Latvietis

Autorizācija
Lietotājs:
Parole:
 
 

Kas valda valodu, valda prātu

Būt latvietim

Vēlies pievienoties?


2011. gada 10. septembris - «Ticība un neticība mūsu dzīvē»
10.09.2011

Lai kam tu dzīvē ticētu – naudai, varai, slavai, sievietēm, Dievam vai komūnismam –, šī ticība jeb šie ideāli ir tie, kas dod jēgu tavai dzīvei. Taču laimīgu darīt šie ideāli vien nespēj. Tikai saistot ideālus ar savu brīvību, vari kļūt laimīgs. Dīvaini, bet tā nu iznāk, ka, lai gūtu laimi, mums saviem ideāliem jāziedo brīvība. Piemēram, tu iemīlies kādā meitenē, un jūs nodibināt ģimeni. Bet ģimene izvirza savus noteikumus, uzliek virkni pienākumu un ierobežo jūsu brīvību. Piedzimst bērni, un tiem jāziedo savs laiks, apgādājot viņus ar visu nepieciešamo, rūpējoties par viņiem un mācot viņus. Taču šī brīvības ziedošana ģimenei tev neliekas kaut kas mokošs vai apgrūtinošs. Tieši otrādi – rūpes par tuvajiem, dārgajiem, mīļajiem cilvēkiem dara tevi laimīgu. Kāds cits varbūt dzīvē ir atteicies no ģimenes un savu laiku un brīvību ziedo techniskiem izgudrojumiem, mākslai vai sportam.

Katrs mēs izvēlamies kaut ko savu – atbilstošu mūsu uzskatiem un ideāliem. Savukārt, no malas vērojot, šāda labprātīga atteikšanās no brīvības bieži vien liekas muļķīga. Ļaudis brīnās, ja kāds spēj caurām dienām «nīkt pie grāmatām», «plinkšķināt klavieres», kaut ko zāģēt, skrūvēt, kalt, «mālēt bildes uz audekla», vairāk par citiem nodarboties ar savu bērnu audzināšanu utt. Tādās reizēs tiek aizmirsts, ka katram mums galvā ir savs putniņš un muļķīgi ir izsmiet vai nonicināt cita cilvēka rīcību no savu uzskatu un ideālu pozicijām. Cilvēki no malas bieži to nesaprot un uzbāžas mums ar nelūgtiem padomiem, ieteikumiem vai kritiku. Bet padomi un aizrādījumi, kas neatbilst mūsu dzīves pamatvērtībām, mums nav pieņemami. «Nemēro savu laimi ar cita olekti,» māca tautas gudrība. Klausot svešiem padomiem, mēs kalpojam svešiem ideāliem. Taču, svešiem ideāliem kalpojot, nevar atrast savu laimi. Ja esi apjēdzis tās vērtības, kuŗu dēļ dzīvot, tad tas, kā dzīvot, citiem vairs nebūs jājautā. Atrastie dzīves ideāli paši mums rāda ceļu un māca dzīvot. Diemžēl, kā jau teicu, nereti cilvēki, daudz nedomājot, izvēlas ideālus, kas ir tāli no pasaulē valdošajiem likumiem un pastāvošās reālitātes. Sekojot šādiem ideāliem, cilvēks gan kādu laiku var justies laimīgs, tomēr agri vai vēlu nākas piedzīvot traģisku vilšanos. Tāpēc ir vērts ieklausīties, ko runā par dzīves jēgu, par mūžīgajām patiesībām un kā izvērtē cilvēka vietu un lomu pasaulē. Tikai zināšanas mums palīdzēs savus dzīves ideālus tuvināt pasaulē valdošajai Patiesībai.

