Latvietis

Autorizācija
Lietotājs:
Parole:
 
 

Iespējas tikties ar biedrības vadību

Būt latvietim

Vēlies pievienoties?


Vienot var tikai ideja - 1. daļa
14.08.2012

http://fronte.lv/2012/07/vienot-var-tika…

Saruna ar biedrības «Latvietis» Pārstāvju sapulces priekšsēža vietnieku Leonardu Inkinu 1. daļa

Laikraksts DDD Nr. 13(267) 2012. gada 13.–23. jūlijs

DDD: Ierosinājums uzaicināt jūs uz interviju ir mūsu lasītājas vēstule, ko publicējām iepriekšējā laikrakstā. Lasītāja aicina latviešu apvienoties un stāties biedrībā «Latvietis». Biedrības programmā teikts: «Biedrības «Latvietis» mērķis un uzdevums ir aizstāvēt latviešu sociālās intereses un polītiskās tiesības un panākt, lai Latvijā latviešiem būtu pirmtiesības [..].»

Iespējams, ka daļa laikraksta «DDD» lasītāju pat nezina par jums. Ar ko nodarbojas biedrība «Latvietis», kādas ir jūsu pašreizējās aktivitātes?

Leonards Inkins: Domāju, ja es pilnībā uz šo jautājumu atbildētu, laikrakstā nepietiktu vietas nekam citam. Atbildi zinu, taču tā sastāvēs no vairākiem «nē», bet būs ļoti maz «jā». Tas nozīmē – ja mēs 20 gadus cīnāmies un rezultāts ir ar mīnuss zīmi, tad kaut ko mēs darām nepareizi – tas ir jāatzīst, jo vēlamā rezultāta nav.

DDD: Nu – es neteiktu, ka nav...

L.I.: Kaut kāds jau vienmēr ir, protams, protams...

DDD: Kas būtu tad, ja šīs cīņas – gan jūsu, gan mūsu – nebūtu?

L.I.: Piekrītu – viegli jau ir runāt par to, kas būtu, ja būtu, bet pierādīt to mēs nekādi nevaram. Bet es domāju, ka Latvija paliek aizvien krieviskāka, latviešu skaits paliek mazāks – un tie ir galvenie, neapstrīdamie rādītāji. Pārējiem tādas īpašas nozīmes nav. Kāpēc mēs dibinām frontes, kāpēc mēs dibinām biedrības – kāpēc mēs to darām? Vai tāpēc, lai mūs nofotografētu un pirmajās rindās ar karogiem laikrakstos parādītu, lai mūs televīzijā pieminētu, jeb, lai latviešu kļūtu vairāk un mūsu darbības rezultātā kaut vienam latvietim kļūtu labāk? Kaut vienam! Ir ļoti populāri glābt visu tautu, visu valsti, visu zemeslodi, visu civilizāciju. Te arī ir tas mūžīgais jautājums par to vienotību. Es negribu lasītājiem bojāt garastāvokli, bet esmu slikto ziņu vēstnesis. Esmu spiets ilūzijas sagraut ar primitīvu, vienkāršu matemātisku aprēķinu – Latvijā ir kādi 10 tūkstoši latviešu, kuriem tās lietas, par ko raksta laikraksts «DDD», par ko domā biedrība «Latvietis», vispār kaut kādā līmenī interesē. No tiem 10 tūkstošiem ir viens tūkstotis, kurš par to interesējas un domā ikdienā, bet no tā tūkstoša ir kāds simts, kas ir gatavs ik dienu piedalīties un darīt, lai situācija uzlabotos. Mēs (tas simts) viens otru pazīstam. Un mēs varam savā sulā vārīties – stāstīt un runāt par tām patiesībām, cik gribam, tie pārējie, kas ir ārpus šiem 10 tūkstošiem, mūs nedzird, par mums nezina un mēs viņiem neesam svarīgi un vajadzīgi.

DDD: Bet vai jūs nepiekrītam, ka tas ir līdz reizei. Cilvēks var savu dzīvi būvēt uz tā, cik pilns ir viņa ledusskapis, cik viņa kontā ir naudas, ar cik glaunu mašīnu viņš brauc, bet šīs lietas ir pārejošas – šodien viņas ir, bet rīt nav. Pēkšņi uznāk krīze, viss tiek sagrauts, jo nav jau tās pamatlietas, ko likt apakšā. Nacionālisms tomēr ir viens no būtiskākajiem cilvēka personības veidošanās faktoriem. Kā cilvēce sadalās sievietēs un vīriešos, tāpat latviešos, krievos, žīdos utt. Vienā brīdī tas tomēr būs cilvēkiem svarīgi. Mūsu un jūsu, tātad – mūsu kopējais uzdevums ir, nevis vienam otru pārliecināt, bet uzturēt ideju dzīvu.

