Latvietis

Autorizācija
Lietotājs:
Parole:
 
 

Kas valda valodu, valda prātu

Iespējas tikties ar biedrības vadību

Vēlies pievienoties?


Konspiroloģijas negatīvā ietekme
01.01.2012

Mērķu sasniegšanai, ko nevar paveikt vienatnē, cilvēki apvienojas grupās. Grupas ir daudz un dažādas - gan mazas (ģimenes), gan lielas (tautas), gan senas (baznīcas), gan īslaicīgas (demonstranti). Grupām ir visdažādākie mērķi, darbības likumsakarības un metodes. Valstis un sabiedrības sastāv no daudzām šādām grupām, spēcīgākās no kurām ir spēki, kas nosaka sabiedrības attīstību, ietekmē un vada to.

Ir gan formālas un atklātas grupas, gan arī neformālas un slēptas. Jebkura legāla organizācija (uzņēmums, sabiedriska organizācija, valsts iestāde) ir formāla grupa. Savukārt pie neformālām grupām var pieskaitīt gan spontānas, gan pastāvīgas domubiedru, interešu vai radinieku kopas, noziedzīgas un/vai nelegālas organizācijas, kā arī dažāda veida slepenas grupas (slepeni ordeņi un biedrības, specdienesti, specdienestu organizatoriski veidojumi).

Sabiedriskos procesus ietekmē gan atsevišķas spilgtas personības, gan noteiktu domu un noskaņojumu ietekmē esošas ļaužu masas, gan formālas organizācijas, gan arī neformālas cilvēku grupas. Tomēr visacīmredzamākā ietekme ir formālām grupām , kuras darbojas atklāti esošās sabiedriskās kārtības ietvaros, sniedzot par savu darbību un izplatot oficiālu informāciju. Dēļ formālo organizāciju darbības acīmredzamības („pierādāmības”) tās tiek pētītas, pie tām tiek apelēts, ar tām tiek izskaidrots un to veikumu un viedokļu summa tiek ierakstīta vēsturē, atstājot ēnā pārējos sabiedriskos procesus ietekmējošos faktorus, tai skaitā neformālās organizācijas, kuru ietekme oficiālajās sabiedrisko procesu zinātnēs (politoloģija, socioloģija, vēsture) tiek apskatīta minimāli.


Konspiroloģija

Neformālo organizāciju ietekmi uz sabiedriskiem procesiem pēta konspiroloģija. Attiecībā uz konspirācijas (sazvērestības) teorijām dominē divu veidu plaši izplatītas galējas attieksmes. Viena, īpaši neiedziļinoties, paziņo, ka jebkāda konspirāciju teorija ir nepatiesa, jo tā ir nepamatota un nav pierādīta, ar pierādījumiem saprotot formālo organizāciju sniegtās ziņas. Daļa šāda uzskata pārstāvju terminam konspirāciju (sazvērestības) teorija piešķir nievājošu, nenopietnu, nepatiesu nozīmi, brīvi pēc saviem ieskatiem izmantojot to, lai diskriditētu jebkādus cilvēku mēģinājumus saprast notikumu patiesos apstākļus.

Otra plaši izplatīta pieeja ir pārāk nekritiska kādas no daudzo konspirācijas teoriju postulātu pieņemšana.

Gan viena, gan otra pieeja ir nepareiza un kaitē cilvēka reālai rīcībspējai, jo kropļo tā sabiedrisko notikumu uztveri, apgrūtina spriestspēju un traucē gan iegūt, gan pielietot informāciju par sabiedriskajiem procesiem. Cilvēki ar šādiem uzskatiem ir akli, viņi skatās, bet neredz, klausās, bet nedzird. No šādiem cilvēkiem nav īpašas nepieciešamības slēpt informāciju, tā var atrasties viņu acu priekšā, bet viņi to neuztvers, nesapratīs un nepratīs izmantot, galvenais ir uzturēt viņus šādā aklā stāvoklī. Šādus cilvēkus bez bažām var nodarbināt kādu slepenu mērķu sasniegšanai un viņi tos aizrautīgi centīsies sasniegt, pat nesaprotot ko īstenībā dara un kādiem mērķiem kalpo. Pēc šādiem principiem strādā slepenās organizācijas, specdienesti un tiek vadīti sabiedriskie procesi, šī principa praktiska izmantošana ir „Rietumu” tipa „demokrātijas” un „vārda brīvības” pamatā.

Ja absolūta sazvērestību teoriju nepieņemšanas negatīvā ietekme ir acīmredzama, tad nekritiskas konspirāciju teoriju pieņemšanas kaitnieciskās sekas ir dziļākas un nemanāmākas.


