Latvietis

Autorizācija
Lietotājs:
Parole:
 
 

Būt latvietim

Vēlies pievienoties?

Kas valda valodu, valda prātu


Gaisma – tā ir patiesība
16.08.2012

 Saruna ar biedrības «Latvietis» Pārstāvju sapulces priekšsēža vietnieku Leonardu Inkinu 2. daļa

Laikraksts DDD Nr. 14(268) 2012. gada 29. jūlijs – 9. augusts

 DDD: Iepriekš Jūs sacījāt, ka nav neviena cilvēka, kuru «saimnieki» nevarētu piespiest darīt to, ko viņš negrib. Iebildīšu, jo domāju, ka mūs nevar piespiest, arī Jūs taču nevar piespiest…

 L.I.: Pateikšu kāpēc. Tāpēc, ka mēs viņiem neesam bīstami un neesam vajadzīgi. Ja būtu vajadzīgi un tas būtu ļoti nepieciešams, atrastos metodes, kā piespiest – tas ir tikai laika jautājums. Protams, ir cilvēki, kuri pretojas un aiziet bojā – viņu salauž, bet lielākā daļa tomēr saliecas. 

 DDD: Jūs taču nenoliegsit, ka ir bijuši mēģinājumi jūs ietekmēt. Arī pret mums ir bijušas līdz šim neveiksmīgas iebiedēšanas akcijas, gan mēģinot fiziski iznīcināt, gan notiesājot. Tie jau ir tie mēģinājumi iebiedēt...

 L.I.:Jā, protams. Viņi jau strādā. Es jau varbūt varu izturēt un nepadoties. Bet redzu, kā tas notiek – tikko pret tevi ierosina krimināllietu, tu zvani vienam, zvani otram – nevienam nav laika – kā no spitālīgā bēg. Un savu mērķi viņi sasniedz.

DDD: Vai nepiekrītat, ka mums neļauj runāt sabiedriskajos medijos, jo baidās, jo zina, ka cilvēki sadzirdēs patiesību un attapsies no šā brīža hipnotiskās iznīcības

 L.I.:Jā, Latvijā ir saraksts, kurus cilvēkus nekad neintervēt, kurus nerādīt televīzijā, bet, ja rādīt, tad tikai sliktā gaismā. Un tas ir pa īstam.

 DDD: Jūs iepriekš runājāt par čekas patiesajām darbībām. Vai tad Briselē un Vašingtonā arī darbojas čekisti?

 L.I.: Jā, tikai to sauc citos vārdos. Čeka ir tikai viens no daudzajiem izpildorgāniem. Aiz tā visa stāv ļaunums, kuru varam saukt arī par Sātanismu. Piemēram, to, kas notika padomju Krievijā, Padomju Savienībā, kur simtiem miljonu tika noslepkavoti, mocīti, nevar izskaidrot ne ar kādu savtīgumu, ne ar kādu laupīšanu, kā vienīgi ar vēlmi radīt sāpes un ciešanas. Ciešanas ir tās, kas viņiem ir vajadzīgas, jo ļaunums pārtiek no citu cilvēku ciešanām – tā ir viņa barība. Nav svarīgi, vai tās ciešanas nāk caur filmām, vai caur zālēm, vai caur sliktu pārtiku vai sliktu domāšanu – galvenais ir radīt ciešanas. Dēmona galvenais uzdevums ir pazudināt cilvēku. Pazudināt var ne tikai nogalinot, bet gan dažādos veidos. Un vislabākā pazudināšana ir tāda, ka cilvēks izdomā pats sevi nogalināt. Ja mēs gribam atrast atbildi uz šiem jautājumiem – to nevar atrast mūsu laicīgajā pasaulē. Atbilde ir tur...

 DDD: Jā, kad cilvēkiem ir grūti, viņi vērš skatu uz augšu...

