Latvietis

Autorizācija
Lietotājs:
Parole:
 
 

Būt latvietim

Kas valda valodu, valda prātu

Vēlies pievienoties?


2011. gada 1. augusts - «Ja kāda gļēva tauta pazūd, pasaule kļūst tīrāka»
01.08.2011

Katram cilvēkam pienāk laiks, kad, atskatoties uz ziedošu cerību un plašu iespēju pilnajiem gadalaikiem savā dzīvē, nākas domāt par sasniegto, paveikto, dzīvē iegūto. Viss apēstais, izdzertais, dzīves ceļos novalkātais, notriektais un dzīves cīņās saplēstais ir pazudis līdzīgi pavasaŗa vēja aiznestam ziedlapiņu mākonim. Kas palicis pāri? Kur ir tā raža, tie augļi? Kur ir viss tas, kā dēļ, mums piedzimstot, Dievs deva acis, lai redzētu, ausis, lai dzirdētu, rokas un kājas, lai darbotos, bet galvu, lai domātu?

Un laimīgi tie, kuŗi tad var sev teikt – lūk, mana Tēvzeme, mana tauta, mani bērni un mazbērni! Lūk, mana Latvija, kuŗas uzplaukumā un attīstībā ir arī daļiņa mana darba un dzīves! Ir jauki, ja cilvēks, kuŗš piedzimis raudot, kad viņam apkārt visi smaida, dzīvi nodzīvo tā, lai savā nāves brīdī varētu smaidīt, bet viņam apkārt visi raudātu.

Taču, ko lai saka sev cilvēks, kuŗš visu mūžu dzinies pakaļ naudai, slavai vai varai? Ko lai saka sev cilvēks, kuŗa nekaunība šo mērķu sasniegšanā ir bijusi neizsmeļama, uzpūtība neizmērojama un alkatība nebeidzama? Kādu apmierinājumu par padarīto mūža nogalē var just tas, kuŗš, uzspļaujot savai tautai un Tēvzemei, palīdzējis šeit visu izvazāt, iztirgot, nobruģējot ceļu krāpnieku slavas laiku atnākšanai Latvijā? Kur ir viņa raža un augļi? Bērni un mazbērni savā starpā plēšas ap negodīgi sarausto mantu. Lepno savrupmāju greznajās istabās valda tēlota sirsnība, gaisā lidinās liekulīgi vārdi, māksloti smaidi, divkosība. Un kā gan citādi, ja bērnos un mazbērnos turpina dzīvot vecāku egoistiskie un mantrausīgie ideāli.

Var jau teikt, ka mums šodien pati dzīve kļuvusi tāda, uz brīvā tirgus principiem un materiālā aprēķina balstīta. Var teikt, ka divdesmit pirmajā gadsimtā nav kā agrāk jādomā šaurajos nacionālisma ietvaros, bet ir jādomā globāli, kosmopolītiski, internacionāli. Var daudz runāt par to, ka sabiedrība attīstās un mēs laika gaitā kļūstam gudrāki, techniskā ziņā varenāki, iegūstam jaunas atziņas, atbrīvojamies no daudziem maldiem un māņiem. Un pie šiem maldiem un māņiem var pieskaitīt tādas gadu tūkstošos cilvēku sabiedrībai neatņemamas vērtības kā Tēvzeme, tautība, nacionālās piederības apziņa. Bet sevi pašu ar šādu atrunāšanos jau apmānīt nevar. Katram, kas vien grib redzēt, nav noslēpums, ka šajā progresā kaut kas tomēr nav pareizi. Kaut kā nekur nav manāmi tie laimīgo pūļi, kas, sildoties šī progresa saulītē, ar skaļām gavilēm sveiktu katru jauno dienu. Tieši otrādi – nabadzība, noziedzība, amorālisms arvien vairāk piesaka sevi, sagādājot mums nepārtrauktas rūpes, ciešanas, priekšlaicīgu nāvi. Un, ja mēs sākam meklēt vainīgo visām mūsu nedienām un likstām, tad jāatzīst, ka vaina meklējama pašos. Katra morāla vērtība, ko atmetam kā novecojušu un nederīgu, rada mūsu apziņā tukšumu. Bet apziņas mutuļojošā upe nepieļauj tukšumus. Šie tukšumi nekavējoties aizpildās ar citām atziņām. Arī tādām, kas iepriekš likās amorālas, nepieņemamas, pat ļaunas. Un cilvēka rīcība mainās. Pat zinātnes un technikas progress te neko nespēj vērst par labu. Jo gudrāki un izglītotāki mēs kļūstam, jo gudrāks un izglītotāks kļūst mūsu iepriekšējo morāles vērtību vietu aizņēmušais amorālisms vai ļaunums.