Konspiroloģijas negatīvā ietekme

Mūsdienu „Rietumu” sabiedrība ir nonākusi līdz līdzīgam līmenim kā PSRS tās sabrucināšanas priekšvakarā. Tas attiecas arī uz informācijas izplatību. Formālu organizāciju paziņojumu būtība, papildus sabiedrības vadības mērķiem, ir arī informēt un izglītot sabiedrību, apmierināt dabisku tās interesi par notikumu attīstības gaitu un tās cēloņiem. Ja šīs sabiedrības vajadzības netiek pienācīgi apmierinātas, tad sabiedrība kā nu var un prot meklē ceļus kā to izdarīt pašai. Gan savulaik PSRS, gan arī tagad „Rietumu” korporācijas, politiķi, valsts iestādes un mēdiji pilnībā neapmierina šīs vajadzības, viņu sniegtā informācija ir ne tikai nepatiesa, bet tā ir absurdi un acīmredzami nepatiesa. Meļi vairs nemelo smalki un ticami, bet gan primitīvi, atklāti un nekaunīgi, bet tie, kas nemelo, neiedziļinās kādas ziņas rada, ka tika kaut ko kaut kā uzskribelēt un palaist. Tādējādi formālās organizācijas zaudē sabiedrības uzticību. Katram domājošam cilvēkam, kurš interesējas par sabiedrisko dzīvi, ir skaidrs, ka oficiālām versijām ticēt nevar un ka bieži viss ir pilnīgi pretēji kā vēsta oficiālie paziņojumi.

Konspirāciju teorijām ir cita nelaime. Lai gan ir pietiekami daudz nepamatotu sazvērestību teoriju, ko varētu pieskaitīt pie politisko pasaku literatūras žanra, ir gana daudz konspirācijas teoriju, kuru pamatā ir pietiekami liels daudzums faktu un ticamu, vērā ņemamu hipotēžu. Rūpīgi apdomājot patiesākās un sakarīgākās konspirāciju teorijas un salīdzinot tās ar realitāti, vispārējām sabiedrisko procesu likumsakarībām un oficiālajām ziņām, ir iespējams iegūt kaut cik patiesu sabiedrisko notikumu attīstības ainu. Diemžēl konspirāciju teorijas neveicina šādas kritiskas un racionālas uztveres veidošanu cilvēkos, tās izmanto šādu pieeju, lai parādītu oficiālo versiju trūkumus vai melīgumu, bet pašas pret sevi šādus standartus nepiemēro.

Nepatiesi fakti, apšaubāmas hipotēzes, pārspīlējumi un patiesās ainas kropļojumi nav galvenie konspirāciju teoriju trūkumi (tie ir acīmredzami attiecīgi salīdzinoši viegli labojami). Konspirāciju teoriju lielākais trūkums ir nepamatoti liela un pārspīlēta neformālo organizāciju ietekmes uz sabiedriskajiem procesiem parādīšana, atstājot ēnā spilgtu personību un cilvēku ietekmi.

Konspirāciju teoriju uzburtā pasaules aina vēsta, ka visu nosaka slepenas sazvērnieku grupas un attiecīgi t.s. „mazais cilvēks” nekādi nevar ietekmēt notikumu attīstību. Noticot šim principam, sabiedrisko procesu interesents, lai gan ir gudrs, zinošs un enerģisks, neko nespēs mainīt, jo viņš vienkārši neko nedarīs, jo redzies ir slepenas neformālās grupas, kuras visu nosaka, kādēļ jebkāda darbība ir bezjēdzīga. Lieki teikt, ka šādu ideju plaša izplatība ir izdevīga tām formālajām un neformālajām grupām, kuras grib saglabāt esošo stāvokli, un negrib pieļaut, ka uz sabiedrisko notikumu skatuves parādītos jauni spēki.

Šīs idejas pievilcība ir apstāklī, ka tā lielā mērā ir patiesa, jo neformālas organizācijas pastāv un to ietekme uz procesu attīstību ir liela. Bet šī ietekme ne tuvu nav tik absolūti liela kā to netieši un aizplīvuroti liek noprast konspirāciju teorijas, šī ietekme ir nevis primāra, bet sekundāra.


Vēsture, jeb sabiedrisko notikumu attīstības gaita

Vēsture savā būtībā ir pagātnes sabiedrisko notikumu cēloņu apskats. Vēsturi veido, jeb sabiedrisko notikumu attīstības gaitu nosaka ar noteiktām idejām – ideāliem pārņemti cilvēki. Šie cilvēki darbojas uz esošas sabiedriskās iekārtas un sabiedrisko struktūru (organizāciju) fona.