L.I.: Mums ir jātur karogs, lai nelaimju brīžos ir kur pulcēties. Jūs sakāt pareizi par visu to mantisko, bet es saskatu problēmu citur. Cilvēks spēj redzēt tikai tā, kāda viņam ir redze, bet, ja viņš ir tuvredzīgs, viņš nespēs saskatīt. Viņam var uznākt krīze – jā, viņam sāpēs, bet kur ir garants, ka viņš neuzkāps atkal uz tā paša grābekļa? Redzes taču nav, viņš ir apdullināts – degradācija ir milzīga un tā tikai progresē. Bet kas aiz tā visa stāv? Kam vajag to, lai mums būtu sliktāk? Ļaunums.

Ļaunumam ir dažādi nosaukumi. To sauc par dēmonu, par velnu, par Sātanu, bet tas patiešām pastāv. Ļaunums nav tikai pasakās, bet ir reālajā dzīvē. Cilvēks ir izdarījis lielu kļūdu, nosascīti sadalot nesadalāmo divās daļās – garīgajā un laicīgajā. Garīgais vairumam pastāv tikai pasaku valstībā – par to priecājas, jūsmo, bet nesaista ar reālo dzīvi. Diemžēl cilvēki neaizdomājas, ka garīgā dzīve ir galvenā, kas visu nosaka. Kamēr mēs un jūs ar vienkāršiem piemēriem neiemācīsim cilvēkam redzēt, ka garīgā dzīve reāli pastāv, uzlabojumu nebūs. Domāju, ka mūsu patiesais uzdevums ir cilvēkam iemācīt redzēt.

DDD: Nepieciešama apziņas paplašināšanās.

L.I.: Jā. Kamēr tās nebūs, nekādas patiesības viņam nepalīdzēs. Mēs nepārkliegsim televīziju, mēs nepārkliegsim šo milzīgo spiedienu, kas nāk virsū,. Ar saviem mazajiem resursiņiem mēs viņus nepārkliegsim.

DDD: Tajā pašā laikā ir svarīgi meklēt iespēju uzrunāt cilvēkus – tieši to jūs arī darāt. Jūs taču arī izdodat grāmatas, veidojat raidījumus radio «Merkurs» ar cerību, ka kāds sadzirdēs.

L.I.: Tagad sapratu, lūk, kādu patiesību – tie, kuri meklē iespējas ko mainīt uz labu (tajā skaitā arī jūs), citādi vienkārši nevar. Tie ir cilvēki, kuri nevar to nedarīt, viņi nespēj mierīgi sēdēt. Pat, ja viņus neviens nedzird, ja viņus neviens nelasa, viņi turpina strādāt.

DDD: Tāpēc, ka tāda ir cīņa pret tumsu. Neatkarīgi no tā, vai kāds mums uzsit uz pleca vai ne, vai kāds mūs atbalsta vai nē, tā ir mūsu personiskā cīņa ar tumsu.

L.I.: Jā. Mēs to varētu nosaukt vienā vārdā – tā ir kalpošana. Kalpot var dažādi – viens raksta mūziku, otrs dzeju, trešais drukā grāmatas, piektais dejo utt. Tas viss dzīvē ir vajadzīgs. Runājot vēl par vienošanos – esmu pilnīgi pārliecinājies, ka tie, kas ir bijuši spējīgi vienoties, jau sen ir apvienojušies. No pašas vienošanās vien nekas neizriet. Man viens mācītājs teica tā, ja sieviete ar vīrieti meklēs tikai kopīgo, tad viņiem nekad nebūs bērnu. Varbūt, ka tā vienošanās principiāli tik liela nemaz nav vajadzīga. Vienošanās ir vajadzīga darbos, mērķos, uz kurieni iet, bet vienošanās vienā juridiskā nosaukumā – tai nav īpaši lielas jēgas. Arī tam skaitliskumam nav lielas jēgas. Domāju, ka arī jūs pēc savas organizācijas to zināt. Bija brīži, kad mūsu biedrībā bija vairāk nekā 120 cilvēku, bet tajā laikā mums neiznāca neviena grāmata, mēs ne uz ko citu nebijām spējīgi, kā tikai pulcināt, rakstīt, zvanīt, atbildēt, iekasēt. No vienas puses tas it kā ir labi, bet no otras – tas bija ārprāts. Tad, kad biedrībā palika vairs tikai piecpadsmit divdesmit cilvēku, mums iznāca grāmatas, mums veidojās raidījumi – kaut kas notiek...

