«Dodiet cilvēku, pantu atradīsim!» Tā esot teicis Staļins. Patiesi - 1936. gada PSRS konstitūcija ārēji bija ļoti demokratiska. Bija atļautas visas brīvības - ja vien tās nenāca par ļaunu «strādnieku šķirai». Neraugoties uz to, pēc slavenā PSRS Kriminālkodeksa 58. panta - «Dzimtenes nodevība» - tika «tiesāti» un nogalināti miljoni.

Skaidrs, ka absolūta vārda brīvība var pastāvēt tikai vakuuma sfairā. Skaidrs, ka tieši aicinājumi uz vardarbību ir nosodāmi un arī sodāmi. Tomēr - vai sodāma ir arī neliela citāta publicēšana no publiski pieejama darba? Arī tad, ja ar šo citātu netiek aicināts uz vardarbību? Izrādās - jā. Un izrādās, ka Latvijā par mazas meitenītes izvarošanu var «saņemt» 2,5 gadus nosacīti, bet par citāta publicēšanu - līdz 10 gadiem.

Kāpēc? Ziniet, tāpēc, ka šis citāts esot «naidu kurinošs». Pasarg' Dies', negribu kurināt naidu, tomēr palasiet paši Bībeli - teiksim, Mateja evaņģēlija 15. nodaļu, 21. - 28. pantu. Vai turpmāk jāsoda arī tos, kas publicē fragmentus no Bībeles?

Padomju varai bija «universālais» mutes aizbāšanas pants - «Dzimtenes nodevība». Tagad, izrādās, «universālais» pants ir «naida kurināšana». To var piemērot vai nepiemērot - kā vajag. Vismaz man personīgi ir skaidrs, ka krimināllieta pret Leonardu Inkinu ir nevis tādēļ, lai neizraisītos kāds holokausts vai cita veida genocids, bet gan tādēļ, lai aizbāztu viņam muti. Jo Leonards ir varai bīstams.