 L.I.: Tieši tā. Kamēr cilvēks ir vesels un paēdis, viņam liekas, ka viņš ir visvarens, bet tiklīdz viņam ir kaut kādas grūtības, viņš saprot, cik tomēr ir niecīgs. Vai tā atbilde ir Himalajos meklējama vai Romā vai vēl kaut kur, tas nav svarīgi, galvenais ir saprast, ka tā nav meklējama šeit, un ka tas ir pa īstam, nevis pasakās.

Taču ļaunums neatlaidīgi meklē jaunus veidus, kā gūt sev labumu. Cilvēki, kuriem ir nauda, savu naudu grib vairot, nevis mazināt. Viens no lieliskākajiem veidiem, kā uzturēt savu bagātību, ir iespēja saimniekot ar valsts budžetu. Brīnišķīga iespēja! Kas ir vajadzīgs? Ir vajadzīgs finansēt 2/3 partijas, kuras izveido pozīciju, un, ja tev ir pozīcija, tu ar šo cilvēku rokām saimnieko budžetā. Un neviens to nevar izsekot, cik miljoni uz kurieni aizgāja, kam un par ko, to pat deputāts nav spējīgs saprast.

 DDD: Cilvēki pat nevar aptvert, cik lielas summas tiek nozagtas no valsts.

 L.I.: Kāpēc jūs sakāt nozagtas? Saimnieki rīkojas ar savu īpašumu tā, kā uzskata par vajadzīgu.

 DDD: Jā, jo mēs viņiem esam atļāvuši... Tas, ka sabiedrība nepretojamies, jau ir piekrišana.

 L.I.: Jā. Tā ir mūsu piekrišana, ar kuru apliecinām, ka negribam neko saprast, ka negribam neko domāt, un reizē ar to deleģējam viņus, kuri arī saimnieko.

 DDD: Bet cilvēki prāto – ko tad es viens varu izdarīt, kāda jēga man tur rakstīt, protestēt? Tas tikai patērē daudz enerģijas – tāpat jau nekas nemainīsies. Ko jūs tādiem cilvēkiem teiktu?

 L.I.: Taisnība viņiem ir – nekas nemainīsies. Tur, kur viņi rakstīs, nekas nemainīsies, bet mainīsies viņos pašos. Tas viņiem jādara pašiem sev. Tā godīgā Latvija būs tad, kad Latvijā dzīvos godīgi pilsoņi. Savādāk tas nav iespējams.

 DDD: Tātad – kamēr latvieši negribēs dekolonizāciju un deokupāciju, tikmēr nekas nenotiks un nemainīsies. Mums kaut vai no ārpuses var atnākt kaut kāds spēks un tos kolonistus aizvākt, bet Latvija vienalga paliks kolonizēta un okupēta, jo paši latvieši taču nebūs mainījušies.

 L.I.: Tieši tā. Dekolonizācija jau ir tikai instruments – cēlonis jau ir agrāks. Cilvēkam ir jāvēlas šī latviskā vide un Latvija. Man jāsaka nepopulāras un nepatīkamas lietas, bet lielākai daļai latviešu ir vienalga, kāda šeit ir valsts valoda, viņiem ir vienalga, kāda šeit ir valsts iekārta, viņiem tas viss nerūp, viņi attopas tikai tad, kad paši personīgi saskaras ar kādām grūtībām. Viņiem viss ir vienaldzīgs. Viņi iet mazākās pretestības ceļu. Tātad tā mūsu lielākā problēma ir cilvēku vienaldzība. Esot pētījums: no desmit latviešiem, kuri saskaras ar grūtībām, septiņi izvēlas bēgt un tikai trīs cīnās. Tajā pašā laikā septiņi no frančiem izvēlas cīnīties un tikai trīs bēgs.

 DDD: Latvieši taču bija partizāni, strēlnieki un leģionāri – nevaram tomēr teikt, ka latvieši necīnījās.

