Saruna ar biedrības «Latvietis» dalībnieku Leonardu Inkinu

  DDD: Pirmās instances tiesa jūs atzina par nevainīgu «noziegumā pret cilvēci» – konkrētāk, Izraēlas vēstnieces sabāršanā, publicējot citātu no «Padomju Savienības žīdu katķisma».

  Leonards Inkins: Jā, kaut arī visu laiku esmu apgalvojis, ka brīnumi notiek tikai pasakās, tomēr šis bija gadījums, kad brīnums notika arī manā dzīvē.

  Var jau būt, ka nākamajā instancē būs jānolaižas uz grēcīgās zemes. Es domāju, ka šāds tiesas iznākums, tiesas spriedums, kurā ir gana daudz kļūdu – gramatisko, loģisko un citādu, tomēr ir izcils. Interesanti, ka tiesa mani nevis attaisnoja, bet atzina par nevainīgu. Vai tāpēc, ka nav pareizi veikta izmeklēšana, vai arī tas, ko esmu darījis, patiešām nav noziegums?

  DDD: Kā jūs pats uzskatāt?

  L.I.: Tiesas spriedumā ir rakstīts, ka tiek noraidīta ekspertīze, jo tā neatbilst likuma prasībām. Tātad nav kvalitatīvi veikta izmeklēšana, un prokuroriem tas patiesībā bija jāuzrauga.

  DDD: Cik zinu, vienīgais sacerējums, kurš ir nodēvēts par ekspertīzi, tika radīts «Providus» paspārnē ar Ilonas Kronbergas roku.

  L.I.: Šī eksperte tika noraidīta – viņai nav nepieciešamās zināšanas un izglītības. Tam, ka viņa ir beigusi simts un vienu kursu, uz ko apelācijā prokurore uzstāj, ir maza nozīme un jēga.

  Likumā rakstīts, ka ir jābūt speciālām zināšanām, nevis kaut kādiem kursiem.

  Un vēl tiesas laikā nav iegūti nekādi pierādījumi, ka es ar ļaunu nolūku un apzināti būtu veicis noziegumu – šādas publikācijas nav noziegums. Šie divi pamatojumi ir ierakstīti attaisnojošajā spriedumā. Turklāt tur vēl ir ierakstīts, ka «Padomju Savienības žīdu katķisms» ir izdots Telavivā.

  Visādi jau var būt – Izraēla ir demokrātiska valsts, un jebkuram var ienākt prātā kaut ko izdot, to taču neviens nekontrolē, un par to nebūtu jāstrīdas. Bet apelācijā prokurore raksta, ka šāds «Padomju Savienības žīdu katķisms» tur nav izdots, ka to esot sarakstījuši krievu nacionālisti, un paši žīdi par šāda «katķisma» esamību nemaz nezina... Tad ir jautājums, ko tiesā darīja apsūdzības liecinieks Iļja Ļenskis – muzeja «Ebreji Latvijā» direktors? Ja viņš nekā nezina par «Padomju Savienības žīdu katķismu», tad ko gan viņš varēja liecināt par «Padomju Savienības žīdu katķismu»?! Es domāju, ka viņi par to zina diezgan labi.

  DDD: Varbūt viņš tiešām domā, ka to ir uzrakstījuši krievi, nevis žīdi?

  L.I.: Jautājums, vai piecdesmitajos gados Krievijā bija palicis kaut viens nopietns nacionālists, kurš, labākajā gadījumā, nesēdētu cietumā. Un valodas līmenis, kādā ir uzrakstīts «Padomju Savienības žīdu katķisms», nevar būt kādam metinātājam vai atslēdzniekam pa spēkam. Lai arī kā būtu, tomēr es neesmu vainīgs, ka publicēju citātu no šāda darba – tā uzskata pirmā tiesas instance.

  DDD: Manuprāt, tieši šādas krimināllietas, kāda ir ierosināta pret jums, kurina naidu. Tātad īstie naida izraisītāji ir tieši tie, kuri jūs apsūdz.

  L. I.: Es teiktu, ka konspirācija veidojas vismaz trijos stāvos.

  Pirmais, mani apsūdz – ka es žīdiem piedēvēju īpašības, kādas viņiem patiesībā nav, tāpēc nežīdi par viņiem tagad domā slikti.