Kādreiz cilvēki uzskatīja, ka vispirms jādzīvo Dievam, tad savai tautai, savai ģimenei un tikai tad sev. Mūsdienās šī vērtību skala cilvēka apziņā pilnībā mainīta. Mēs gan vēl joprojām runājam par pienākumiem pret valsti vai tautu, bet tas viss ir tikai runāšanas līmenī. Mūsu galvās no šīm vērtībām tukšo vietu jau aizņēmušas citas atziņas, ko mēs esam iecēluši vērtību godā. Un kā galvenā šāda atziņa parasti ir atziņa par naudas nozīmīgumu un tām varenajām, neierobežotajām iespējām, ko mūsdienu sabiedrībā sniedz nauda. Mēs esam kļuvuši par «zelta teļa» pielūdzējiem.

Kopš formālās Latvijas neatkarības atgūšanas brīža latviešu nacionālie spēki valsts polītiskajā arēnā ir zaudējuši vienu poziciju pēc otras. Lai kā mums tas nepatiktu, rodas jautājums – kāpēc? Vai tiešām visas neveiksmes var izskaidrot tikai ar Latvijai naidīgo speciālo dienestu aģentu šķeltniecisko darbību un masveidīgo, plašsaziņas līdzekļu organizēto smadzeņu skalošanu? Zināmā mērā tā, protams, ir taisnība, taču arī 1918. gadā, kad smagās cīņās pret pārspēku veidojās Latvijas valsts, šeit netrūka mums naidīgu spiegu, provokātoru un aģitātoru. Un tomēr latvieši izcīnīja savu valsti, jo viņu apziņā nacionālā neatkarība bija lielākā, augstākā vērtība.

Kādēļ liela daļa latviešu inteliģences vispār distancējas no dalības nacionāli patriotiskajās organizācijās? Ļoti vienkārši – tas apdraud viņu personisko labklājību. Nevienam nav noslēpums, ka mūsu valsts ekonomikas lielākā daļa atrodas sveštautiešu rokās. (Paskaitiet kaut vai, cik no daudzajiem veikaliem Rīgā Brīvības ielā pieder latviešiem!) Atklāti paužot nacionālus uzskatus, cīnoties par latviskuma saglabāšanu, pastāv lielas iespējas zaudēt labi atalgotu amatu vai turpmākas karjeras iespējas gan privātuzņēmumos, gan valsts struktūrās. Un arī tā inteliģences daļa, kas piedalās visa notiekošā slavināšanā un tam attaisnojošu iemeslu piemeklēšanā, nav akla, lai nespētu saskatīt nejēdzības, kas patiesībā notiek. Taču par savu «priekšnesumu» viņi saņem atalgojumu, no tā ir atkarīga viņu labklājība. Un kas gan tad ir kaut kāda tauta vai valsts, salīdzinājumā ar, viņuprāt, augstāko svētumu – personisko labklājību!

Ja cilvēks savu tautu, valsti, Tēvzemi uzskata par kaut ko augstāku nekā personiskā labklājība vai dzīvība, viņš ir gatavs mirt, aizstāvot šīs tiesības uz savu nacionālo piederību, savu valsti un savu Tēvzemi. Ja cilvēks, kuŗš ieņem augstu valsts amatu, savu labklājību vērtē augstāk par visu pasaulē, laikā paēstas pusdienas viņam būs svarīgākas par jebkuŗu valstī laikus veiksmīgi reālizētu izglītības, medicīnas vai lauksaimniecības reformu.

Nacionālās piederības apziņa nav abstrakta, no pirksta izzīsta ideja, kas vieno ap sevi cilvēkus. Nacionālā piederība ir reālitāte, kas izpaužas valodā, mentālitātē, sadzīves tradicijās. Tā ir Dieva dota iespēja lielām cilvēku grupām apvienoties kopējai rīcībai savu interešu īstenošanai un kopēju mērķu sasniegšanai. Nacionālās piederības apziņa ir kā vidusskolas eksāmens, bez kuŗa nokārtošanas nav iespējama tālāka izglītība augstskolā. Kosmopolītu un internacionālistu idejas par visas cilvēces globālu apvienošanos, noliedzot, atmetot un kā mazsvarīgu pasludinot cilvēku tautību – tas ir muļķīgs (pareizāk sakot, noziedzīgs) mēģinājums studēt augstskolā, nebeidzot vidusskolu. Globālu mērķu un interešu īstenošanai ir jāapvienojas visas pasaules tautām, nevis visas pasaules cilvēkiem. Cilvēks ir tikai vispasaules sabiedrības elementārdaļiņa. Arī savas mājas mēs taču nebūvējam no atomiem vai molekulām. Mājas ceļ no būvmateriāliem, kuŗos šīs molekulas un atomi dažādās kombinācijās ir jau apvienojušies. Līdzīgi arī cilvēkiem vispirms sevi jāapzinās un ar savu darbību jāapliecina vienotība un piederība kādai konkrētai tautai un tikai tad var būt runa par globāla mēroga cilvēces apvienošanos uz līdztiesības, savstarpējas draudzības un sadarbības principiem.