 L.I.: Te ir divi skaidrojumi. Pirmkārt, tāpēc jau tos, kas cīnījās un pretojās, izkāva. Palika gļēvākie, kuri radīja sev līdzīgus – izauga tā saucamā gļēvā paaudze. Otrkārt, mēs par šiem laikiem spriežam pēc tiem fragmentiem, kurus mums kāds ir pastāstījis un ko mēs kaut kur esam izlasījuši. Mēs paši tanī laikā neesam dzīvojuši un to piedzīvojuši. Varbūt mēs redzētu arī drusku citādu ainu.

Svētajos Rakstos ir nepārprotami teikts – esiet karsti vai auksti – remdenos Dievs izspļauj... Tātad esiet par vai pret, bet neesiet vienaldzīgi. Ar to, kas ir pret, var runāt, to var pārliecināt, tam kaut kas ir, bet tam, kas ir vienaldzīgs, nav nekā.

 DDD: Kā beidzās jūsu sarakste ar Izraēlas vēstniecību par raidījumu «Tēvijas laikmets»?

 L.I.: Nekā –raidījums uz laiku ir slēgts. Bet viss, kas ir uz laiku, ir diezgan ilgs. Zinām, ka pagaidu mājas stāv visilgāk. Aizkulises jau ir zināmas, kā tas viss tur bija un notika, bet, ko nezinām, to varam iedomāties. Tā tas bija, raidījums tika slēgts un viss. Rīkojums tika dots un to vienkārši izpildīja.

 DDD: Kas deva to rīkojumu?

 L.I.: Es domāju, ka tā nebija Izraēla, kas deva šo rīkojumu.

Kāpēc «Tēvijas laikmets» bija jātaisa ciet? Tāpēc, ka tas atļāvās teikt to, ko neteica oficiālie vēsturnieki. Otrā problēma bija tā, ka tā saucamajai oficiālai vēsturei nebija pretargumentu. Mums bija viens raidījums, kad mēs runājām par holokaustu, rumbulām, un tas, kas palika aiz kadra, ko klausītāji nedzirdēja bija tas, par ko mēs raidījuma beigās ar tiem diviem cienījamiem vēsturniekiem vienojāmies. Viņi mums aizrādīja, ka mēs slikti zinām vēsturi, mēs piekritām, teicām, ka pamācīsimies, bet mēs viņiem ieteicām pamācīties matemātiku. Kad tos ciparus sāka likt kopā, mēs viņiem prasījām, kāpēc jūs tā domājat, kur tad tas ir, tā jau nesanāk. Atbilde bija ģeniāla – autoritatīvi vēsturnieki tā ir uzrakstījuši. Tas nozīmē, ka tā ir un punkts!

 DDD: Nāk prātā anekdote – kāds uzņēmējs grib pieņemt grāmatvedi – aicina vienu un prasa, cik ir divi reiz divi – četri, nākamam, cik divi reiz divi – četri, ienāk trešais – cik ir divi reiz divi – cik vajag?

 L.I.: Tieši tā. Cik vajag, tik arī būs. Ļaunums baidās patiesības. Tumsa baidās gaismas. Kur ir gaisma, tur tumsa nav iespējama. Tāpēc arī viņi baidās atklātas publiskas sarunas. Neesmu jau nekāds lielais runātājs, nekāds lielais zinātājs, bet, kad man bija publiska diskusija ar Borisu Cileviču, viņš bija spiests atzīt, ka Hitlera grāmatā «Mana cīņa» nekā slikta nav, bet viņš šīs patiesības labāk izlasītu cita autora grāmatā. Viņi baidās no patiesības, tāpēc jau nelaiž mūs ne televīzijā, ne kur citur. Viņiem vienkārši nav ko teikt. Tur viņi nevar atbildēt: man tā nepatīk, es tā negribu, tā nav pieņemts...

 DDD: Bet no mumsprasa argumentus, mēs tā nedrīkstam pateikt. Kā jums liekas, kādēļ Amerika tik ļoti ieinteresēta, lai mēs klanītos žīdu priekšā, Krievijas priekšā? Nav noslēpums, ka Amerika bija tā, kas spieda mums atdot Abreni Krievijai, tagad spiež žīdiem kompensācijas piešķirt, aizstāv pediņus utt.