DDD: Tāpēc, ka nav jātērē laiks citādi domājošo pārliecināšanai...

L.I.: Jā!

DDD: Tātad jūs piekrītat, ka klausīties tajos, kuri saka – vai tad jūs nevarat apvienoties vienā organizācijā, vienā partijā, tad tik nu viss notiks – nav jau nekādas jēgas?

L.I.: Man šiem cilvēkiem ir atbilde. Jau piecpadsmit gadus katru trešdienu pie manis nāk dažādi cilvēki – arī tādi, kuri saka – jums (tur tiem un tiem, un tiem) taču vajag apvienoties. Es paņemu baltu papīru un uzrakstu: «Latvija ir dibināta, lai latviešiem būtu mājas, kur...mums nav citas vietas pasaulē kur netraucētiem kopt savu kultūru, Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur latviešiem pašnoteikties un Latvija ir dibināta vispirms priekš latviešiem un tad pārējiem». Iedodu lapu ar šo teikumu cilvēkam, kurš rosina apvienoties, lai viņš aiziet pie visām tām organizācijām, kuras minēja, un palūdz, lai viņi zem šī teikuma apakšā parakstās, tad paskatīsimies... Viens otrs arī to izdara – pastaigā, bet atnākuši atpakaļ brīnās – tiešām viņi neparaksta. Tad uz kāmēs varam vienoties?!

DDD: Mums jau arī pārmet, ka neesam apvienojušies ar «Visu Latvijai!». Taču kā lai vienojamies, ja viņi nespēj atbildēt, vai «VL!» ir par dekolonizāciju?! Uz kāda pamata lai vienojamies?

L.I.: Tieši tā.

DDD: Bet jūs taču esat par dekolonizāciju?

L.I.: Protams!Ir jau arī vēl divi «D»...

DDD: Nu, protams. Lai latvieši, dažādas organizācijas būtu vienotas, nav, tēlaini izsakoties, visiem jādzīvo vienā dzīvoklī, nav jāvelk vienas krāsas krekli un ar vienu mašīnu jābraukā. Mūsu spēks ir idejiskā vienotībā.

L.I.: Jā, protams. Bet ir vēl viena lieta, kas mums nav jādara – pēc iespējas mazāk vienam otru apkarot. Ir jau lietas, kurās mums ir domstarpības, kuras nebūtu jānoklusē – drīkstam tās paust, bet jautājums, ar kādu nolūku to darām – vai, lai otru nomelnotu vai vienkārši paust atšķirīgo.

DDD: Varbūt pat kādreiz objektīva kritika tieši palīdz. Piemēram, ja «Visu Latvijai!» centās tikt Saeimā, lai paustu latviešu domas un ir apņēmušies aizstāvēt latviešu tautas nacionālās intereses, bet tiekot Saeimā neko nedara, tad mūsu pienākums ir viņiem atgādināt, kādēļ viņi tur ir.

L.I.: Varbūt teikšu tādā līdzībā. Šobrīd vairāk esmu pievērsies mūzikai, mazāk politikai – top dziesmas. Ierakstu studijā satiekos gan ar komponistiem, gan izpildītājiem. Meklēju tieši tos, kuri man uzrāda, ka tur un tur, tas un tas nav pareizi – nemeklēju tos, kuri man saka, ka viss ir ļoti labi un kārtībā. Tā rīkojos, jo vēlos radīt patiesi labu un skaistu mūziku, vēlos kļūt labāks. Bieži cilvēki man atklāj manus trūkumus ne jau tāpēc, lai mani pazemotu, bet, lai pilnveidotu.

DDD: Kādēļ, jūsuprāt, tik maz cilvēku saprot patiesās neatkarības, patiesās brīvības atjaunošanas nepieciešamību? Vai tiešām visi, kas tur «augšā» sēž (Dombrovskis, Āboltiņa u.c.) neko nejēdz, vai ir apzināti izvēlējušies nodevības ceļu?