Bet ne jau tādēļ šodien populārizē kosmopolītisma un globālisma idejas, lai apvienotu cilvēci. To dara ar mērķi iznīcināt nacionālās piederības apziņu cilvēku prātos, padarot mūs par klaidoņiem bez tautības un dzimtenes. Un cīņa pret šo nejēdzību būtībā ir katras nacionāli patriotiskas organizācijas dzīvības vai nāves jautājums. Tādēļ ir jānotiek cīņai, nevis cīņas imitācijai. Ja pa polītiskā teātra skatuvi mūsdienu Lāčplēsis skraidīs ar kartona zobenu pie sāniem, visu krāsu bruņiniekiem klanīdamies, par integrāciju, toleranci un minoritāšu tiesībām runādams – mēs neuzvarēsim. Ja Hamlets latviešu mūsdienīgajā versijā savas slavenās frāzes «Būt vai nebūt!» vietā nošļukušā balsī teiks «Kā nu būs, tā būs!», jebkuŗa cīņa vispār zaudēs savu jēgu. Savulaik Klauzevics teica: «Ja kāda gļēva tauta pazūd, pasaule kļūst tīrāka.» Latvieši nav gļēva tauta, tikai savai aizstāvībai mums ir uzspiesti tādi noteikumi, pēc kuŗiem nav cerību uzvarēt un mēs tos esam pieņēmuši

Un šie uzspiestie noteikumi ir šādi: «lai iespaidotu valsts polītiku mums vēlamā virzienā, ir jādibina polītiska partija, tad jāspēj atrast tādi iespaidīgi sponsori, kuru dāsnie ziedojumi nodrošinātu uzvaru dārgajā priekšvēlēšanu cīņā un visbeidzot jāiegūst vairākums Saeimā.» Darboties pēc šādiem noteikumiem un sapņot par uzvaru ir tas pats, kas ar desmit latiem kabatā doties uz kazino, cerībā apspēlēt un izputināt kazino īpašnieku. Pat Eināram Repšem ar savākto miljonu un iespaidīgo Saeimā iekļuvušo partijas biedru skaitu nācās atkāpties un atzīt savu nespēju kaut ko mainīt līdzšinējā Latvijas polītikā. Savukārt krievu skolu aizstāvības štābs, pat nebūdams polītiska organizācija, piespieda valdošo režīmu rēķināties ar savām prasībām. Vai šeit visām nacionāli patriotiskajām organizācijām nebūtu viela pārdomām?

Ja nacionālie spēki arī turpmāk pastāvēs atsevišķās, sadrumstalotās organizācijās, nav nekādu cerību un iespēju mainīt valdības polītiku vai mobilizēt ļaužu masas nacionālo interešu aizstāvībai. Ir jārīkojas! Laika domāt nav palicis daudz. Attiecības starp latviešiem un sveštautiešiem saasinās. Un savu spēju apvienoties krievvalodīgie mums jau ir demonstrējuši.

Raidījumā piedalās Mārtiņš Krusts un Leonards Inkins, raidījumu vada Alvils Bērziņš.

Raidījumu iespējams noklausīties šeit:

Ir iespējams lejuplādēt arī MP3 datni, nospiežot šeit.



Komentāri

Komentārus pievienot var tikai reģistrētie lietotāji. Lūdzam autorizēties (lapas kreisajā malā) vai reģistrēties.


Vārda dienas
Donats, Konstance
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
  Versija 2.4.9. © 2005-2017 Biedrība «Latvietis». Visas šī darba tiesības aizsargātas.
Materiālu publicēšana bez saskaņošanas ar mājaslapas īpašnieku aizliegta. Jautājumu un ieteikumu gadījumā lūdzam sazināties ar biedrību «Latvietis».