 L.I.: Man liekas, ka tā nav īpaši Amerika. Mēs runājam tagad par lietām, pie kurām klāt neesam bijuši. Tos īstos cēloņus jau neviens nezina – klāt nebijām, varam tikai zīlēt. Skaidrs, ka tāpat kā tie uzņēmēji, kuri vienojas, lai varētu vairot savu peļņu – tas notiek visā pasaulē. Viņi atrod instrumentus, kā īstenot savus mērķus. Savus soļus, savus gājienus viņi plāno gadsimtiem uz priekšu. Tas, kas mums šodien liekas jocīgs un nebūtisks, viņiem ir ļoti svarīgs, jo viņi skatās tālāk. Par Abreni ir pavisam vienkārša atbilde – šī Latvija nav 18. novembra Latvijas Republikas turpinājums, nav atjaunotā valsts, bet 18. novembra Latvijai nozagta himna un karogs. Šī ir Latvijas PSR turpinājums, un šim turpinājumam bija jāsaglabā viss Latvijas PSR pilsoņu kopums un teritorija. Abrene nav svarīga kā teritorija, bet kā juridisks arguments, jo šī ir jaunizveidota valsts, kas saskaņā ar PSRS Konstitūciju no PSRS ir izstājusies. Viņa ir tikai nozagusi Latvijas Republikas īpašumus, himnu un karogu – likumi ir rakstīti jauni. Tas ceļš nav juridisks atjaunošanas akts – tā ir pilnīgi jaunas valsts izveidošana. Tāpēc jau arī visi šie civilokupanti šeit ir jāpatur, tāpēc ir vajadzīga šī Abrene, jo būtiski bija saglabāt Latvijas PSR teritoriju, lai būtu juridiskā pēctecība no Latvijas PSR uz LR. Kāpēc to vajadzēja uzspiest Maskavai Vašingtonai? Tāpēc, ka Maskava nav nekas cits, kā Vašingtonas paklausīgs kalps. Cilvēki iedomājušies, ka Krievija ir kaut kāda ļaunuma impērija, bet Rietumi labie un demokrātiskie. Patiesība jau ir savādāka – tie «labie, demokrātiskie» Rietumi izveidoja šo ļaunuma impēriju. Padomju Savienība nebūtu pastāvējusi, ja to pie dzīvības nebūtu uzturējusi Vašingtona. Arī tas ekonomiskais bums, kas bija Padomju Savienībā (rūpnīcu celšana un viss), bija amerikāņu plāns. Tikko Padomju Savienība gāja pa burbuli, tā viņiem uzcēla kādu rūpnīcu vai vēl kaut ko iedeva – tā viņus uzturēja, jo viņiem tas bija vajadzīgs.

 DDD: Ja Maskava nav tik svarīga, kādēļ visu valstu vadītāji, piemēram, Merkele, tā «pielaizās» Putinam? Naudas un resursu dēļ?

 L.I.: Domāju, ka tie ir tikai izpildītāji, saimnieki ir citi, kas dod rīkojumus. Cilvēki jau daudzas lietas nezina.

Agresors ir agresors – tā viņš rīkojās. Bet es nedomāju, ka tā ir Vašingtona. Manuprāt, saimnieks ir tāds internacionāls. Ļaunumam nav tautības. Tieši tāpēc mums vajag turēties pie savas tautības, lai mēs no ļaunumu atšķirtos.

 DDD: Nacionālisms ir tas, kas var stāties pretim ļaunumam.

 L.I.: Vārdam nacionālisms ir sinonīms, kas, manuprāt, ir vēl labāks – tā ir mīlestība – mīlestība pret savu tautu, savu ģimeni, savu Dzimteni. Un mīlestība vienmēr ir ziedošanās un upurēšanās.

 DDD: Kā jums liekas, vai Latvijā tiks ieviests eiro?