Sabiedriskām struktūrām, līdzīgi kā fiziskām būvēm, ir savs derīguma termiņš, savs dzīves cikls pēc kura tai ir nepieciešams „remonts” (dēļ paaudžu, uzskatu, paradigmu maiņas). Ja pielāgošanās jaunajiem apstākļiem („remonts”) nenotiek pietiekamā apmērā, sabiedriskā struktūra arvien sliktāk pilda savas funkcijas un sāk mirt. Šis process parasti ir viļņveidīgs un skar visu sabiedrību kopumā – ir gan tā saucamie pacēluma, jeb izaugsmes, jeb zelta laiki, gan arī pagrimuma un juku laiki.

Tieši pagrimuma apstākļos visspilgtāk izpaužas ierindas cilvēku ietekme uz sabiedriskajiem procesiem. Jā eksistē esošās sabiedriskās struktūras (gan formālās, gan neformālās, kam ir liela ietekme), bet viņas slikti funkcionē, to darbība ir nopietni traucēta un tās sāk zaudēt kontroli pār situāciju. Rezultātā ideāliem pārņemtie „mazie” cilvēki izveido jaunas sabiedriskas struktūras, kas stājas mirstošo vietā, vai arī nopietni pārveido esošās, un pagrimumu nomaina pacēlums. Parasti kāda no esošajām sabiedriskajām struktūrām pamana jauno sociālo spēku un palīdz tam, mēģina to vadīt, integrēties tajā, bet tas nemaina lietas būtību – primāri vēsturi veido ideāliem pārņemti cilvēki nevis esošās sabiedriskās struktūras (specdienesti, to organizatoriskie veidojumi, slepenas biedrības utt.), kas tikai piemērojas jaunajiem spēkam.


Vēstures veidotāji

Uz sabiedrisko notikumu skatuves var izdalīt triju veidu cilvēkus. Pirmie ir sistēmas cilvēki. Viņi cenšas iekļauties esošajā sistēmā, kļūt par tās zobratiņiem un realizēt sistēmas gribu, lai kāda tā arī nebūtu. Šie cilvēki uzticīgi kalpo sistēmai un atdod visu sevi tai, pretī saņemot sistēmas spēku (varu), privilēģijas un citus labumus. Sistēmas cilvēkam nav personisko uzskatu. Protams viņam tie ir, bet, kalpojot sistēmai, viņš no tiem pilnībā norobežojas, darbā veicot darbības, kas ir pretējas paša uzskatiem (pat absurdas, nežēlīgas un cietsirdīgas). Par cik cilvēcīgi tas ir grūti, sistēmas cilvēks atrod savai rīcībai attaisnojumu (tā tak ir visuvarenā sistēma, viņš – mazais zobratiņš tur neko nevar darīt) vai pat bieži vien maina savus uzskatus uz tādiem, kas nepieciešami sistēmai. Ļoti uzskatāmi sistēmas cilvēkus varēja ieraudzīt pārejas laikā, kad daļa komunistiskās partijas nomenklatūras pārstāvju, kas agrāk cītīgi un aizrautīgi cīnījās pret imperiālistisko kapitālismu, brīnumainā kārtā pārtapa par tik pat aizrautīgiem proamerikānisku, kapitālistisku un demokrātisku vērtību aizstāvjiem. Par to nav jābrīnās, šī tipa cilvēkiem tas ir dabiski, viņi ir gatavi kalpot vienalga kādai sistēmai.

Otrs ir spēcīgu individuālistu tips (t.s. „self made man”). Šā tipa cilvēki ir spēcīgi, gudri, enerģiski, zinoši ar plašu paziņu loku. Viņi neiekļaujas sistēmā, viņi to izmanto savu mērķu sasniegšanai, ieraugot vai radot un pēc tam izmantojot sev labvēlīgus apstākļus.

Trešais ir līderu tips. Par šī tipa cilvēkiem mēdz teikt ka tie ir kolektīva dvēseles, viņi ir tendēti uz mikrokolektīvu (domubiedru, interešu kopu utt.) veidošanu un reālu vadīšanu, pašaizliedzīgi un nesavtīgi kalpojot savai nodarbei. Šo cilvēku rīcības motīvs ir vispirmāmkārtām kāds ideāls, bet pārējais (nauda, slava, sabiedriskais stāvoklis, atalgojums) viņiem ir sekundārs. Tieši šī tipa cilvēki vislielākā mērā nosaka vēstures attīstības gaitu, viņi savā ideālismā rada dzīvotspējīgus kolektīvus un noteiktās situācijās (īpaši kritiskās) iedvesmo un aizrauj sev līdzi pārējos.