Mūsu ticība vai neticība kaut kam nemaina pasaulē valdošo kārtību. Ja noliegsim kaut ko tādu, kas reāli eksistē, cietēji būsim mēs paši. Un tāpat notiks, ja atzīsim kaut ko tādu, kas reāli pasaulē neeksistē. Visvieglāk ir noliegt to, kas nav ar acīm saskatāms un ar rokām aptaustāms. Piemēram, pat spēcīgu radioaktīvo starojumu mēs nespējam uztvert ar saviem maņu orgāniem, tomēr, noliedzot un ignorējot to, aizejam bojā. Arī kaitīgajam ūdens āderu starojumam var neticēt un neņemt to vērā. Bet, ierīkojot guļvietu šā starojuma zonā, mēs nolemjam sevi dažādām slimībām. Līdzīgi varam neticēt biolaukam, hipnozei, adatu terapijai, telepatijai, lūgšanu spēkam, dažādu zīmju un simbolu nozīmei – pasaule no tā necietīs. Ir ļaudis, kas ne vien tic visām šīm lietām, bet arī tās veiksmīgi izmanto savā labā. Lai kaut ko noliegtu, daudz prāta nevajag. Gudrība ir vajadzīga, lai spētu saskatīt to, kas pirmajā brīdī nav pamanāms. Tas attiecas arī uz ticību Dieva esamībai. Cik vienkārši ir pateikt, ka Dieva nav tikai tāpēc, ka tu Viņu nekur neesi redzējis un arī palīdzību no Dieva vai kāda Viņa sūtīta eņģeļa savā dzīvē neesi saņēmis! Un tomēr man jāteic, ka, tā domājot, tu kļūdies. Mēs tikai esam pārstājuši ievērot to, kas mūs pastāvīgi pavada visu mūžu. Tava sirds nepārtraukti sūknē asinis pa asinsvadiem un uztur dzīvību, bet vai daudz esi pievērsis tai uzmanību? Par sirdi cilvēks sāk domāt tikai tad, kad izjūt tās darbības traucējumus.

Atziņa par Dieva esamību ir bijusi visos laikos un visām tautām. Cilvēks ir sajutis šo Augstākā Saprāta klātbūtni pasaulē un centies savā apziņā tuvoties Viņam. Tā laika gaitā izveidojušās dažādas ticības mācības un reliģijas. Taču parallēli tam cilvēka apziņā ir bijušas šaubas un neticība Dieva esamībai. Tas ir tādēļ, ka Dievu pasaulē nevar meklēt un atrast tā, kā mēs meklējam un atrodam savu pazaudēto mantu vai naudu. Neapšaubāmi, mēs Dievu labāk pazītu tad, ja Viņš mums katru rītu acu priekšā noliktu darāmo labo darbu sarakstu vai arī, stāvot mums aiz muguras, uzšautu ar pātagu pa pakaļpusi ikreiz, kad darām kaut ko dumju. Taču tā nenotiek. Dievs ir radījis šo pasauli un devis mums pilnīgu rīcības brīvību tajā. Protams, Dieva radītajā pasaulē valda zināmi likumi, bet mums ir dota brīva izvēle šos likumus ievērot vai neievērot. Kad savas aplamās rīcības dēļ nākas ciest, mēs esam nikni uz visu pasauli. Mums liekas, ka esam pelnījuši, lai Dievs šai brīdī no debesīm sūtītu kādu eņģeli, kuŗš ar palīdzīgu roku glābtu mūs no pašu radītajām nepatikšanām un ieceltu saulītē. Bet, kad tas nenotiek, mēs klaigājam, ka Dieva nav, ka pasaulē valda ļaunums un netaisnība. Taču «kaķa lāsti debesīs nekāpj».