  Otrais, prokuratūra man piedēvē tādus nodomus, kuru man nav.

  Bet trešais... Es domāju, ka ir vienkāršāk – mēs kā organizācija un es kā privātpersona esam šai varai apriebušies. Tāpēc te ar baltiem diegiem kaut ko mēģina piešūt. Un patiesībā diezgan daudz jau viņi arī panāk – piemēram, pat tie, kuri uzdrošinājās ar mums kontaktēties, vairs nenāk uz raidījumu «Būt latvietim», bailīgākie un gļēvākie arī biedrībā nerādās. Nezinu, kā, bet vara – panāk savu, esmu pārliecinājies, ka viņiem ir izdevies apklusināt pat presi. It kā manis un šīs krimināllietas nemaz nebūtu.

  Ir kāds vai kādi, kuri spēj izrīkot presi – gan latviski, gan krieviski rakstošo, gan radio, gan televīziju. Žurnālisti klusē, kā ūdeni mutē ieņēmuši. Tas liecina, cik ļoti politikas noteicējiem vajag ar mums, nacionāli noskaņotajiem latviešiem, izrēķināties – cik ļoti mēs viņiem traucējam.

  DDD: Krimināllietu safabricēšanā, latviešu vajāšanā un ziņu noklusēšanā, manuprāt, tiek ieguldīti lieli spēki.

  L.I.: Protams. Tiek patērēts daudz cilvēku resursu – ir skaidrs, ka prokurore apsūdzību nav uzrakstījusi viena. Cik esmu ar viņu runājis, viņas intelekta līmenis, neatbilst tam, kā tur ir rakstīts. Tas nozīmē, ka ir spēki, kuriem esam apriebušies ļoti, ļoti. Un šie spēki ir pārstāvēti arī prokuratūrā. Es teiktu, ka iezīmējas labs atskaites punkts. Ja kāds nezina, kuri ir tie, kas kaut ko patiešām dara taisnības labā, tad lai skatās, kā uz viņiem reaģē sistēma. Organizācijas un cilvēkus, kas varai nav bīstami, tā neapkaro un neliek nekādus šķēršļus – tie ir viltus patrioti. Bet, ja tiesā jūs, ja tiesā mūs, tad mēs varai nopietni traucējam.

  No šīs tiesas es daudz ko iemācījos. Līdz tiesai es nebiju domājis, ka ir tik milzīga nozīme cilvēku skaitam tiesas zālē. Tas strādā labāk par vislabākajiem juristiem un juridiskajiem argumentiem. Līdz šim domāju: ja tās lietas ir sarunātas, tad tiesa lems pēc vajadzības, bet biju kļūdījies – tomēr cilvēku skaits zālē lemšanu ietekmē. Pēdējā tiesas dienā ļoti pārliecinājos (līdz šim to vienīgi nepratu pateikt) – vienīgais veids, kā latviešiem izcīnīt savu latvisko Latviju, ir tas, ka notiekošajam tiesas zālē būtu jānotiek uz ielām, valsts līmenī!

  DDD: Atbalstītāji tiesas zālē vienojās ap vienu mērķi – vai to jūs domājat?

  L.I.: Jā, es pamanīju, ka tiesas zālē bija daudzi dažādi domājoši, ārpus zāles cits citu pat noliedzoši un apkarojoši cilvēki. Bet to, ka savas ambīcijas viņi ir spējuši atstāt ārpusē un zālē koncentrējušies ar vienu domu, kas materializējas, – to es saucu par brīnumu. Un tas tur notika. Tur sēdēja kristietības absolūtākie apkarotāji, simtprocentīgi dievturi un arī kardināls, un savā starpā viņiem nebija laika kasīties un strīdēties. Lūk, tad arī bija rezultāts! Taisnīgā doma uzvarēja. Kaut kas tāds mums ir jāizdara tautas un valsts līmenī. Tad viss notiks – pat tas, kas šķiet nereāls. Tad arī būsim tādā līmenī, ka šīs labvēlīgās pārmaiņas būsim pelnījuši. Tas, kas notika tiesā, bija piemērs, kā latviešiem ir jārīkojas, lai taisnība uzvarētu. Ukrainā domāšana mainījās tikai tad, kad sākās karš...