L.I.:Viņi citādāk nevar, jo savu dvēseli viņi jau ir pārdevuši. Šobrīd darbojās tā pati nomenklatūras sistēma, kāda bija padomju iekārtā. Tas, protams, ir mans personiskais viedoklis. Tas nozīmē, ka ir tāds cilvēku loks, kuri var būt valdībā, un tajā lokā citus nepielaiž. Šie «izredzētie» savā starpā ar dažādiem nosaukumiem ap dažādām partijām visu laiku rotē. Tie ir cilvēki, kas pilda saimnieka rīkojumus. Viņiem ir kaut kāda brīvība, teiksim, ar labo vai kreiso roku degunu izšņaukt, bet būtiskos jautājumos viņiem nav nekādas teikšanas – kā viņiem tiek norādīts, tā viņi arī dara. Tāda iekārta ir ne tikai Latvijā, bet visā tā saucamajā demokrātiskajā pasaulē. Līdz ar to mēs pie ministra varam atnākt, visu viņam pateikt, viņš pat mūs sapratīs, pat piekritīs, bet izdarīs tā, kā liks saimnieks. Un tas var būt pilnīgi pretējs tam, par ko mēs runājam.

DDD: Bet kas ir tie saimnieki, kas liek?

L.I.: Uzvārdus nesaukšu, jo tiesiski to nevaru pierādīt. Šai sistēmai pamatā ir elementāra loģika. Piemēram, Zviedrijā, ja kāds uzņēmums sasniedz apgrozījumu 2 miljonus gadā, viņam atnāk uzaicinājums atnākt uz golfa klubu uzspēlēt, piedalīties Rotarī kluba kustībā vai vēl kaut kur. Viņš, protams, var atteikties, bet tad pēkšņi viņam banka vairs nedod kredītu un sākās visādas grūtības. Visiem šiem cilvēkiem, kuriem ir savs uzņēmums, ir tikai viens nolūks – pelnīt. Un, kad viņam atnāk kāds piedāvājums, viņiem ir divas izvēles – vai nu samazināt savu izdzīvotspēju un peļņu, vai palikt vēl stiprākam. Viņi izvēlas otro. Tā ir arī Latvijā. Shēma visur ir vienāda. Tādēļ, mēs varam tādus piecus «Visu Latvijai» ielikt Saeimā – nekas nemainīsies. Bija laiks, kad Rīgā pie teikšanas bija tēvzemieši, un kā tad bija ar 16. martu un 9. maiju? Vai kaut kas atšķirīgs no Ušakova valdīšanas? Dažbrīd bija pat sliktāk. Nekas nemainīsies, jo tā shēma ir zināma.

Kazino mēs varam vinnēt tikai vienā veidā – nespēlējot. Ja mēs spēlēsim pēc kazino īpašnieka iedibinātās kartības un noteikumiem, mēs nekad viņu neapspēlēsim, jo viņš to ruleti ir tā ieregulējis, lai mūs tikai iekārdinātu, bet pelnītu viņš. Manuprāt, tā saucamā demokrātija vienmēr bijusi, ir un būs tikai naudas vara, nekas cits, jo, lai demokrātiskā veidā kādu ievēlētu, viņam ir jātop zināmam, bet, lai viņš kļūtu zināms, viņam ir jābūt laikrakstos un televīzijā, bet, lai tiktu laikrakstos un televīzijā, viņam ir nepieciešama nauda, taču naudas viņam nav, līdz ar to viņš ir nolemts.

DDD: Bet kurš ir saimnieks, kur viņu meklēt?

L.I.: Saimnieki, nav nejauši nez no kurienes uzradušies. PSRS pārbūvi izplānoja čeka (to sāka Andropovs, nevis Gorbačovs), un tās mērķis bija ļoti vienkāršs – no volgām pārsēsties mersedesos. Un pēc tam Komunistiskā partija sagatavoja cilvēkus un aizsūtīja uz vietām «taisīt Atmodu». Principā viņi šo uzdevumu ir veikuši – no volgām pārsēdās mersedesos. Mums bija viena Komunistiskā partija, tagad mums ir kādas 40 partijas, kurās praktiski gandrīz visās pie teikšanas un galvgalī ir tie paši bijušie komunisti.

