Latvietis

Autorizācija
Lietotājs:
Parole:
 
 

Iespējas tikties ar biedrības vadību

Kas valda valodu, valda prātu

Vēlies pievienoties?


2011. gada 7. marts - «Valsts – mūsu brīvības aizstāve un ienaidniece»
07.03.2011

Galvenais un no mums neatkarīgais faktors, kas ietekmē mūsu dzīvi, ir valsts. Tiesiskā, neatkarīgā un nacionālā valstī cilvēku dzīves un arī brīvības iespējas ir daudzkārt lielākas nekā beztiesiskā, nabadzīgā, ārvalstu diktātam pakļautā valstī.

Katra valsts ir teritoriāls veidojums, kuŗa pastāvēšanas galvenā jēga ir aizsargāt savu pilsoņu intereses, gādāt par viņu mantisko un tiesisko aizsardzību. Daudzas valstis savu pilsoņu intereses īsteno uz citu valstu pilsoņu interešu rēķina. Tāpēc starp valstīm notiek nemitīga sīva konkurences cīņa. Technoloģiski augstākās, ekonomiski izdevīgākās ražotnes katra cenšas izvietot un attīstīt savā teritorijā, bet tādu produkciju, kuŗas ražošana saistīta ar dabas bagātību pastiprinātu izmantošanu un apkārtējās vides piesārņošanu, iepirkt no citām valstīm. Jo valsts ir ekonomiski vājāka, jo vieglāk tās teritorijā izvietot dažādas kaitīgas ražotnes un izmantot šīs valsts iedzīvotājus kā lētu darba spēku. Neviena ekonomiski spēcīga valsts savas dabas bagātības nepārstrādātā veidā par pusvelti nepārdod citai valstij. Ekonomiski un polītiski vājās valstis tieši to ir spiestas darīt. Šīs valstis ir arī ideāls noieta tirgus visiem novecojušajiem vai nekvalitātīvajiem ražojumiem, ko attīstīto valstu iedzīvotāji nepērk vai kas gluži vienkārši paliek pāri. Tādēļ, mums ir jāsaprot, ka neviens visā pasaulē, izņemot mūs pašus, nav patiesi ieinteresēts Latvijas ekonomiskajā izaugsmē un tautsaimniecības uzplaukumā. Mūsu vājums un nabadzība citām valstīm ir izdevīga. To nedrīkst aizmirst, cerot uz palīdzību no Austrumiem vai Rietumiem.

Ir daudz smalku un viltīgu paņēmienu, kā ne tikai palēnināt kādas valsts attīstību, bet pat nodarīt tai būtisku kaitējumu. Galvenais faktors, kas nodrošina valsts attīstību, ir pašu tās pilsoņu prāts un iespējas šo prātu likt lietā. Pasaulē ir daudz piemēru, ka pat milzīgas dabas bagātības nespēj glābt valstis no ekonomiskās atkarības, ja trūkst šo bagātību izmantošanai nepieciešamā intelektuālā potenciāla, ja trūkst izglītotu un gudru cilvēku, kas spējīgi virzīt zinātnes un technikas attīstību, kā arī valsts politiku atbilstoši savām interesēm. Nepieļaut kādā valstī vajadzīgā intelektuālā potenciāla izveidošanos nozīmē uzvarēt un pakļaut valsti bez kara pieteikšanas.

