Latvietis

Autorizācija
Lietotājs:
Parole:
 
 

Vēlies pievienoties?

Būt latvietim

Iespējas tikties ar biedrības vadību


Kā mēs redzam Latviju tagadnē un nākotnē
14.10.2012

   Interesanti būtu uzzināt, ko Latvijas iedzīvotāji domā par notikumiem mūsu valstī? Tāpēc veicu aptauju par dažādiem valstij nozīmīgiem kultūras un ekonomikas jautājumiem. Visu, protams, pajautāt nav iespējams, bet daļu vismaz uzzināt taču var. Rezultāti radīja izbrīnu.

  Vispirms par to, kas tad mūs neapmierina. Izrādās, ka ekonomiskās problēmas mums nemaz nav galvenās, un tas priecē. Vairums apgalvo, ka viņus uztrauc mūsu kultūras apdraudējums. Un maz ir tādu, kam rūp latviešu aizbraukšana uz citām zemēm, valdības spēja «zaudēt» naudu, domas par eiro ieviešanu. Mums ir arī tādi, kurus interesē tikai viņi paši. Tiesa, tādu ir vismazāk. Bet viņus daļēji var arī saprast, jo reti kad mūsu uztraukšanās par lietām valsts mērogā reāli kaut ko arī palīdz. Un, ja jau reiz kāds to uzskata par velti tērētu laiku, tad vienaldzība ir saprotama.

  Atsaucoties uz trešo vietu ieguvušo tematu par sāpīgāko, jāmin www.neogeo.lv veiktās aptaujas rezultātus, kurā atspoguļojas mūsu attieksme eiro jautājumā. 65% ir atbildējuši, ka neatbalsta. Lai gan lai to uzzinātu, nav jāveic aptauja. Tāpat ir skaidrs, ka vairums to neatbalsta. Eiro atbalstītāji varbūt teiks: «Arī Igauņi neatbalstīja eiro ieviešanu, bet tagad taču visi ir pieraduši». Bet varbūt der paskatīties un paklausīties par tām valstīm, kas nav piekrituši? Un vispār – kāda var būt runa par eiro, ja mēs to neatbalstām? Bet te nu būtu jāklauvē pie politiķu sirdsapziņas.

  Un ja reiz sākam aizdomāties par valdības sirdsapziņu, rodas jautājums – vai tiešām mēs dzīvojam demokrātijā vai no tās ir tikai palicis saturam neatbilstošs tautvaldības ieraksts valsts dokumentos? Palikuši vairs tikai vārdi, jo tikai nedaudz vairāk kā ceturtā daļa uzskata, ka pie mums demokrātija darbojas arī realitātē. Pārējie vai nu ir skaidri pārliecināti, ka tā nav, vai sāk šaubīties par demokrātijas patiesumu.

  Ja mūsu ievēlētajiem cilvēkiem, kā mēs uzskatam un redzam, ir vienaldzīgas mūsu vēlmes, tad kas tad mūs te pieskata, rūpējas par mums? Līdzīgu jautājumu uzdevu aptaujā. Vairums no mums, 52 procenti, uzskata, ka tie ir cilvēki ārpus Latvijas, kas tikai diktē mūsu valdībai savus noteikumus, kura tos arī veiksmīgi izpilda. 27% tic, ka valsti vada cilvēki, kurus paši esam ievēlējuši. Vairums, kas uzskata, ka mūsu valdību vada pavisam citi cilvēki, varētu šo variantu pagriezt tā, ka mēs paši ievēlam cilvēkus, kuri izpildīs tās «augstākās varas» pavēles. Pārējie valstī notiekošajos procesos saskata vienkāršu pašplūsmu.

  Kur un kā mēs rodam priekšstatus, un kā vēlāk veidojam savu viedokli? Protams, no tā, ko redzam, dzirdam, varbūt arī jūtam. Un īstākais mūsu apziņošanas elements ir plašsaziņas līdzekļi. Tieši 70 procenti no aptaujātiem uzskata, ka plašsaziņas līdzekļiem ticēt nedrīkst, pārējā aptaujāto daļa dalās uz pusēm ar vienkāršu nezināšanu un to, ka plašsaziņas līdzekļiem var ticēt tikai daļēji.

