Latvietis

Autorizācija
Lietotājs:
Parole:
 
 

Iespējas tikties ar biedrības vadību

Būt latvietim

Kas valda valodu, valda prātu


2010. gada 27. septembris - «Ražotāji un neražotāji»
27.09.2010

Katram no mums ikdienā ir daudz dažādu vajadzību. Mums nepieciešamas mājas, apģērbs, apavi, pārtika, dažādi darba rīki un sadzīves piederumi. Senos laikos katrs cilvēks visu sev nepieciešamo sagādāja pats. Varētu teikt, ka viņš bija gan ražotājs, gan sava saražotā patērētājs. Attīstoties sabiedrībai, arvien vairāk pieauga cilvēka prasības pēc augstākas kvalitātes ražojumiem. Sākās ražošanas speciālizācija.

Kā tu domā, kādēļ bankas tik ļoti baidās no tā, ka naudas noguldītāji visi reizē pieprasīs savu naudu? Ļoti vienkārši. Tā nauda, ko bankas uz procentiem aizdod cilvēkiem, nav bankas nauda. Bieži vien, tā pat nav bankas noguldītāju nauda, bet kredītos tiek izsniegta nauda, kas reāli vispār neeksistē. Tas ir arī viens cēlonis, kādēļ bankām tik ļoti patīk bezskaidras naudas norēķini.

Cilvēce, lai nodrošinātu savu eksistenci un attīstību, nepārtraukti rada dažādas materiālas un garīgas vērtības. Zemnieki, rūpnieki, celtnieki, zinātnieki, paidagogi, mediķi, kultūras darbinieki – katrai šādai profesijai ir sava saražotā produkcija. Tā ir gan pārtika, ko ikdienā lietojam, gan jaunas celtnes, jaunas mašīnas, jauni zinātniski atklājumi, jaunas technoloģijas, jauni izglītoti cilvēki, jaunas ārstniecības metodes, jaunas kultūras vērtības. Visi mēs izmantojam un patērējam šos labumus, bet ne visi no mums paši ražo. Sabiedrībā ir izveidojies ļoti liels neražotāju slānis, kas savām vajadzībām patērē krietnu daļu no saražotā, bet paši ar savu darbību neko jaunu, cilvēka dzīvei vajadzīgu nerada. Arī viņi katrs kaut ko dara, tikai viņu darbības rezultātā neveidojas nekādas cilvēcei nepieciešamas garīgas vai materiālas vērtības. Tādi neražotāji pēc savas būtības ir visi tirgotāji, kontroles, uzskaites un pārvaldes jomās strādājošie, tieslietu sistēmas un banku darbinieki, ar polītiku, reklāmu, tukšu izklaidi un azartspēlēm saistīti darboņi. Neražotāji ir arī profesionāli polītiķi, profesionāli revolūcionāri, profesionāli kaŗavīri, dažādi finanču machinātori, blēži, zagļi, izspiedēji. Pie neražotājiem var pieskaitīt arī visus tos, kas nodarbojas ar cilvēcei kaitīgu produktu, piemēram, tabakas un citu narkōtiku ražošanu. Un visi viņi tiek nodrošināti ar labklājību, apģērbti un pabaroti no ražotāju darba.

Lielas neražotāju daļas eksistenci nodrošina sabiedrībā esošie negātīvie procesi. Noziedzība baro ne tikai noziedzniekus, bet arī revidentus, tiesnešus, policistus un advokātus. Agresīva valsts polītika, kas vērsta uz citu tautu paverdzināšanu, svešu teritoriju sagrābšanu un ietekmes jomu paplašināšanu, dod maizi ne tikai varaskāriem un negodīgiem polītiķiem, bet arī kļūst par pamatu lielas armijas un visa militāri rūpnieciskā kompleksa parazītēšanai uz patieso, cilvēcei vajadzīgo ražotāju rēķina. Cik milzīgas ražošanas jaudas un iespējas atbrīvotos, ja valstīm vairs nebūtu jāuztur armijas un ar to saistītā rūpniecība, ja cilvēku godīguma un apzinīguma dēļ varētu likvidēt visas tiesību aizsardzības un kontroles iestādes, ja tiktu pārtraukta cilvēcei kaitīgo produktu ražošana! Šo milzīgo, visu laiku neauglīgi strādājošo darba spēku ieguldot mums nepieciešamu lietu un vērtību ražošanā, bads un nabadzība visā pasaulē izzustu īsā laikā. Sapnis par paradīzi zemes virsū būtu piepildījies.