Tāpēc «brīvā tirgus» un demokratijas lozungu aizsegā intelektuālā potenciāla graušanu mērķtiecīgi veic arī mūsu valstī. Galvenokārt graušana ir tēmēta uz jauniešiem, jo tieši no viņiem nākotnē būs atkarīgs, cik lielā mērā Latvija spēs pastāvēt kā polītiski un ekonomiski neatkarīga valsts. Visiem spēkiem tiek bremzēta jauniešu tieksme pēc izglītības un ierobežotas šīs izglītības iegūšanas iespējas. Pasaule vēlas, lai jaunieši izaugtu par patērētājiem, nevis ražotājiem. Pasaule grib, lai mēs būtu tādi muļķi, kas pat stabulīti no kārkla zara nespētu uztaisīt, bet pirktu to importa preču veikalā. Protams, piespiedu kārtā to panākt nevar, tāpēc ir izstrādātas un lietotas dažādas apziņas ietekmēšanas metodes. Ar šīm metodēm panāk, ka cilvēks par muļķi paliek labprātīgi, pašam to nemanot. Un par galveno uzbrukuma ieroci kalpo antikultūra. Tas ir visu to pasākumu kopums, kas vērsts uz patiesas nacionālas kultūras iznīcināšanu cilvēkā. Pamazām vien mums iestāsta, ka visa tā gudrība un morāles normas, ko esam mantojuši no saviem senčiem, nav nekā vērtas un nekam neder, ka tas viss ir bezcerīgi novecojis un atmetams. Šo muļķību simtām reižu atkārto tik ilgi, līdz mūsu apziņā tā jau sāk šķist patiesība. Un lai pazemojums būtu pilnīgs, mums pašiem māca ņirgāties par savas tautas svētumiem un nonievāt sentēvu gudrības.

«Vīzes, prievītes, tautas tērps, cik tas primitīvi, cik banāli, un vienkārši stulbi!» svešā mēle ņirdz, sveša mute savilkta nicīgā vieplī, svešā sejā pārākums. Un maziņais latvietītis nokaunas, nodur ačteles, kādu laiciņu pamīņājas un tad ķiķina svešai balsij līdzi: «Cik tas nepraktiski, nemoderni, mūsdienām neatbilstoši...» Izraut kādu fragmentu, kādu ornamentu no tā paša nopeltā tautas tērpa un uzšūt to kāda modes apģērba piedurknei vai citai vietai – jā, tas ir oriģināli, tas ir īpatnēji, tas piešķir zināmu ekstrovaganci, šarmu, tas ir īpatnēja stila meklējums utt. Bet ar zīmēm, ko tagad mēdz dēvēt par ornamentiem, nedrīkst jokot. Zīmēm ir sava jēga un piemīt noteikts spēks. Šis spēks darbojas neatkarīgi no tā, vai kāds prot vai neprot zīmes tulkot. Iebrucēji gadu simtiem ir nīdējuši šīs zīmes. Un viņi zināja kāpēc. Tērpā pareizi ievietotas zīmes aizsargā savējo un griež atpakaļ svešajam viņa ļaunumu. Aplami izmantotas zīmes labākajā gadījumā tiešām ir tikai ornamenti, bet sliktākajā gadījumā var radīt kaitējumu šāda tērpa valkātājam. Nedomā, ka, izlasot kādu brošūriņu ar zīmju skaidrojumiem, tu kļūsi par zīmju tulku. Zīmes darbība ir atkarīga ne tikai no tās pamatnozīmes, bet arī no paša tērpa un atrašanās vietas uz tērpa, no tērpa darinātāja personības un domām, ar kādām zīme tērpam uzšūta. Ir iespējams noteikt zīmju starojumu un var runāt par pozitīvām un negātīvām zīmēm.

Mūsu senči, protams, nebija dzirdējuši par ekstrasensoro uztveri, par parallēlām dimensijām vai psīchatroniem starojumiem. Toties viņi zināja, kas un kā pareizi jādara, lai cilvēks būtu vesels, lai ģimenes būtu stipras, lai klētī netrūktu labības un kūtī mājlopu. Un šis pareizais bija pateikts bez sarežģītiem svešvārdiem mums pašiem tik tuvajā un saprotamajā latviešu valodā. Tā bija seno latviešu dzīvesziņa, bet to var saukt arī par pasaules uztveri.