  L.I.: Jā. Tāpēc, lai katrs paliek pie savas pārliecības, bet jāsaprot, ka ir svarīgākas valsts un tautas lietas, kur ir jābūt vienotiem.

  DDD: Kas, jūsuprāt, ir vienojošais latviešiem – ap ko vienoties? Tātad tiesas zālē cilvēki vienojās par taisnību – par latviešu tiesībām būt brīviem. Par ko latviešu tautai ir jāvienojas?

  L.I.: Par izdzīvošanu! Tās vārdā ir jāatsakās no personīgām ambīcijām – iegribām, vajadzībām, jo mūsu tautas mērķis taču ir izdzīvot. Ja to neiemācīsimies, tad iesim bojā.

  L.I.: Ir jāaizmirst, ka spēsim reformēt pastāvošo varu, padarot to labvēlīgu mūsu tautas izdzīvošanai. Tas neizdosies, jo tie spēki, kas šo varu ir radījuši, kontrolē un uztur, ir ieinteresēti, lai mūsu tauta (arī citas tautas) gluži vienkārši ietu bojā.

  DDD: Lai būtu nedomājošs cilvēku pūlis, nevis tauta.

  L.I.: Jā.

  Nenosodīsim tos, kas raksta vēlēšanu listes, nenosodīsim tos, kas dibina partijas un startē vēlēšanās, – lai viņi to dara, bet apzināsimies, ka tādā veidā kāds var sev radīt vienīgi darbavietu, iztikas līdzekļus, tomēr tam nav nekā kopīga ar tautas izdzīvošanu. Lai tauta varētu izdzīvot, tai ir jāizvairās no pastāvošās varas mahinācijām, manipulācijām, shēmām, kurās mēs visi un ikviens tiekam ierauti. Ja viņi neierauj mūs vēlēšanu un apstulbotu teoriju virpulī, tad ierauj dažādos konkursos, atlaižu bumos u.tml. Tāpēc ir jāiemācās pašiem, bez šīs dažādās starpniecības sanākt kopā, lai vienotos.

  DDD: Tātad pašorganizēšanās?

  L. I.: Jā.

  DDD: Tomēr tā nerealizējas, kaut arī daudz tiek runāts par to.

  L.I.: Manuprāt, nerealizējas tāpēc, ka nav praktisku piemēru, vai arī par šiem piemēriem ir liegts uzzināt. 90-to gadu sākumā bija šādi pašorganizēšanās piemēri Latvijā, un diezgan veiksmīgi. Nelaime ir tā, ka mums ir NATO, mums ir Aizsardzības ministrija, Policija, Zemessardze, bet latvietim nav, pie kā iet pēc palīdzības. Reālas palīdzības, it īpaši sadzīvē, attiecībās ar citiem cilvēkiem. Latvietim vajag normālu dzīvi šeit, Latvijā – un kas tevi šeit aizsargās, pie kā tev iet pēc palīdzības?

  DDD: Ir kādi ierosinājumi?

  L.I.: Jā, es uzskatu, ka arī latviešiem ir vajadzīga sava «mafija» – sava «Kosa Nostra» – kā Sicīlijā. Jo legāli un «likumīgi» mēs panāksim maz. Lai ar mums rēķinātos, mums ir jākļūst par spēku. Par spēku mēs nevaram kļūt, ja nespējam vienoties un bezjēdzīgi strīdamies.