  Patieso situāciju redzam un attiecīgi uz to reaģējam aizbraucot no valsts. Gandrīz piektā daļa uzskata, ka mūsu tautieši dara to tādēļ, ka šeit nevar nopelnīt iztikai, vairāk nekā vēl viena piektā daļa to uzskata par apnikumu pret tautas krāpšanu, pret nesakārtotību valstī visās jomās. Arī tas, ka mums ir jāstrādā jebkāds darbs pat tad, ja tas neatbilst iegūtajai izglītībai. Viens respondents šeit bija saskatījis sakarību ar okupāciju, tās sekām... Bet starp mums nav neviena tāda, kas nezinātu, ka valstī pastāv aizbraukšanas problēma.

  Aizbraucam paši, kamēr valstī ir tādi paši iebraucēji kā mēs citur. Tikai 3% imigrējošos cittautiešus uzskata par papildus darbaspēku, ceturtajai daļai par citu valstu iebraucējiem ir vienalga, pārējie saskata nopietnus draudus mūsu iespējamajām darba vietām. Un no kopējā aptaujāto skaita gandrīz puse par galveno problēmu uzskata vēl lielāku mūsu kultūras degradēšanu, sajaukšanu ar citām kultūrām. Bet kurš gan no mums atcerēsies par šo mūsu viedokli, kad pats sakravās mantas, lai dotos iekarot citu valsti un tās darba tirgu? Šaubos, ka tādu domātāju būs daudz.

  Mūsu (būsim godīgi) apdraudētajai kultūrai pieder arī mūsu valoda. Tīra, bez nevajadzīgiem aizguvumiem. Tā domājam mēs – aptaujas veidotāji. Un mums piekrīt vairāk kā puse aptaujāto, apgalvojot, ka tā ir mūsu kultūras galvenā sastāvdaļa, kas ir jāsaaudzē. Gandrīz 30 procenti valodu redz kā svarīgu kultūras un valsts daļu, bet uzskata, ka ir vēl svarīgākas kultūras jomas. Otrai galējībai, kas uzskata, ka otra valsts valoda mums būtu noderīga, pievienojās četri procenti, tikpat cilvēkiem ir vienaldzīgs valodas jautājums. Pārējie tad nu uzskata, ka valoda ir ikdienišķa lieta, tā nav nozīmīga, bet tai tomēr ir jāpaliek kā vienīgajai valsts valodai. Prieks, ka neatradās neviens, kas apgalvotu, ka latviešu valodai vispār nav nepieciešama.

  Vēl pie mūsu kultūras pieder arī vēsture. No vēstures arī veidojusies tā kultūra, kas mums ir tagad. Un kādi tad mums ir uzskati par to, kā mēs cienām un atceramies mūsu vēsturi? Puse no mums uzskata, ka mēs daļu aizmirstam no tiem vēstures notikumiem, kuriem vēl varētu veltīt atceres dienas vai pat valsts svētkus. Piektā daļa par šo tematu izsakās tik skeptiski, ka mūsu šī brīža atceres dienas un valsts svētki vispār neatbilst mūsu patiesajai vēsturei. Pārsteigums bija, ka 7% tomēr uzskata, ka atceres dienām veltām pārāk lielu uzmanību.

  Tas liecina par degradāciju. Degradācija nekad nav nejauša. Tie ir procesi cilvēkā, kas attālina viņu no patiesības un pievērš aplamajam, sliktajam. Un kas tad latviešus degradē? Mēs domājam, ka pie tā esam paši vainīgi – ar savu attieksmi pret pašu latviešu vērtībām, pārāka pievēršanās tikai savām problēmām un arī tas, ko mums valdība noliek par galveno. Šos iemeslus kā galvenos uzskata vairāk kā puse no respondentiem. Vēl pieminēšanas vērts ir fakts, ka desmit procenti no aptaujātajiem vaino arī izglītības sistēmu.

  Pie degradēšanās pieder arī cilvēku netikumi. Tādi kā alkoholisms, narkotikas un citi tā saucamie kaitīgie ieradumi. Mēs par tiem zinām, runājam, bet vienalga ir liela daļa, kas šos paradumus ir ieviesuši savā ikdienā. Par iemesliem vairums no mums uzskata jau radušās atkarības, bara instinktu un veidu kā aizmirst savas problēmas. Tikai retais uzskata, ka savādāk vienkārši nevar. Piemēram, svētkos.

