Latvietis

Autorizācija
Lietotājs:
Parole:
 
 

Būt latvietim

Iespējas tikties ar biedrības vadību

Kas valda valodu, valda prātu


2011. gada 5. septembris - «Griezt vai negriezt otru vaigu?»
05.09.2011

Daudzus latviešus atturīgus pret reliģisko pasaules uzskatu dara it kā dažādo reliģiju sludinātā samierināšanās ar ļaunumu. Ir radīts mīts, ka īsteni ticīgie ir tie, kas gļēvā padevībā un paklausībā zemojas ļaunuma priekšā, ļaujot sevi apsmiet un bradāt, sitieniem atsedzot vaigu. Ir sludinātāji, kas māca, ka tieši tāda, lūk, esot Dieva griba.

Neapspriedīsim šobrīd, kam tas ir izdevīgi, un nemeklēsim šāda apgalvojuma apstiprinājumu vai noliegumu Svētajos Rakstos, bet padomāsim par ļaunuma būtību un mūsu attiecībām ar to savas dzīves laikā.

Vai tiešām reliģiskā apziņa attaisno nepretošanos ļaunumam? Uzdrošinos apgalvot, ka tie ir vieni no lielākajiem meliem vai – labākajā gadījumā – maldiem, kas kļuvuši par pamatu daudzām mūsu dzīves nejēdzībām.

Kas tad ir ļaunums? Gandrīz visu pasaules tautu mītoloģijā ļauno, velnišķīgo, sātanisko saista ar tumsu, bet dievišķo, tikumisko, labo – ar gaismu. Šāds uzskats pasaulē ir tik plaši izplatīts, ka to nevar uzskatīt par nejaušību, tāpēc vispirms padomāsim par gaismas un tumsas dabu. Kāda tad ir tumsas būtība? Ar vārdu «tumsa» mēs apzīmējam tādu stāvokli, kad telpā nav gaismas.

Tiklīdz mēs šajā telpā ienesīsim degošu sveci vai ieslēgsim elektrisko spuldzi, tumsa pazudīs. Ievērojiet, jo tas ir ļoti svarīgi: jūs nevarat tumšā telpā ieslēgt un izslēgt tumsu, jūs nevarat telpā ienest vai no tās iznest tumsu. Lai cīnītos pret tumsu, ir jādarbojas ar gaismu – tā ir vienīgā saprātīgā iespēja uzveikt tumsu.

Visam ļaunajam pasaulē piemīt tumsas daba. Ļaunums ir jēdziens, kas apzīmē labestības jeb mīlestības trūkumu cilvēkā vai notikumā. Un šādi raksturot var arī citu ar ļaunumu saistīto negātīvo parādību patieso dabu. Muļķība, piemēram, ir zināšanu vai saprāta trūkums, naids – mīlestības trūkums, cietsirdība vai sadisms – līdzcietības, žēlsirdības trūkums utt. Lai sekmīgi cīnītos pret šīm dažādajām ļaunuma izpausmēm, mums jādarbojas ar kaut ko tādu, kas ir pretējs šiem ļaunuma veidiem. Mēs nevaram sadismu apkarot ar sadismu vai muļķību – ar muļķību. Mēs nevaram ļaunumu uzveikt ar ļaunumu. Tas ir tas pats, kas censties ieslēgt un izslēgt tumsu. Tā rīkojoties, mēs cietīsim neveiksmi un sāksim domāt, ka ļaunums ir neuzveicams. Mēs nolemsim, ka esam par vājiem, lai ar to cīnītos, un meklēsim attaisnojumu savam vājumam. Iespējams, ka arī tas ir viens no cēloņiem, kādēļ radušies liekulīgie reliģisko mācību skaidrojumi par nepretošanos ļaunumam un sava ienaidnieka mīlēšanu.