Pēc tā saucamā PSRS sabrukuma pēkšņi daži sāka tirgot volframa rūdu, daži nodarboties ar eksportu utt. Katrs nevarēja tirgot volframa rūdu, nevienam nedeva šo iespēju, bija jābūt iepriekš saskaņotiem sakariem. Zinām, kā izveidojās Parex Banka – tā bija komjaunatnes nauda. Ir lietas, ko mēs redzam, bet daudz vairāk ir tādu, ko neredzam. Piemēram, Parīzes visbagātākos kvartālus jau Padomju Savienības laikā čeka bija nopirkusi, izmantojot dažādus uzņēmumus, pārstāvniecības. Tātad – jau PSRS laikā Parīzes bagātākie kvartāli piederēja Maskavai. Tāpat arī dažs labs norvēģu uzņēmējs ir ienācis kā norvēģu uzņēmējs, bet tas norvēģu uzņēmējs nāk no Maskavas – tā nauda no Maskavas aizceļo uz Norvēģiju, un kā norvēģu veikalu tīkls ienāca Latvijā. Un tā ir milzīga nauda, ko izmanto.

Cik maksā Latvija?Cik naudas jāiztērē, lai nopirktu visu Latviju? Ļoti vienkārša atbilde. Lai šī valsts man piederētu, man vajag pilntiesīgi ar šo valsti rīkoties, tas nozīmē – pieņemt man vajadzīgus likumus un tajos ietverto saturu īstenot. Likumus pieņem Saeima ar 51 balsu vairākumu. Tas nozīmē, ka man jānopērk 51 deputāts. Cik katram ir jāiedod – miljons? Domāju, ka dažs arī lētāk pārdosies. Kas tādai Maskavai vai Briselei ir 51 miljons?! Sīknauda.

Kad cilvēki dibina partiju, viņiem ir labi mērķi. Kad partija nodibināta, viņi meklē, kam pārdoties, jo citādi nebūs naudas laikrakstam un televīzijai. Kad viņi ir pārdevušies, seko nākošais. Pats esmu bijis klāt vienai sarunai, kas notika pirms daudziem gadiem, tādēļ varu to atklāt. Viens «Liepājas Metalurga» saimnieks, tagad liels farmaceits un hokejists, mūs uzaicināja uz tikšanos, kur viņš teica: «Mēs redzam, ka jūs varētu tikt Saeimā. Mēs gribētu, lai jūs tiktu, jo tad jūs paņemsit drusku balsis nost Repšem. Mēs jums iedosim naudiņu, iedosim speciālistus un palīdzēsim jums tur iekļūt. Tad, kad būsit tur iekļuvuši, jums būs tikai viena saistība – tikai vienu reizi nobalsot tā, kā mēs teiksim – tikai vienu reizi! Jūs varat būt nacionālisti, kādi vien gribat, tikai vienu reizi nobalsojiet tā, kā mēs teiksim.» Vai domājat, ka ir daudzi, kas atsakās? Bet lielākā daļa nesaprot, ka tā viena reize ir bezgalīga. Tas dvēseles pārdošanas mehānisms ir izveidots ļoti gudri – kad esi iedevis vienu pirkstu, tev paņems visu roku un pārējo.... Tā tas arī notiek – mēs varam iebalsot pilnīgi vienalga ko, rezultāts tāpat zināms. Morāle ir tāda – kamēr partija vai organizācija ir opozīcijā, tikmēr viņa nav iekļauta šai sistēmā, un vēlētājiem būtu šie cilvēki jāatbalsta. Tikko viņi iekļūst pozīcijā, tad viņus apstrādā ļoti vienkārši. Esmu bijis klāt un redzēju, kas notika ar tēvzemiešiem, un tas notiks ar visiem. Nav neviena cilvēka, kuru nevar piespiest darīt to, ko viņš negrib – tās metodes ir ļoti daudz.

P. S. Kamēr tapa šī intervija mūžībā aizgāja latviešu patriots Uldis Freimanis.

Atmiņā palika viņa teiktais: «Es nesaku, ka vainīgs tas un tas. Es esmu vainīgs, jo par maz esmu darījis…»

Arī es esmu par maz darījis…

 Intervijas 2. daļa:    http://www.latvietis.com/index.cgi?action=7&id=3448

 Intervijas 3. daļa:    http://www.latvietis.com/index.cgi?action=7&id=3454

 


Komentāri

Komentārus pievienot var tikai reģistrētie lietotāji. Lūdzam autorizēties (lapas kreisajā malā) vai reģistrēties.


Vārda dienas
Klinta, Kristaps, Kristers, Kristofers, Krists
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
  Versija 2.4.9. © 2005-2017 Biedrība «Latvietis». Visas šī darba tiesības aizsargātas.
Materiālu publicēšana bez saskaņošanas ar mājaslapas īpašnieku aizliegta. Jautājumu un ieteikumu gadījumā lūdzam sazināties ar biedrību «Latvietis».