Dieva esamību ir apšaubījuši un apšauba arī daži dabas pētnieki. Viņi, pētot norises dabā, ir nākuši pie secinājuma, ka viss mūsu pasaulē pēc dabā valdošajiem likumiem notiek it kā pats no sevis un nekāds Dievs nav vajadzīgs. Zinātnieki – materiālisti ir pārāk iedziļinājušies pētījumos par to, kā viss notiek, un aizmirsuši domāt par to, kāpēc viss tā var notikt. Viņi ir izvirzījuši minējumu, ka no nedzīvās matērijas var rasties dzīvība. Un šī dzīvība pati no sevis, attīstoties miljoniem gadu ilgā laika posmā, ir spējusi radīt visu daudzveidīgo dzīvnieku un augu valsti uz mūsu Zemes. Pēc šādiem uzskatiem iznāk, ka chaoss var radīt kārtību. Tātad sensenos laikos dažādi ķīmiskie elementi paši no sevis savienojās un izveidoja pirmo organisko vielu molekulas. Savukārt šīs organiskās vielas, dažādās kombinācijās sajaucoties, izveidoja pirmo dzīvo šūnu. Šī šūna negāja bojā, bet sāka vairoties, attīstīties un veidot arvien sarežģītākus organismus.

Pētot dzīvās būtnes, zinātnieki daudz runā par atklātajām likumībām un procesiem, kas darbojas dzīvo organismu iekšienē. Var teikt, ka katra dzīvā būtne un pat katra dzīvā šūna, no kuŗām mēs sastāvam, ir it kā sava veida fabrika, kur tiek sintezētas dažādas ļoti sarežģītas ķīmiskās vielas. Visvienkāršākā ķīmiskā viela, ko ražo mūsu organisms, ir gremošanas procesam nepieciešamā sālsskābe. Arī cilvēki ir iemācījušies sintezēt šo skābi un uzcēluši rūpnīcas, kur tā tiek ražota. Nevienam nenāk prātā apgalvot, ka sālsskābes ražošanas rūpnīcu varētu uzcelt, bezjēdzīgi un chaotiski sajaucot kopā būvmateriālus ar sālsskābes ražošanai paredzētās technoloģiskās līnijas atsevišķām detaļām, mezgliem un agregātiem. Katram ir skaidrs: lai uzceltu rūpnīcu, izgatavotu kādu mašīnu, ierīci vai agregātu, vispirms ir jāstrādā izgudrotājiem un konstruktoriem. Tātad šā objekta tapšanā jāiegulda garīgais darbs. Varētu teikt arī tā, ka šā darba veikšanai vispirms ir nepieciešams zināms intelektuālais potenciāls. Lūk, šo intelektu jeb Augstāko Saprātu materiālisti cenšas noliegt, apgalvojot, ka viss dzīvais pasaulē radies pats no sevis. Tā nu iznāk, ka pašu izgatavotajā automobilī ieguldīto intelektuālo darbu materiālisti atzīst, bet, runājot par lietām, kas ir tūkstošiem un miljoniem reižu sarežģītākas par automobili, viņi pēkšņi tajās ieguldīto intelektuālo potenciālu vairs saskatīt nespēj.

Patiesa reliģija ir ārpus zemes izcelsmes, tā veidojas no pieredzes, ko saņēmis cilvēks saskarsmē ar dievišķo. Šī pieredze pārtop mācībā un kļūst par ceļa rādītāju jeb logu uz Lielo Patiesību citiem cilvēkiem un cilvēku paaudzēm. Taču neviena reliģija nevar pastāvēt nošķirti no cilvēku sabiedrības. Jau no pašiem pirmsākumiem katru reliģiju ietekmē tās tautas kultūras un dzīves pieredze, kuŗas territorijā attiecīgā reliģija rodas un no kurienes tā sāk savu izplatību pasaulē. Kultūra tāpat kā reliģija pieder pie cilvēka garīgajām vērtībām, un nav iespējams novilkt svītru, kur beidzas kādas tautas kultūra un sākas reliģija. Var teikt, ka pasaules tautu reliģijas ir tikpat atšķirīgas kā dažādu pasaules tautu kultūras.