Kā izskaidrot, ka mākslas darbi dara bagātus nevis māksliniekus, kas tos rada, bet gan mākslas priekšmetu tirgotājus, kas tos pērk un pārdod? Līdzīgi ir ar ražojumiem arī citās jomās. Visur lauvas tiesu no peļņas sagrābj neražotāji. Piemēram, biržās cirkulējošo vērtspapīru kopējā vērtība daudzkārt pārsniedz pasaulē saražotā kopprodukta vērtību un biržas spekulanti gūst milzīgu peļņu. Bet zemniekam, kas ražo cilvēkiem vissvarīgāko – uzturu, par savu darbu ir viszemākie ienākumi. Neražotāji apgalvo, ka zemkopība ir nerentabla, ka vienīgi valsts dotācijas un subsīdijas nodrošina zemniekus pret izputēšanu u.t.t. Iznāk, ka tā pārtika, ko visi ikdienā ēd ir tik nevērtīga un mazsvarīga, ka tās ražotāji pielīdzināmi gandrīz vai ubagiem, kam dotācijas var no labas sirds iedot, bet var arī neiedot. Un lēmēji par to, protams, ir neražotāji.

Šāda aplama situācija ir izveidojusies tikai tādēļ, ka faktiskā vara pasaulē ir neražotāju rokās. Viņiem ir visas iespējas, manipulējot ar likumiem, instrukcijām un cenu polītiku, piespiest jebkuŗu ražotāju pārdot savu produkciju par tādu cenu, kādu viņi diktē, un vēl papildus uzlikt visādus maksājumus par pārspīlētām kvalitātes kontrolēm, sertifikāciju, technisko uzraudzību un citām tamlīdzīgām lietām, kas ražotājam faktiski nav vajadzīgas.

Tā nu ir iznācis, ka vieni šai pasaulē labumus ražo, bet citi uzmetušies par šo labumu dalītājiem. Tie, kas dala, jau nu neprasīs padomu tiem, kas ražo. Un tāpēc neražotāji naudas plūsmu novirza tām vajadzībām un nozarēm, kuŗas pēc viņu ieskatiem ir interesantākas un svarīgākas. Vispirms, tas ir viņu pašu atalgojums, tātad iespējas pelnīt neražojot. Otrkārt, tā ir izklaides industrija, sports, tūrisms, mode, komforts. Pusdienas savā galdā viņi uzskata kā kaut ko pašu par sevi saprotamu, tādēļ lauksaimniecībā strādājošo problēmas viņus neinteresē. Ja vērtību sadale notiktu pēc ražotāju ieskatiem, viss būtu citādi. Jebkuŗš lauksaimnieks vispirms domās par ražošanas vajadzībām, savu bērnu izglītošanu un tikai to, kas paliek pāri, ziedos izklaidei, komfortam, baudām.

Par naudu pārdod ne tikai mājas un mašīnas, bet pat valstu territorijas. Es nešaubos, ja kāds entuziasts vēlēsies, viņš aprēķinās arī to, cik maksā zemeslode. Tikai neticu, ka viņš iespēju dzīvot uz zemes būtu ar mieru mainīt pret lidojumu kosmosā uz šīs naudas kaudzes. Nauda pēc mūsdienu uzskatiem ir visvarenākais un universālākais instruments, ar kuŗu var paveikt visu. Mīts par naudas varenību valda pār pasauli.

Bet naudai nepiemīt tā visvarenība, ko tai piedēvē. Patiesībā tie ir tikai raibi apdrukāti papīriņi. Mūsdienu naudai vērtība ir tikai tik, cik mēs tai uzticamies un to ikdienā lietojam.

Viens no tautu ekonomiskās paverdzināšanas veidiem ir tā saucamais brīvais tirgus, ko starptautiskais kapitāls piedāvā kā brīnumlīdzekli ikvienas valsts uzplaukumam un labklājībai. Pirmajā brīdī brīvā tirgus teōrija liekas visai vilinoša: brīvā tirdzniecība radīs konkurenci, un ir cerība, ka preču cenas pazemināsies. Konkurenci izturēs tikai tie ražojumi, kas ir lētāki un kvalitātīvāki, – tātad ražotāji ir spiesti iesaistīties savstarpējā sacensībā par labāku un lētāku preču ražošanu. No brīvā tirgus sagaidām, ka tas pats rēgulēs piedāvājumu atbilstoši pieprasījumam u.t.t.