Kur tad ir kļūda? Kad vaigu vaigā sastopamies ar nodevību, cietsirdību, netaisnību, kareivīgu stulbumu vai kādu citu ļaunuma izpausmi, – mūs pārņem dusmas un naids. Bet arī naids ir ļaunuma paveids ar tumsas dabu. Ļauties naidam – tas nozīmē apdzēst saprāta un mīlestības gaismu sevī. Ļauties naidam – tas nozīmē tikt ļaunuma uzvarētam. Tāpēc cīņa ar ļaunumu ir tik grūta. Naids ir apziņas tumsa, tas padara cilvēku aklu. Visas revolūcijas ir sākušās ar cīņu pret netaisnību, bet, naidā grimstot, radījušas vēl lielāku netaisnību, varmācību un noziegumus. Naids ir tas, kas taisnīgu sašutumu, brīvības alkas un cīņu par labāku dzīvi novirza uz cietsirdīgas atriebības asiņainā ceļa, kur blakus krīt gan vainīgie, gan nevainīgie. Tādēļ tiem, kas cēlušies cīņai, aizstāvot taisnību un savas likumīgās tiesības, naids nav vajadzīgs. Naids, šī apziņas tumsa, ir piederīga ļaundarim vai ienaidniekam, jo tikai naida aptumšota apziņa neļauj redzēt, ka tie, ko viņš grasās iekaŗot vai slepkavot, ir tādi paši cilvēki kā viņš pats. Tikai naida radīts aklums padara cilvēku par tādu ļaunuma pārņemtu nezvēru, kas spējīgs slepkavot bērnus, sirmgalvjus, sievietes. Tieši tāpēc agresorvalstis pirms iebrukuma kādā zemē vienmēr cenšas uzkurināt naidu pret šīs zemes iedzīvotājiem.

Naids nevairo spēku un nepadara mūs stiprākus. Naids iztukšo mūs, liekot savu fizisko un garīgo enerģiju novadīt ļaunuma īstenošanas virzienā. Ne velti daži pieredzējuši ielas kaušļi un pat profesionāli bokseri ar dažādu aizvainojošu piezīmju izteikšanu un ņirgāšanos pirms cīņas cenšas savos pretiniekos uzkurināt dusmas un naidu. Viņi zina, ka dusmu un naida pārņemts cilvēks zaudē piesardzību un ir vieglāk uzveicams. Saniknots cilvēks nespēj apsvērt cīņas taktiku un plānot savu aizsardzību. Viņš, līdzīgi vēršu cīņā nokaitinātam bullim, ir gatavs mesties uz priekšu, kļūstot par viegli sasniedzamu mērķi toreadora zobenam. Ne naida, ne kāda cita ļaunuma paveida pārņemts cilvēks nav spējīgs kritiski novērtēt savu rīcību un tās atbilstību veselajam saprātam. Ļaunums – tās ir ciešanas. Pat tad, ja izdodas sasniegt mērķi, ļauns cilvēks nespēj būt laimīgs. Viņa īslaicīgais ļaunais prieks ir pārpilns rūgtuma.