Daudzu reliģisko mācību nopietna kļūda ir tā, ka šīs reliģijas, pašām nemanot, centrālajā vietā sākušas izvirzīt nevis Patiesību, bet gan pašas sevi. Savus kanonus, savas prasības, savus likumus tās pasludina par augstāko vērtību pasaulē. Un bezierunu kalpošanu šiem kanoniem sauc par kalpošanu Dievam. Tas ir maldu ceļš, kas ved uz reliģiju savstarpēju naidošanos un bezjēdzīgu asinsizliešanu ticību kaŗos. Tie ir cilvēku tumsonības un liekulības radīti maldi. Jo reliģisko kultu kalpi jau arī ir tikai cilvēki.

Daudzi uzskata, ka ticēt Dievam – tas nozīmē labi orientēties reliģiskas dabas jautājumos, piedalīties reliģiskajās ceremonijās un skaistos vārdos slavēt Dievu. Dieva atzīšana vārdos nav ticība Dievam. Īstā ticība Dievam patiesi dzīva ir tikai mūsu izjūtās, nevis vārdos. Ticēt Dievam un cilvēka nemirstīgajai dvēselei nozīmē ik brīdi sevi sajust kā šo nemirstīgo dvēseli, kas iemiesojusies materiālajā ķermenī un kam ir nesaraujama saikne ar vispasaules saprāta, labestības un mīlestības centru – Dievu. Ja tu, dusmu pārņemts, vicināsi dūres kāda priekšā, lai pierādītu savu fizisko pārākumu, vai miesaskārē un alkatībā trīci par savām vēlmēm un materiālajiem labumiem, tad kur ir tava ticība? Šai brīdī tu esi aizmirsis gan Dievu, gan savu nemirstīgo dvēseli! Jā, varbūt pēc tam būsi gatavs vārdos slavēt un pielūgt Dievu cerībā saņemt par to kā atalgojumu mūžīgo svētlaimi. Bet tā nav ticība Dievam. Tā ir liekulība. Un katrs liekulis savā būtībā ir nelaimīgs cilvēks. Viņš ir apstājies pusceļā. Viņš ir kā kalnā kāpējs, kas, kalna pakājē nonācis, nedodas vis pretī sniegotajām virsotnēm, bet, apmeties vietējā krodziņā, izklaušina tūristus, kuri atgriežas no kalniem. Pārbraucis mājās, šāds «ceļotājs» iztēlos sevi par varenu alpīnistu. Taču, lai cik izsmalcināta būtu viņa daiļrunība, šis cilvēks ir nožēlojams. Viņš, laupot sev kalnu pārgājiena patieso burvību, ir apzadzis pats sevi. Viņš nav devies kalnos, lai iepazītu un iemīlētu tos. Viņš ir devies kalnos, tikai lai iegūtu kalnā kāpēja slavu.

Un kā tu domā, kas notiek, ja vienuviet sapulcējas vairāki šādi «alpīnisti»? Nu, protams, iet vaļā strīdi, lai noskaidrotu, kuŗš tad ir tas īstākais «kalnu tīģeris». Šiem strīdiem diemžēl nav nekā kopīga ar mirdzošajām kalnu virsotnēm tur tālumā. Pavēro dažādu reliģisko novirzienu fanātiķu savstarpējās ķildas – un saskatīsit kaut ko ļoti līdzīgu. Starp cilvēkiem, kuŗi nonākuši līdz patiesai reliģiskai apziņai, līdz reālai savas dvēseles un Dieva izjūtai, ķildas izbeidzas. Var būt tikai divas iespējas: vai nu, attiecīgu attīstības pakāpi sasnieguši, mēs savā apziņā patiesi tuvojamies savas eksistences būtībai un meklējam ceļu uz Dievu, vai arī, savā apziņā paliekot materiālisti, meklējam tikai dievlūdzēja slavu.