 L.I.: Man jau liekas, ka eiro mums jau sen ir ieviests un to saucas 0,7. Mums tikai banknotes nav nodrukātas tādā izskatā. Britiem ir tāda sala, kur ir divu veidu sterliņu mārciņas – abām ir vienāda pirktspēja, bet viena ir vietējā sterliņa mārciņa, otra ir britu. Mums ir tas pats – lats, kas patiesībā ir piesiets pie 0,7 eiro kursa. Tātad būtība atteikšanās no lata jau ir notikusi.

Ja mums būtu sava valūta, kuras kursu mēs varam brīvi mainīt, tad tur kaut kas varētu pamainīties, bet tagad nekādu izmaiņu nebūs. Valūta jau ir eiro.

 DDD: Es tomēr nesaprotu, kāpēc ir cilvēki, kuri labprāt izvēlas vergot, nekā pašiem būt savas dzīves noteicējiem?!

 L.I.: Tā ir vieglāk.

Domāju, ka mums Latvijā ir divas kopienas. Jā, tas skan jocīgi, bet tā tas ir. Igaunijas prezidentam ir taisnība, ka Igaunijā nav nekādas citas kopienas kā tikai igauņi, ja vēl kādi ir, tad tie ir pret šo valsti naidīgi noskaņoti...

 DDD: Latvieši vispār nav kopiena – latvieši ir nācija, tauta un mēs neesam kopiena.

 L.I.: Mums ir divas kopienas – aziātiskā kopiena un eiropeiskā kopiena. Ar ko tās atšķiras? Aziāts vienmēr domā tā – jo svarīgāks lēmums, jo viņam mazāka ir vēlme šo lēmumu pieņemt – lai to izlemj batjka, cars vai vēl kāds, bet ne es. Bet tādus mazsvarīgus lēmumus, piemēram, kādu šņabi dzert un ar kuru roku sievu sist, to gan viņš pats izlems. Eiropietim ir otrādi – jo svarīgāks lēmums jāpieņem, jo vairāk viņš grib līdzdarboties, bet mazsvarīgos lai izlemj kāds cits. Tur ir tā milzīgā atšķirība. Un tikai šī iemesla dēļ mēs nevaram līdzās pastāvēt un mierīgi sadzīvot kamēr viena otru nenomāc.

 DDD: Manuprāt, latvieši neiebilstu, lai okupanti pazustu, bet tikai tad, ja pašiem nav jāpieliek nekādas pūles, ja tas nerada diskomfortu.

 L.I.: Nu, nezinu. Varbūt, ka kaut kādā pētījumā tas ir jāizpēta. Bet man liekas, ka lielai daļai latviešu rastos viens sašutuma pilns jautājums – kur tad viņi brauks, kā tad viņiem būs?!

 DDD: Jā, tas gan tiesa.

 L.I.: Bet tas cilvēks, kurš šādi saka, savu izvēli jau ir izdarījis – viņu vairs nepārliecinās.

 DDD: Bet diemžēl ir tā – jo sliktāk, jo labāk. Tajā brīdi, kad viņam kāps gultā, atņems matraci varbūt, ka tad viņš sapratīs. Nu, par tiem pašiem pederastiem. Cilvēki parasti saka – nu lai jau viņi dzīvo, kas man. Bet, kad iebilst – ja viņš tavu puiku paņems vai meitiņu? Nu, tad gan es viņam sadošu! Bet, pagaidi, kāpēc tev vajag pieļaut to brīdi, ja tu vari jau laikus protestēt? Tad nu sāk kaut cik domāt...

 L.I.: Viņam nav pretargumentu, viņš piekrīt, bet neko nemaina savā uzvedībā.

 DDD: Arī taisnība.

 L.I.: Bet par to, jo sliktāk, jo labāk... Nesen skatījos filmu par to, kā padomju «atbrīvotāji» ienāk Berlīnē – un sākas okupantu (atbrīvotāju) dzīves. Divi miljoni izvarotu sieviešu, katru nakti utt. Filmā bija ļoti labi parādīts, ka upuris ar visu to iemācās sadzīvot, pat jokot, un viņam tas kļūst par normālu ikdienu.