Vēstures gals

Marksisma teorija vēsta, ka sabiedriskos procesus uz priekšu virza sabiedrisko šķiru cīņa. Vergu šķiras cīņas rezultātā vergturu sabiedrisko iekārtu nomainīja feodālisms, kurā apspiestā buržuāzija (jaunkapitālisti) uzveica pārējās šķiras ekspluatējušos aristokrātus, liekot pamatus kapitālismam un aizsākot jaunu šķiru cīņu starp ekspluatējošajiem kapitālistiem (buržuāziju) un apspiestajiem strādniekiem (proletariātu). Pēc marksisma postulātiem kapitālists, lai spētu izturēt konkurences cīņu ar citiem kapitālistiem, ir ieinteresēts, spēcīgā un gudrā darbaspēkā, tāpēc viņš par to līdz noteiktām robežām rūpējas un gādā. Bet, darbaspēks savukārt, kļūstot gudrākam un spēcīgākam, negrib vairs samierināties ar savu apspiesto stāvokli, tādējādi laiku pa laikam rodas revolucionāras situācijas, kuras pēc Marksa domām agri vai vēlu novedīs līdz situācijai, kad apspiestais proletariāts visā pasaulē uzveiks savus apspiedējus. Par cik vēsturiski šķiru cīņa ir bijusi nežēlīga un asiņaina, un uzvarētāji parasti izrēķinājās ar uzvarētajiem, tad šo postulātu var izteikt marksistiskā paradoksa formā - ekspluatators baro un audzina savu bendi. Tā tas bija līdz Marksam un būtu tā arī turpinājies, ja vien kapitālisti nesāktu lasīt Marksu un domāt ko darīt, lai nezaudētu šķiru cīņā. Domāja, domāja un izdomāja. Ja jau visas problēmas ir dēļ tā, ka ekspluatators baro un audzina savu bendi, tad to vienkārši nevajag darīt. Pat vairāk, jādara ir pretējais, bendi vajag nebarot, lai viņš būtu vājš, un neaudzināt, lai viņš būtu muļķis. Par cik barot un audzināt bendi mudina konkurences cīņa, tad vajag likvidēt konkurenci kā tādu.

Globalizācija apvieno pasauli, nojauc robežas, koncentrē arvien lielākus resursus arvien mazāka cilvēku skaita rokās un tādējādi likvidē konkurenci. Paralēli globālajā pasaulē valda amoralitāte un muļķība. Cilvēki tiek pieradināti pie kaitīgām un neveselīgām lietām, to praktiskās izglītības kvalitāte arvien tiek pazemināta, bet gara spēks tiek slāpēts ar pārmērīgu pārticību, ērtībām, ideālus nokaujošām pseidomācībām un gigantisku dezinformācijas plūsmu. Konspiroloģija pilda savu lomu šī plāna realizācijā. Konspirācijas teoriju lielajam daudzumam ir jāmaskē fakti un jākropļo cilvēku realitātes uztvere, lai viņi nesaprastu, kas notiek (uztvere tiek noflūdota ar pārmērīgu „faktu” un teoriju daudzumu), bet konspiroloģijas garam ir jāatņem daļai aktīvāko un gudrāko sabiedrības pārstāvju rīcības motīvs, jo tāpat visus sabiedriskos procesus vada un kontrolē visuvarenās un visuresošās slepenās organizācijas.

Ekspluatators vairs nebaro un neaudzina savu bendi, bet pārvērš to par paklausīgu biomasu, kura nav spējīga pretoties, lai ko ar to darītu, un no kuras saimnieks pēc saviem ieskatiem var izveidot jebkādu radījumu. Ja tas izdosies, tad pienāks vēstures gals, jo šķiru cīņa kā tāda tiks pārtraukta un ekspluatatori valdīs ja ne mūžīgi, tad tik ilgi, līdz izvirtīs tādā mērā, ka nepamanīs kā apspiestajos sāk atkal parādīties spēks, pašcieņa un gudrība, kas, sasniedzot noteiktu līmeni, novedīs līdz jaunām šķiru cīņām un vēstures atdzimšanai.


Ivars Prūsis

Komentāri

Komentārus pievienot var tikai reģistrētie lietotāji. Lūdzam autorizēties (lapas kreisajā malā) vai reģistrēties.


Vārda dienas
Guna, Judīte
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
  Versija 2.4.9. © 2005-2017 Biedrība «Latvietis». Visas šī darba tiesības aizsargātas.
Materiālu publicēšana bez saskaņošanas ar mājaslapas īpašnieku aizliegta. Jautājumu un ieteikumu gadījumā lūdzam sazināties ar biedrību «Latvietis».