Novēršanās no Dieva un garīgo ideālu trūkums valstiskā līmenī rada patērētāju sabiedrību, kas balstās uz nepārtrauktu preču ražošanas – patērēšanas ķēdi. Jo vairāk cilvēks patērē preces, jo vairāk viņš stimulē šo preču ražošanu un vairāk viņš ir spiests strādāt arī pats, lai nopelnītu naudu, par ko preces pirkt. Tas ir kā vāveres ritenis – jo ātrāk vāvere skrien, jo ritenis ātrāk griežas. Jo ritenis ātrāk griežas, jo vāvere ātrāk skrien. Ja vāvere izlec no šā riteņa, tas apstājas. Ja patērētāju sabiedrībā samazinās preču pieprasījums, sākas ekonomiska depresija, krize un stagnācija. Tāpēc patērētāju sabiedrība ir ieinteresēta uzturēt šo vāveres riteni, nerēķinoties ne ar dabas resursu lietderīgu izmantošanu, ne veselo saprātu. Daudzās modes un reklāmas aģentūras to vien tik dara, kā aicina – pērc, pērc, pērc... Bet, vai cilvēka interesēs ir nepārtraukti pirkt arvien jaunas preces un savu mūžu ziedot, lai pelnītu naudu šo arvien jauno preču iegādei? Ja mēs visu mūžu ar savu darbu kalposim tikai savām ķermeniskajām vajadzībām, ar ko gan tad mēs atšķirsimies no dzīvniekiem?

Iešana uz baznīcu vēl nenozīmē saikni ar savu dvēseli un Dievu. Arī daudzi bijušie komūnisti tagad apmeklē dievkalpojumus. Baznīcas apmeklēšana daudziem ir kļuvusi par tādu pašu prestiža lietu kā slavenu operu un baletu pirmizrāžu apmeklēšana vai ielūgums uz augstākās sabiedrības rīkotu banketu. Greznums, ārišķība un pompozitāte nepalīdz tuvoties Dievam. Cilvēkam, kuŗš grib savā lūgšanā runāt ar Dievu, jāsaprot, ka tas, kas runās ar Dievu, nebūs viņa miesa. Ar Dievu runās mūsu dvēsele. Bet lūgšanā saliktās rokas, uz ceļiem noliektais ķermenis ir tikai viens no veidiem, kas palīdz panākt mūsu dvēseles, apziņas un miesas vienotību šai svētajā brīdī. Un nav svarīgi, vai tas notiek greznā pilī vai būdiņā. Svarīgi ir atcerēties, ka ne jau Dievam ir vajadzīgas ticīgo lūgšanas. Tās ir vajadzīgas pašiem ticīgajiem. Un nedomāsim, ka lūdzēja nopietnā un drūmā sejas izteiksme Dievam ir tīkamāka par jautro un priecīgo. Tikai tāpēc vien, lai izpatiktu Dievam, mums nav jādzīvo arī kaut kāds nedabīgs dzīvesveids. Tieši šo daudzveidīgo dzīvi ar visiem tās notikumiem un pārbaudījumiem Dievs mums ir devis kā līdzekli attīstībai. Klosteŗi un vientulība ir nepieciešama tikai tiem, kuŗi jūt, ka pasaulīgā dzīve sākusi traucēt viņu garīgo izaugsmi.

Raidījumu vada Alvils Bērziņš, raidījuma redaktors Leonards Inkins.

Raidījumu iespējams noklausīties šeit:

Ir iespējams lejuplādēt arī MP3 datni, nospiežot šeit.



Komentāri

Komentārus pievienot var tikai reģistrētie lietotāji. Lūdzam autorizēties (lapas kreisajā malā) vai reģistrēties.


Vārda dienas
Aurēlija, Evelīna, Mētra
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
  Versija 2.4.9. © 2005-2017 Biedrība «Latvietis». Visas šī darba tiesības aizsargātas.
Materiālu publicēšana bez saskaņošanas ar mājaslapas īpašnieku aizliegta. Jautājumu un ieteikumu gadījumā lūdzam sazināties ar biedrību «Latvietis».