 DDD: Tāpat, kā izvarota sieviete iemīl savu izvarotāju...

 L.I.: Nu, gandrīz vai. Cilvēks iemīlējis to sliktumu. Savā dzīvē esmu šo to pieredzējis – man bijusi jocīga dzīve, par rakstu grāmatu. Daudzi droši vien būs nepamierināti – arī jūs, iespējams. Bet spoguli nav jēgas sist, no tā nekas nemainīsies. Ir bijis laiks, kad mani sita regulāri katru dienu reizes trīs. Un tā bija vairākus mēnešus. Pie tā var pierast.

 DDD: Un vairs nesāp tik ļoti...

 L.I.: Sāp. Psiholoģiski to ir grūti saprast. Bet cerot, ka doma par to, ka būs vēl sliktāk, liks saprast – nesapratīs.

 DDD: Bet, kur tad izeja? Vai nekādu cerību jūs nesaskatāt?

 L.I.: Neteikšu, ko es domāju, bet teikšu, ko izlasīju – ka ļaunums uzvarēs. Un tā būs. Nezinu vai es, bet jūs to piedzīvosit.

 DDD: Kāda tad jēga cīnīties?

 L.I.: Jēga ir cīnīties, jo tieši no tā, vai konkrēts indivīds būs cīnījies vai būs ļaunumu atbalstījis, ir atkarīgs šī cilvēka turpmākais liktenis. Tie, kuri domā, ka pēc mūsu nāves nekādas dzīves turpmāk nav, tiem, protams, ir viegli dzīvot. Tas jau ir tas mērķis – iepotēt cilvēkam, ka pēc nāves nekā vairs nav un jādzīvo tikai šai dzīvei, tikai šai dienai...

Cilvēks, kurš netic Dievam, tā dzīvojot, šai dzīvē neko papildus neiegūst, bet zaudē tai dzīvē, ja tāda ir, bet ja tādas nav tad zaudē tikai šai dzīvē. Cilvēks, kurš tic Dievam, ar tādu apziņu dzīvojot, šai dzīvē neko nezaudē, bet iegūst tajā, un ja tādas nav, tad iegūst šajā.

Blēzs Paskāls.

 DDD: Pēc manis kaut vai ūdens plūdi...

 L.I.: Jā. Bet, ja mēs saprotam, ka mūsu dzīve ir viens milimetrs no tā metra (kaut tas ir bezgalīgs), ja mums ir svarīgi, kā mēs tos parējos 99 milimetrus dzīvosim, tad tās domas pilnīgi mainās. Tāpēc ir svarīgi, ko mēs būsim darījuši – vai ļaunumu atbalstījuši, vai pretojušies. Ne jau kādam citam tas ir vajadzīgs, bet mums. Tie, kuri to saprot, nemaz nespēj rīkoties citādāk – ar viņiem neko nevar izdarīt. Ko tas nozīmē, ka ļaunums uzvarēs? Tas nozīmē, ka nekristīgas vērtības kļūs par kristīgām. Noticis jau ir tas, ka pediņš nostājies kancelē. Un Antikrists neatnāks ar varu – nē, cilvēki paši gribēs, paši viņu aicinās…

Turpinājums sekos...

 Intervēja Liene Apine

 

 Intervijas 1. daļa:       http://www.latvietis.com/index.cgi?action=7&id=3446

 Intervijas 3. daļa:       http://www.latvietis.com/index.cgi?action=7&id=3454


Komentāri

Komentārus pievienot var tikai reģistrētie lietotāji. Lūdzam autorizēties (lapas kreisajā malā) vai reģistrēties.


Vārda dienas
Klinta, Kristaps, Kristers, Kristofers, Krists
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
  Versija 2.4.9. © 2005-2017 Biedrība «Latvietis». Visas šī darba tiesības aizsargātas.
Materiālu publicēšana bez saskaņošanas ar mājaslapas īpašnieku aizliegta. Jautājumu un ieteikumu gadījumā lūdzam sazināties ar biedrību «Latvietis».