Ikdienas dzīvē mums gadās nokļūt visdažādākajās situācijās. Reakcija uz šīm situācijām katram cilvēkam ir atšķirīga. Piemēram, vienu pēkšņas suņa rejas, iztraucējot no pārdomām, var saniknot. Bet cits, attapies no acumirklīga satraukuma, par to tikai pasmiesies. Vienā ģimenē pārsālīta zupu uzņems ar labsirdīgu humoru, bet citā tā var izraisīt smagu strīdu, pat līdz trauku plēšanai. Jo tālāk no veselā saprāta ir mūsu reakcija uz kādu notikumu, jo lielākai ļaunuma tumsai mēs esam ļāvuši ienākt savā apziņā. Dusmas un naids ir slikti padomdevēji gan kaŗā, gan dzīves cīņās. Kas mainīsies, ja dusmās ar dūrēm dauzīsim krāsni, pie kuŗas savas neuzmanības dēļ esam apdedzinājušies? Ko mainīs mūsu naids pret zemē nomestu banāna mizu, uz kuŗas esam paslīdējuši, vai lietus mākoni, kas samērcējis mūsu apģērbu? Ar apstākļiem ir jārēķinās, nevis tie jāienīst! Savā būtībā mūsu naids vēršas pret Dieva radīto pasauli. Mēs it kā izsakām pārmetumus, ka šeit, lūk, mums neizdevīgā brīdī līst lietus, rej suņi un ir kaut kas tāds, uz kā mēs savā neuzmanībā varam paslīdēt, apdedzināties vai kā citādi ciest. Mirkļa nepatiku vai iegribu ļaunums mūsu apziņā padara svarīgākus par visu pasauli. Un, ja nenotiek pēc mūsu prāta, mēs apsūdzam pasauli par it kā mums nodarītām pārestībām. Apziņas tumsa liedz saskatīt un saprast, ka pasaule neko mums nav parādā.

Ja darām visu iespējamo, lai pasargātos no lietus vai aukstuma, kādēļ nedarām visu iespējamo, lai izsargātos no ļaunu cilvēku ietekmes? Ja ceļā sastaptu fizisku kropli esam spējīgi uzlūkot ar izpratni un līdzcietību, kāpēc gan drebam dusmās un aizvainojumā, saskaŗoties ar garīgo kropļu izdarībām?

Ir tikai viens ceļš, kā sekmīgi pretoties ļaunuma iekļūšanai mūsu apziņā. Pasaule jāpieņem tāda, kāda tā ir. Zināmā mērā to var saukt arī par samierināšanos. Samierināšanos ar pasaulē valdošajām reālitātēm. Un arī ļaunums šai pasaulē ir reālitāte. Tātad jāsamierinās arī ar ļaunuma esamību. Bet veikli demagogi šo samierināšanos iztulko kā paklausību un padevību ļaunuma priekšā. Taču samierināšanās ar ļaunuma esamību pasaulē nenozīmē samierināšanos un nepretošanos šim ļaunumam. Samierināšanās ar sniegu un lietu taču nenozīmē, ka mums jābūvē mājas bez jumtiem! Arī samierināšanās ar ienaidnieka esamību nenozīmē padevību un kalpību šim ienaidniekam. Nepretoties ļaunumam nozīmē kalpot tam.

Ļaunums pasaulē nav Dieva nolikts. (Saule nav radījusi tumsu uz Zemes.) No Dieva nolikta mums ir ļaunuma pārvarēšanas vajadzība gan savā apkārtnē, gan sevī. Tikai tā mēs varam sevi apliecināt un augt garīgajā un dvēseliskajā attīstībā. Lieki ir sūroties par dzīvi vai likteni. Mums ir dota tieši tāda dzīve un tāds liktenis, kāds nepieciešams mūsu dvēseles izaugsmei. Lūgšanas un žēlabas, pat ja ar tām vēršamies pie paša Dieva, vēl neliecina par mūsu izaugsmi. Šai izaugsmei nepieciešams apliecinājums darbībā. Un tikai spēja pārvarēt dzīves uzliktos pārbaudījumus un pārciest likteņa triecienus ir šāds apliecinājums. Mēs varam iemācīties ļoti gudri spriedelēt par dažādiem filozofijas un morāles tematiem, bet, ja esam pārāk gļēvi un nevarīgi, lai šo teōrētisko bagāžu spētu izmantot praksē, un tāpēc netiekam galā ar savas dzīves situācijām, – mēs šo eksāmenu neesam izturējuši. Dievs neļauj pasaulē rasties tādam ļaunumam, ko mēs nevarētu uzveikt. Pretējā gadījumā cilvēce jau sen būtu gājusi bojā. Dievs mūs atbalsta, dod padomu un paveŗ iespējas ļaunuma pārvarēšanai. Cits jautājums, vai mēs vienmēr izmantojam šīs iespējas un uzklausām šo padomu. Cilvēks, kas tagad sūdzas par Latvijā valdošo nabadzību, beztiesību, noziedzību, bet tajā pašā laikā piebilst, ka viņš par polītiku neinteresējas, ka viņam ir vienalga, par ko balsot vēlēšanās un kādus svētkus svinēt, ir saņēmis to, ko pelnījis. Un nevajag aizbildināties ar nezināšanu vai to, ka mūs kāds ir apmuļķojis. Starp meliem un tukšvārdību, kas straumēm gāžas pār mūsu galvām, ir pietiekami daudz patiesības, lai mēs to tur spētu atrast. Ja vien no tiesas meklējam. Ja esi atbalstījis ļaunumu (kaut vai tikai ar nepretošanos), nebrīnies, ja tas vēlāk pašam kož. Ja biji nolikts ļaunumam ceļā un Dievs tev deva kaut vienu vienīgu iespēju cīnīties pret to, bet tu to nedarīji, negaidi, ka Dievs tevi par to atalgos. Ikvienam, sasprindzinot gribu, muskuļus un prāta spējas, ir jādara tieši tik, cik viņš spēj. Ne vairāk, bet arī ne mazāk. Tad ļaunums atkāpsies – kā atkāpjas tumsa.