  DDD: Var jau, protams, padiskutēt par lietu, bet nedrīkst zaudēt mērķi…

  L.I.: Lasītājiem ir vajadzīgi piemēri. Tāpēc pastāstīšu gadījumu, kad barbari bija ielenkuši Romu (Roma jau bija kristīga), kur bija bads, slimības, nebija ūdens, u.tml. Tad kāds kristietis iznāca pie barbariem. Aizgāja pie viņu vadoņa telts, kur dega eļļas lampas. Viņš uzlika roku uz lampas uguns, līdz roka sāka smirdēt. Viņš turpināja stāvēt, bet barbari, iepletuši acis, skatās uz šo stulbeni. Sāk jau tecēt tauki un parādās kauli, bet viņš tikai stāv un saka: “Jūs redzat, ko es varu izciest, un mums pilsētā tādu ir daudz. Ja jūs līdz rītam neaizvāksities, visi būsit pagalam!” Un barbari patiešām aizvācās. Šo cilvēku, kas bija palicis bez rokas, pēc tam pasludināja par svēto. Tā tika izglābta Roma. Kādam ir jāsadeg, un, kamēr nebūs šo piemēru, šo upuru, rezultātu nebūs. Ar to ir jārēķinās tiem, kas grib organizācijas vadīt. Viņiem ir jābūt gataviem grūtībām un upurēties.

  DDD: Es domāju, ka cilvēkiem ir jāmaina sava apziņa un jāsaprot, ka tas ir normāli, dabiski – sevi atdot kaut kam lielākam. Tas nozīmē, nevis dzīvot tikai sev, bet rūpēties par savu tautu un ziedot savu pašlabumu vispārējam labumam.

  L.I.: Cilvēki nav gatavi ziedoties un domāt par savu tautu – labākajā gadījumā viņi spēj domāt par saviem bērniem, mazbērniem, vecākiem un draugiem. Jāmēģina viņiem pateikt: ja nebūs tautas, nebūs arī jūsu bērnu.

  DDD: Tieši tā.

  L.I.: Tātad savu bērnu dēļ tev ir jārūpējas par savu tautu, jo tauta ir tā vide, kurā izdzīvos tavi bērni.

  DDD: Diemžēl skolās un arī daudzās ģimenēs bērniem māca gluži pretējo. Visas vērtības tiek sajauktas.

  L.I.: Jā, protams. Tas ir atbilstoši šai politiskajai situācijai – citādi nemaz nevar būt.

  DDD: Kā jums šķiet, kas ir maināms, ko darīt?

  L.I.: Ir jāspirinās, jāpretojas. Kaut arī beigās mūs var samīt – tās lietas, ko darām, var neizdoties. Bet mēs darot ceram, ka panāksim, ka uzvarēsim, kaut arī nezinām, vai uzvarēsim. Un, ja cilvēks zina, ka būs ciešanas un grūtības, tad šo darbu darīs tikai patiesi uzticīgs cilvēks, nevis tāds, kurš gaida, kad viņa ideja uzvarēs, lai gūtu kādu labumu sev.

L.I.: Var būt. Vai esat redzējuši, kā slīkst cilvēks? Tas nelaižas nevarīgi dibenā, tas mēģina noturēties virs ūdens. Beigu beigās daudzi noslīkst, bet viņi cenšas izdzīvot. No tā, ko tu darīji, būs atkarīga turpmākā dzīve – tāpēc ir jāspirinās!

  DDD: Mums pašiem – katram individuāli tas ir vajadzīgs.

  L.I.: Protams, ne tikai citiem, bet arī man pašam tas ir vajadzīgs. Ja cilvēks domā, ka dzīve sākas ar dzimšanu un beidzas ar cilvēka fizisko nāvi, tad šādā vidē nekāda domāšana nav iespējama, jo tādā gadījumā nav jau nekādas jēgas dzīvei vispār, tad ir jādzīvo viegli un jāņem viss, ko vari paņemt. Tā ir viena attieksme. Otra sākas tad, kad cilvēks saprot, ka pēc ķermeņa nāves dzīve turpinās. Un tad tam, kas būs tālāk, ir jēga, un man ir jādomā, kā dzīvošu tālāk. Tad kāpēc man tagad izvēlēties kaut ko tādu, lai pēc tam man būtu sliktāk?!

  Lūk, piemērs. Maskavā kādā vietā ir zālājs, pār kuru gājēji bija iestaigājuši taciņu, nelīdzēja ne soda naudas, ne plakāti – nekas. Līdz uzlika mazu plakātiņu ar uzrakstu: «Dziedniece (tāda un tāda) tevi nolād, ja šeit iesi, tu noteikti mirsi no vēža!» Un taciņa aizauga ar zālīti.

