Ir tādi ļaudis, kam patīk runāt. Runāt daudz un gudri. Ja runāšanas rezultāts ir padarīts darbs, tad labi. Parunāji un izdarīji. Arī man reizēm patīk parunāt.

Bieži gan sastopu tādas personas, kuŗas gan runāt prot, prot arī ieteikt darāmos darbus, tomēr, kad jāķeŗas pie darba, tad darītājs mudīgi iemūk aizkrāsnē. Sak', tas esot grūti, viņš to nemākot, ļoti daudz darba, sieva neļauj, sunim zobi sāp...

Lai mūsu Latvija kļūtu par latvisku un pārtikušu zemi, nepietiek ar vaŗtuŗu palamāšanu virtuvē vai pačīkstēšanu; nepietiek arī reizi gadā atcerēties, ka ir tāda Latvija, ka tās godam sarīkots salūts, kuŗa laikā gaisā tiek izpūsti daudzi tūkstoši latu. Nepietiek arī ar iešanu lāpu gājienā - protams, tas sniedz ikdienā pietrūkstošo vienotības sajūtu, tomēr ar to vien nepietiek.

Lai mūsu Latvija kļūtu par vietu, kur katrs latvietis varētu rast savu mājvietu un dzīvot pārticībā, ir jāstrādā. Jāstrādā daudz. Jāstrādā smagi, bieži vien aizmirstot par to, ka no šī darba gūs sev kādu «taustāmu» labumu, aizmirstot par to, ka par padarīto kāds pateiks «paldies». Jā, darāmais var likties gaŗlaicīgs, reizēm var pat šķist, ka no tā visa nav nekādas jēgas. Lūk, piemēram, biedrības «Latvietis» akcija «Dators latvietim». Paldies tiem pāris uzņēmumiem un iestādēm, kas atsaucās un ziedoja novecojušo datortechniku. Šo un to mums ziedo arī mūsu atbalstītāji - viņiem tāpat paldies. Tomēr lielākā daļa technikas jāsarūpē mums pašiem. Iedomājaities tik - tā vecā, pieputējusī kaste jāizjauc, jāiztīra, jāpārbauda, vai visas daļas ir strādājošas. Nepietiek ar to vien, ka dators ieslēdzas - jāpārbauda, vai tā barošanas bloks spēs strādāt ilgāk par pāris nedēļām, vai datora pamatplatei nav daudzu veco datoru slimība - bojāti kondensatori. Ja tā ir, kondensatori jāpārlodē. Jāpārbauda cietais disks - tas gan nav sarežģīti, tomēr prasa laiku. Tad jāiegādājas trūkstošās komponentes, piemēram, CD lasīšanas ierīce. Jāpaplašina operatīvā atmiņa. Jāiegādājas tastatūra, pele un skandas. Tad datorā jāuzstāda operētājsistēma un cita nepieciešamā programmatūra. Nav viegli? Nav. Tas prasa daudz laika? Tieši tā. Bet tas vēl nav viss. Lielākā daļa datoru saņēmēju dzīvo laukos, un iespēju pašiem atbraukt pakaļ datoram viņiem nav. Tas nozīmē, ka datorus mums viņiem jāaizved - tas prasa gan laiku, gan degvielu. Galu galā, sanāk patērēt daudz laika un naudas, lai kādai grūtībās nonākušai latviešu ģimenei nogādātu strādājošu datoru.

Neraugoties uz to, ir prieks uzzināt, ka kādā ģimenē tās galva atteicies no alkohola lietošanas, lai varētu papildināt mobilā interneta karti. Ir prieks uzzināt, ka ir latvieši, kas redz, ka var dzīvot arī citādi. Ka, palīdzot citiem, gūsti arī pats. Ka tomēr ir iespējams izkļūt no tās bezcerības, kas daudzviet Latvijā valda. Dators mūsdienās ir svarīgs saziņas līdzeklis, un ļauj atgūt apziņu, ka neesi dzīves pabērns, ka tomēr vari izkārpīties un kaut ko sasniegt.