Un nesaki, ka viens tu neko nespēj mainīt, ka, vilku barā dzīvojot, labāk gaudot kā vilkam, ka tavu nostāju vienā vai otrā gadījumā neviens pat nepamanīs utt. Ir Kāds, kas to redzēs, zinās un novērtēs, jo Viņš redz visu.

Necentīsimies «lāpīt pasauli». Mums katram šai dzīvē atbilstoši spējām ir dots savs kaktiņš un stūrītis zemes, kur mēs varam nest savas labestības un mīlestības gaismu. Šo ļaunuma pārvarēšanas vajadzību dzīvē reizēm apzīmē ar vārdu «pienākums». Pienākums pret savu māju, sētu, ģimeni, tautu, Tēvzemi. Pienākums, kas ir augstāks par visiem tagad tik plaši reklāmētajiem ļaunuma kārdinājumiem. Padomā par to! Arī pienākums var būt tas, kam ziedojot savu brīvību, mēs dzīvē iegūstam laimi.

Ticība Dievam, ielikta apziņas goda krēslā kā galvenā vērtība, vēl nevienu cilvēku nav pievīlusi. Tomēr jāteic, ka tu savā dzīvē nesastapsi daudz tādu cilvēku, kam ir šāda ticība. Vairums ļaužu, kas gaŗi un plaši runā par Dievu, ir tikai liekuļi, kas cenšas uzturēt savu dievlūdzēja slavu. Viņu apziņā galvenās ir citas vērtības. Ticību Dievam nevar iemācīties, kā mēs skolā mācāmies dzejolīšus. Arī filozofiskos strīdos neviens mums nevar pierādīt Dieva esamību. Vienīgi tu pats dzīvē vari meklēt un atrast šo Dieva apziņu. Neviens cits to tavā vietā izdarīt nevar.

Raidījumu vada Alvils Bērziņš, raidījuma redaktors Leonards Inkins.

Raidījumu iespējams noklausīties šeit:

Ir iespējams lejuplādēt arī MP3 datni, nospiežot šeit.



Komentāri

Komentārus pievienot var tikai reģistrētie lietotāji. Lūdzam autorizēties (lapas kreisajā malā) vai reģistrēties.


Vārda dienas
Aurēlija, Evelīna, Mētra
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
  Versija 2.4.9. © 2005-2017 Biedrība «Latvietis». Visas šī darba tiesības aizsargātas.
Materiālu publicēšana bez saskaņošanas ar mājaslapas īpašnieku aizliegta. Jautājumu un ieteikumu gadījumā lūdzam sazināties ar biedrību «Latvietis».