  No cilvēku atkarībām labi pie mums nopelna kontrabandas joma. Jau minētajā neogeo.lv veikta aptauja par kontrabandas problēmu. Izpētīts, ka šīs sfēras apjoms gadā naudas izteiksmē ir apmēram 700 miljonu latu. Bet mēs esam saprotoši – 45 procenti no mums saprot šos cilvēkus ar domu, ka tā viņi pelna iztiku. Tas tiesa, ka dažiem tas ir vienīgais iztikas avots, un aptaujātie to arī ir pamanījuši. Nākamā populārākā atbilde ir, ka kontrabanda ir tikai daļēji sodāma, jo tās nedrīkst būt par daudz. Tikai neviens jau nekur nav norādījis – kad tad ir jau par daudz? Tikai 18% uzskatījuši, ka nodarbošanās ar nelegālo preču ievešanu un tirgošanu ir sodāma. Tātad kontrabandu mēs nemaz tik ļoti nenosodām kā visur runājam par to. Bet kādēļ gan lai mēs būtu «pret»? Tieši kontrabanda mūs nodrošina ar lētāku degvielu, cilvēkiem ar kaitīgajiem ieradumiem tas sagādā krietni lētāku alkoholu un cigaretes. Un šāda veida «uzņēmēji» savā biznesā iztiek bez nodokļiem. Un abas puses ir laimīgas, ko vairs nevarētu teikt par pārējiem.

  Vispār mums, latviešiem, ir nepieciešama pareiza attieksme pret dzīvi. Par spīti tam, ka mūs sauc par tautu, kas mīl gausties, kas ir diezgan pesimistiski. Aptauja pat vairākas reizes pierāda, ka mēs tomēr domājam pozitīvi un nākotnē skatāmies ar cerību un ticību tai. Vairāk kā puse no mums uzskata, ka Latvijā tomēr pienāks arī labāki laiki, ka mūsu bērniem šeit ir nākotne pat tad, ja būs nedaudz grūtāk kā vajadzētu. Ceturtā daļa vienkārši paļaujas uz pašplūsmu un nevēlas kaut ko prognozēt. Pārējie ir tie, kas uzskata, ka valsts vadībai par problēmām ir jādomā, tad arī būs rezultāts. Bet neviens neuzskata, ka mūsu bērniem šeit nākotnes nebūs vispār.

  Tātad – ja dzirdat kādu sakām, ka mēs gaužamies, palūkojieties dziļāk sevī un tur atradīsiet optimismu un varēsiet stāstīt, ka noteikti būs labāk. To pašu mūsu ticību labajam var saskatīt arī neogeo.lv aptaujas par ticību brīnumiem rezultātos, kur pārliecinošs vairums atbildējis, ka tic brīnumam, ka to pat ir piedzīvojuši. Neticība un nezināšana šajā jautājumā palikusi tikai ceturtdaļai aptaujāto. Prieks, ka Latvijā tomēr dzīvo optimisti, ar pozitīvu skatu nākotnē. Pat tagad, kad ārā ir sācies drūmais laiks, kas parasti cilvēkiem liek domāt negatīvi un gausties vairāk. Un, lai gan ikdienā pa ielām un ceļiem staigājam nopietni un reti uzsmaidām svešiniekam, mūsos ir pozitīvās notis, kas, ja vien mēs pielietosim šo pozitīvo spēku, var palīdzēt mums un valstij atgūties un attīstīties gan kulturāli, gan ekonomiski.

 

Iveta Kramiņa 

 


Komentāri
Alvils  22.10.2012 12:36:59
Varbūt tas pesimisms jāsauc citā vārdā - pārlieka piesardzība? Apvienojot to ar zināmu aizvainojuma sajūtu par vēsturisko netaisnību, kopā sanāk tas, ko sauc par pesimismu...


Komentārus pievienot var tikai reģistrētie lietotāji. Lūdzam autorizēties (lapas kreisajā malā) vai reģistrēties.


Vārda dienas
Guna, Judīte
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
  Versija 2.4.9. © 2005-2017 Biedrība «Latvietis». Visas šī darba tiesības aizsargātas.
Materiālu publicēšana bez saskaņošanas ar mājaslapas īpašnieku aizliegta. Jautājumu un ieteikumu gadījumā lūdzam sazināties ar biedrību «Latvietis».