Arī radioraidījumu «Būt latvietim» veidošana ir grūts darbs. Neviens no mums nav profesionāls žurnālists, un savas prasmes varam uzlabot, tikai kļūdoties. Jā, mūsu raidījumiem ir kāda laba īpašība - mums neviens to veidošanu nefinancē. Lai veidotu raidījumus, paļaujamies uz atbalstītāju ziedojumiem un pašu maciņiem. Tas jau atkal ir apgrūtinājums, taču tas ļauj mums raidījumos paust savu, nevis kāda bagāta onkuļa viedokli. Tos neveidojam kā bezjēdzīgas diskusijas par to, kuŗa partija uzvarēs vēlēšanās vai kādu summu no valsts budžeta jāpiešķiŗ vienai vai otrai nozarei. Mēs cenšamies skaidrot - gan to, kādēļ esam tur, kur esam, gan to, kādiem mums jākļūst un kas jādara, lai izkļūtu no tās bedres, kur esam iekrituši. Dažkārt raidījuma laikā paši rodam jaunas atziņas, kas mums ļauj labāk izprast notiekošo.

Katra mūsu izdotā grāmata ir gan smaga darba, gan lielu tēriņu rezultāts. Priecājamies, ja izdodas atgūt vismaz iztērēto naudu, un ir lieliski, ja vēl paliek pāri biroja nomas maksai. Ir daudz labas grāmatas, kas gaidīt gaida, lai tās izdotu - tomēr izdošana jāatliek, jo tam vajadzīga nauda.

Ir daudz labu darbu, ko esam paveikuši, un vēl vairāk, ko vēlamies paveikt. Diemžēl darbu veikšanai vajadzīgi darītāji, nevis runātāji. Ja vēlaties dot savu artavu mūsu darbā, kas ir - latviešu apziņas celšana, nāciet talkā! Mums ļoti vajadzīgi latvieši, kas nebaidās no lietotu datoru skrūvēšanas; mums vajadzīgi ļaudis, kas var datorus aizvest to saņēmējiem, neprasot samaksu par iztērēto degvielu. Mums vajadzīgi tie, kas var lūgt atbalstu Latvijas uzņēmējiem - datortechnikai, grāmatu izdošanai, filmu radīšanai, radioraidījumiem. Jā, mums bieži iesaka to darīt, bet dīvainā kārtā teju neviens no šiem ieteicējiem negrib iet, runāt, lūgt. Iemesli tie paši, kas vienmēr - sunim zobi sāp...

Ja jums tiešām nav laika, lai darbotos kopā ar mums, bet mūsu darītie darbi šķiet atbalstāmi, varat mums palīdzēt, ziedojot. Lai turpinātu iesākto, svarīgs ir katrs lats. Varbūt jums pašiem nav iespējas ziedot, tomēr tāda ir jūsu radiem, draugiem, paziņām?

Ja nu patiešām nav nekādu citu iespēju, kā mums palīdzēt - nenokariet degunu. Pastāstiet saviem draugiem par mums, mūsu darbiem un radioraidījumiem. Ir svarīgi, lai par biedrību «Latvietis» zinātu pēc iespējas vairāk latviešu. Atnāciet ciemos uz mūsu biroju - iepazīsimies, parunāsim. Jā, mums bieži mēģina «piešūt» gan «nacionālradikālismu», gan «ekstrēmismu», tomēr - vai datoru dāvināšana grūtībās nonākušām latviešu ģimenēm ir nacionālradikālisms? Vai vēlme, lai Latvijā arī pēc 1000 gadiem dzīvotu latvieši un skanētu latviešu valoda, ir ekstrēmisms? Vai tas, ka mēs redzam notiekošo un par to teicam savu viedokli, ir nosodāmi? Varbūt Lielvārdes jostas un latviskā simbola - ugunskrusta - lietošana gluži automatiski nozīmē, ka mājās pie gultas glabājam Hitlera ģīmetni, ar kuŗu mēdzam grūtos brīžos sarunāties?

Visbeidzot - mums katram jāmaina sevi. Jāsaprot, ka latviskums sākas pašos latviešos, nevis valsts nosaukumā vai vaŗtuŗu izdarībās. Jāsaprot, ka tas vakars, ko pavadām «atpūšoties» tā, ka to vēl nākamajā dienā jūtam, ne mums katram pašam, ne arī tautai un valstij nedod neko, izņemot iztērētu laiku un naudu un ar gadiem - arī sabojātu veselību. Jāsaprot, ka pie televizora pavadīts vakars nekā neveicina latviešu tautas izdzīvošanu, un arī pašu labklājības pieaugumu. Jāsaprot, ka tikai smags darbs, daudz pārdomu un mācīšanās ļaus panākt, ka mūsu mazbērni mūs nenosodīs par to, ko mēs varējām paveikt, bet nepaveicām.

Latviešiem beidzot jākļūst pieaugušiem.