Kā atšķirt kultūru no antikultūras? Ļoti vienkārši. Iedomājies, ka peldi pāri ezeram. Visu, kas palīdz noturēties virs ūdens un ātrāk virzīties uz priekšu, var salīdzināt ar kultūru, bet visu, kas tevi cenšas nogremdēt, kavēt un mazināt tavus spēkus – par antikultūru. Mūsu nacionālā kultūra palīdz mums sevī atrast, izcelt un attīstīt visu pozitīvo, to, kas cilvēku padara stiprāku, dzīvotspējīgāku, brīvāku un laimīgāku. Antikultūra – tieši pretēji – stimulē, lai mēs godātu visu negātīvo, kroplo, nenormālo, kas vairo mūsu vājumu, mazina prāta spējas, atņem brīvību un padara mūs nelaimīgus.

Padomā kaut vai par tām pašām šausmu filmām. Tās taču nedara mūs drošsirdīgākus vai stiprākus. No apziņas dziļumiem šīs filmas izvelk mūsu bailes un uzpūš tās kā vējš ugunskura liesmas. Sadisms, nežēlība, asinskāre – tas viss lielākā vai mazākā mērā var būt noslēpts dziļi mūsu zemapziņā un mēs par to varam pat nenojaust. Bet minētie antikultūras mākslas darbi ir kā stimulātori, kas aktīvē un izvelk dienas gaismā šos tumsas rēgus. Ne katrs spēj ar tiem tikt galā un tos savaldīt. Tie iesēžas mūsu apziņā un liek tiem kalpot. Mēs kļūstam vergi savām bailēm, ļaunumam, dzīvnieciskajām tieksmēm vai dažādiem tumsas murgiem. Rezultātā mums rodas nedrošības sajūta, apātija, šaubas, neizlēmība, mēs izdarām noziegumus. Cilvēki vairs paši nezina, ko grib, un nedomā par savas rīcības sekām.

Ar likumdošanas aktiem un dažādiem citiem ierobežojumiem katra valsts cenšas maksimāli pasargāt savus pilsoņus no antikultūras kaitīgās ietekmes. Taču ir valstis, kuŗu valdības neaizstāv savas tautas nacionālās intereses, bet valstsvīri apmaiņā pret dažādiem personiskiem labumiem ir gatavi kalpot jebkuŗai svešai varai. Tas paveŗ iespējas brīvā tirgus aizsegā netraucēti iepludināt tautā antikultūras idejas un ražojumus, piepildot ar tiem gan grāmatu veikalus, gan audio un video preču tirgotavu plauktus, gan populārizējot to visu televīzijā un citos plašsaziņas līdzekļos.

Un tomēr izvēli katrs izdara pats. Nevar teikt, ka lielajā piedāvājumu klāstā nebūtu vērtīgu grāmatu, videofilmu, jauku mūzikas ierakstu vai televīzijas raidījumu. Vajag tikai meklēt, nevis vientiesīgā paļāvībā ņemt pretī to, ko mums cenšas iesmērēt ar uzbāzīgas reklāmas palīdzību. Taču, lai izdarītu pareizu izvēli, ir jāprot pazīt antikultūras ražojumi un jāpazīst tās viltības, ar kuŗu palīdzību it kā brīvības vārdā sašaurina mūsu iespējamās brīvības leņķi. «Gļēvulis ļaujas straumei, stiprais nostājas pret straumi.»

Raidījumā piedalās Jānis Dubinskis, Alvils Bērziņš un raidījumu vada Leonards Inkins.

Raidījumu iespējams noklausīties šeit:

Ir iespējams lejuplādēt arī MP3 datni, nospiežot šeit.



Komentāri

Komentārus pievienot var tikai reģistrētie lietotāji. Lūdzam autorizēties (lapas kreisajā malā) vai reģistrēties.


Vārda dienas
Gundars, Knuts, Kurts
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
  Versija 2.4.9. © 2005-2017 Biedrība «Latvietis». Visas šī darba tiesības aizsargātas.
Materiālu publicēšana bez saskaņošanas ar mājaslapas īpašnieku aizliegta. Jautājumu un ieteikumu gadījumā lūdzam sazināties ar biedrību «Latvietis».