  Lai gan cilvēki nekam tādam netic, viņi smejas par to, bet kāpēc gan riskēt. Tāpat ir ar dzīvi pēc nāves – netici, ja gribi, bet kāpēc tev riskēt un to nepieņemt – un, ja nu tomēr…

  DDD: Nu, tā jau ir apziņas maiņa – apzināties, ka būs dzīve pēc ķermeņa nāves. Bet vispirms jau ir jāsāk domāt, tad ticēt, pēc tam apzināties un zināt.

  L.I.: Un Dievs nekad nepieļaus rasties lielākām ļaunumam par to, ar ko cilvēks pats ir spējīgs tikt galā. Dari! Ja nedarīsi, tad neveiksmes tevi uzveiks.

  DDD: Un kā šo teikto attiecināt uz mūsu tautu?

  L.I.: Ļoti vienkārši. Grūtības, kādās mēs šobrīd esam, ir tādas, ar kurām mēs paši varam tikt galā bez ārēju spēku iejaukšanās. Un tās nekad nebūs lielākas. Ja mūsu varēšana būtu mazāka, arī šo grūtību spēks būtu mazāks. Ja mūsu varēšana palielināsies, arī šo šķēršļu daudzums un spēks palielināsies. Šī proporcija tiek saglabāta, un cilvēkam vienmēr ir iespēja.

  DDD: Kad sākām izdot avīzi, likās, šis process būs vienkāršāks – ideja par dekolonizāciju šķita ikvienam domāt spējīgam latvietim pieņemams solis, kas būtu jāsper, lai tauta izdzīvotu. Tas ir tik pašsaprotami, ka nevarējām iedomāties tādu vienaldzību šajā jautājumā. Varbūt latviešiem trūkst enerģijas un aktivitātes?

  L.I.: Man jau liekas, ka aktivitātes viņiem ir krietni par daudz.

  DDD: Uz kuru pusi?

  L.I.: Tas ir cits jautājums. Bet tādu cilvēku, kas dīkdienībā sēdētu uz trotuāra un laiski smēķētu, gaidot rītdienu, ir maz – visi ar kaut ko ir nodarbināti, visi ir ļoti aktīvi, gluži kā vāveres ritenī. Cilvēki ir aktīvi, bet nekas no tā neveidojas – viņu aktivitāte, manuprāt, izpaužas laicīgās dzīves labumu gūšanā. Dekolonizāciju viņi neatbalsta tāpēc, ka viņiem ir bail, viņi baidās atrauties no kolektīva.

  Cilvēks sevi uzskata par «bara dzīvnieku», un tu nedrīksti būt citādāks, tev ir jābūt ar tādām pašām vērtībām kā baram. Vairums latviešu baidās zaudēt vidi, kurā šobrīd dzīvo, viņi tajā ir izauguši, saraduši ar to un uzskata par normālu arī to, ka šeit latviski nerunā, tādēļ viņi negrib nekādu dekolonizāciju. Viņi negrib riskēt un iedzīvoties nepatīkamos pārsteigumos; vismaz pastāvošā netaisnība, kaut nav laba, bet tomēr zināma. Cilvēks baidās nezināmā. Arī tumsas cilvēks baidās tāpēc, ka neredz un nezina, kas ir ap viņu.

  DDD: Daudzi gan atzīst, ka labprāt pamostos no rīta un ieraudzītu, ka Latvija ir brīva no civilokupantiem...viņi tikai nezina, kā to izdarīt.

  L.I.: Cilvēks baidās no pārmaiņām – uztraucas par to, kādas pūles tās no viņa prasīs, tāpēc izvēlas labāk palikt turpat, kur ir tagad.

  No bara tāds cilvēks nekad neaizies, tā arī viņš paliks par bara cilvēku. Lai par tādām lietām, par kurām mēs te runājam un jūs rakstāt avīzē, cilvēks sāktu domāt un būtu iesaistījies, ir vajadzīgs kaut kāds briedums, to nevar darīt padsmitnieks. Kompānijas jeb bara pēc viņš var atnākt, un tas ir viss. Paskatīsimies uz «Visu Latvijai!», ar ko tas ir beidzies – kur pūš, turp viņi iet... Un pirms viņiem «TB» darīja tāpat, un nākamie arī darīs tāpat, un nevajag sevi un citus mānīt. Tāds ir cilvēks.