Diemžēl, tā ir tikai mums iestāstīta teōrija. Praksē notiek citādi. Pirmkārt, šis brīvais tirgus nav nemaz tik brīvs, jo lielie uzņēmumi nekonkurē, bet gan, savstarpēji vienojoties, sadala tirgu un diktē savus noteikumus. Tā ir vienkāršāk un lētāk nekā konkurēt. Otrkārt, brīvā tirgus mērķis ir gūt peļņu, nevis attīstīt ražošanu. Un peļņu var gūt arī, bremzējot ražošanu. Piemēram, ja Latvijā kāds ārzemju uzņēmums nopērk sev radniecīgas nozares uzņēmumu, tas vēl nebūt nenozīmē, ka ārzemju investors šeit attīstīs ražošanu. Varbūt ārzemnieki ir aprēķinājuši, ka izdevīgāk tagad nopirkt šo attīstīties sākušo Latvijas uzņēmumu un pārtraukt tā darbību, nekā nākotnē cīnīties ar to kā konkurentu starptautiskajā tirgū.

Pat jaunāko zinātnes un technikas izgudrojumu ieviešana ražošanā brīvā tirgus apstākļos uzņēmumiem ne vienmēr ir izdevīga. Pieņemsim, ka kāds no mums būtu izgudrojis elektrisko spuldzi, kas nekad neizdeg, vai zābakus, kas valkājot nenodilst. Vai tu domā, ka spuldžu un zābaku ražotāji par to priecātos un izgudrojumu tūlīt ieviestu ražošanā? Nekā tamlīdzīga! Brīvā tirgus apstākļos gan ražotājus, gan tirgotājus interesē, lai mēs pēc iespējas vairāk un biežāk pirktu elektriskās spuldzes un zābakus. Tāpēc šādus izgudrojumus visdrīzāk noliktu tumšā seifā mūžīgai glabāšanai. Tur, kur valda brīvais tirgus, visi tiecas pēc tūlītējas peļņas, jo tad naudu iespējams ātri laist apgrozībā un gūt jaunu pelņu. Projekti, kas atmaksāsies tikai pēc vairākiem desmitiem gadu, šā tirgus darboņus interesē visai reti. Un viņiem ir pilnīgi vienalga, ka sabiedrībai šie projekti varbūt ir ārkārtīgi nozīmīgi.

Ja valsts neaizsargā savu pilsoņu intereses, bet pilnībā paļaujas uz brīvo tirgu, neizbēgami tiek sagrauta tautsaimniecība un līdz ar to pilnībā likvidēta valsts ekonomiskā neatkarība. Diemžēl, tā notiek arī Latvijā.

Mēs dzīvojam tieši tādā pasaulē, kādu esam pelnījuši. Ja mēs būtu pelnījuši paradīzi, tad mēs kā eņģeļi dzīvotu tur... Spriedelēt, ko vajadzētu darīt, lai pārveidotu pasauli, arī ir muļķīgi. Šādus pļāpātājus tautā sauc par pasaules lāpītājiem un viņu tukšās runas veltīgumu ļoti labi raksturo sakāmvārds: «Ja būtu milti, izceptu pankūkas, bet tauku nav.»

Taču par nejēdzībām un netaisnībām ir jārunā. Tās ir jāzina un jāpazīst. Tikai tā mēs spēsim atrast pareizos risinājumus kā iespējami sekmīgāk pārvarēt to ļauno, negātīvo, kas mūs nomāc, sāpina un neļauj dzīvot tā, kā mēs vēlamies.

Raidījumā piedalās Alvils Bērziņš un Leonards Inkins.

Raidījumu iespējams noklausīties šeit:

Ir iespējams lejuplādēt arī MP3 datni, nospiežot šeit.



Komentāri

Komentārus pievienot var tikai reģistrētie lietotāji. Lūdzam autorizēties (lapas kreisajā malā) vai reģistrēties.


Vārda dienas
Elva, Elvijs, Elvis, Laimis, Laimonis
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
  Versija 2.4.9. © 2005-2017 Biedrība «Latvietis». Visas šī darba tiesības aizsargātas.
Materiālu publicēšana bez saskaņošanas ar mājaslapas īpašnieku aizliegta. Jautājumu un ieteikumu gadījumā lūdzam sazināties ar biedrību «Latvietis».