datni, nospiežot šeit.