  DDD: Kādu cerību jūs dotu mūsu lasītājiem?

  L. I.: Nevajag skatīties, vai nāk tev kāds līdzi vai nē, vienkārši vajag rīkoties atbilstoši savai pārliecībai, tad arī viss notiks. Nevajag saukt, bet gan iet un rādīt piemēru. To saucēju mums netrūkst, bet darbības piemēru ir maz – ej un parādi piemēru! Diemžēl vairums saucēju ir šādi: tikko saskaras ar pirmajām grūtībām, tā vairs nekā...

  Jūs arī ar savu laikrakstu rādāt piemēru – citiem tas šķiet pozitīvs, citiem negatīvs, bet tas ir piemērs. Arī mēs, biedrība «Latvietis», rādām piemēru, aizvedot latviešiem datorus, veidojot filmas, radioraidījumus un izdodot grāmatas.

  Es uzskatu, ka latviešiem ir jāatstāj savas ambīcijas mājās un jānāk kopā kopīgajam mērķim. Radīsim tādu valsti un tādu vidi, kurā mūsu bērni varēs izdzīvot. Nevajag ne vietas Saeimā, neko tādu – mēs pagalmā varam vienoties un ieviest savu kārtību. Tie būs nerakstītie likumi. Un no mūsu pagalma baidīsies, ar mums rēķināsies un tur nenāks un nemēslos. Tā tam ir jābūt it visur.

  DDD: Tātad viss ir atkarīgs no mums pašiem, no katra individuāli?

  L.I.: Esmu pilnīgi pārliecināts, ka latviska Latvija nav atkarīga ne no prezidenta, ne no valdības. Tikai no mums pašiem. Nav tādas varas, kas mums var atņemt latviskumu. Nelaime ir tā, ka mēs to atdodam brīvprātīgi.

  Piemēram, žīdi – vai kāds var atņemt viņu nacionālo īpatnību, tradīcijas un kultūru? Lai arī kur viņi dzīvotu, savu dzīvesziņu viņi saglabā. Arī viņu valsts valoda – tā taču bija mirusi valoda, kurā praktiski neviens nerunāja, bet viņi savu valodu ir atjaunojuši, un tā tagad ir valsts valoda. Kāpēc tad mēs nevaram savu dzīvo valodu saglabāt? Kas mums mūsu valodu var atņemt? Neviens. Varam tikai paši no tās atteikties un to arī darām. Traki, ka latviešu valodas iznīcināšanu veicina arī tā saucamie valodnieki.

  Nemaz tik daudz cilvēku resursu un naudas nevajag, lai mainītu valsti un valstī notiekošo. Patiesībā pietiktu ar 10 procentiem no tā, kas it kā tiek izmantots patriotiskām lietām. Pietiktu, ja šos līdzekļus izmantotu cilvēki, kas to prot un nesavtīgi darītu. Jāsaka Arhimēda vārdiem: «Dodiet man atbalsta punktu, un es pacelšu zemeslodi.» Varu likt roku uz sirds un pilnībā teikt: «Dodiet man miljonu, un rīt Latvijā būs cita valsts!» Zinu, ka arī mūsu biedrībā pietiktu intelekta – ja pieaicinātu klāt jūs, vēl labāk to izdarītu. Tā ir niecīga daļa no summām, kas tiek izmantotas vēlēšanu kampaņās, bet ar to pilnīgi pietiktu, ja pareizi to izmantotu.

  Arī mazu naudas summu vajag pareizi likt lietā. Tas ir tas, ko cilvēkiem un organizācijām vajadzētu iemācīties – par to ir jāpadomā. Cilvēki rīkojas nesaimnieciski pat savā ģimenes dzīvē, tērējot ļoti daudz, dārgi un nevajadzīgi. Un, atnākot uz partijām un sabiedriskajām organizācijām, tieši tāpat viņi turpina. Tas ir viens no mūsu nelaimju cēloņiem – nauda vienkārši tiek izniekota.

  Un vēl, ir kāds Augstāks Spēks, kas dažreiz arī palīdz. Viņš palīdz tikai tiem, kas to ir pelnījuši, tiem, kuri paši dara. Viņš palīdz, nevis dara cilvēka vietā.

Intervēja

Līga Muzikante