Latvietis

Autorizācija
Lietotājs:
Parole:
 
 

Kas valda valodu, valda prātu

Būt latvietim


Baltā cilvēka pašnāvība
18.10.2005

Visiem zināms, ka Latvijā jaundzimušo skaits ievērojami atpaliek no mirušo skaita. Tātad notiek iedzīvotāju izmiršana. Kopumā rēķinot, katru gadu uz viņsauli pārceļas nelielas Latvijas pilsētas iedzīvotāji. Nešaubos, ka tīri matemātiski varētu aprēķināt, pēc cik gadiem uz veļu valstību būs pārcēlies pēdējais Latvijas iedzīvotājs. Tomēr dabā tā nenotiek. Dabā vieta nemēdz palikt tukša. Sevišķi vēl tagad, kad esam iestājušies Eiropas Savienībā.

Un tomēr, vai vieta šeit paliktu tukša no cilvēkiem arī tad, ja Latviju ar nepārvaramu mūri atdalītu no visas pārējās pasaules? Protams, ne! Uzdrošinos apgalvot, ka šis izmiršanas process itin drīz apstātos un sāktos normāls iedzīvotāju skaita pieaugums. Kāpēc es tā domāju? Tāpēc, ka cilvēces vēsturē vēl līdz šim nav zināms neviens gadījums, kad kāda tauta bez ārēju faktoru iedarbības, dzīvojot savā zemē, vienkārši izmirtu. No slinkuma, no nevēlēšanās radīt bērnus, no homoseksuālisma, no izlaidīgas dzīves, alkoholisma vai narkomānijas. Ja arī kādai nelielai tautas daļai savu netikumu dēļ nav pēcnācēju, tad nekad šādu pašiznīcināšanās praksi nav piekopusi tauta kopumā. Katra ģimene vai dzimta, kas kaut kādu individuālu īpatnību vai kaitīgu noviržu dēļ neatstāj pēcnācējus, atbrīvojot dzīves telpu, dod papildu iespējas tiem, kam ar reproduktīvo funkciju viss kārtībā. Tā ir sava veida dabīgā izlase, kas vērsta uz tautas bioloģisko turpinājumu.

Savukārt, ja kādā ierobežotā teritorijā (valstī) dzīvojošo skaits kļūst pārmērīgi liels un sāk trūkt normālai dzīvei nepieciešamo resursu, tad valsts mērogā nākas domāt par mākslīgu dzimstības ierobežošanu vai arī ļaut, lai šo regulējošo funkciju paveic nabadzība un nabadzības apstākļos pieaugusī cilvēku mirstība. Vienādi vai otrādi, bet šī problēma atrisinās un dzīve turpinās. Iekšēji sevī noslēgtā valstī nevar rasties tādas demogrāfiskas, ekonomiskas vai politiskas krīzes, ar ko šīs valsts pilsoņi paši nespētu tikt galā. Jebkura tauta ir spējīga pārvarēt radušās grūtības un, tās pārvarot, augt savā attīstībā, labklājībā un inteliģencē. Tāda pēc savas būtības cauri gadsimtiem kopumā ir bijusi arī visas cilvēces attīstības gaita šajā, sevī noslēgtajā sistēmā, ko sauc par zemeslodi.

Jā, protams, pilnīgi sevī noslēgtas valstis un tautas mūsdienās vairs nav sastopamas. Visas pasaules valstis, neskatoties uz nospraustajām robežām, savstarpēji saista dažādas politiskas un ekonomiskas intereses, dažādi sadarbības un kopdarbības līgumi, dažādi starpvalstu attiecības regulējoši likumi. Un nekāds ļaunums no tā neceļas. Ja vien šī savstarpējā saistība nesasniedz tādus apmērus, kas apdraud atsevišķu valstu pašnoteikšanās tiesības un valstiskumu. Ja viena valsts vai kāda mākslīgi dibināta valstu savienība pēc saviem ieskatiem sāk regulēt iekšējos procesus kādā citā valstī, ne pie kā laba tas nenoved. Sevišķi smagas sekas var rasties tad, ja kopdarbības vai kopēju ideju vārdā starp dažādu attīstības līmeni sasniegušām valstīm tiek likvidētas pastāvošās robežas, sapludinot šīs valstis vienotā impērijā vai savienībā. Šajā gadījumā valstu dabīgā attīstība tiek pilnībā pārtraukta un sabiedrībā sākas dažādi negatīvi procesi.

Atcerēsimies kaut vai to, kas notika komunisma idejas vārdā veidotajā Padomju savienībā. Miljoniem krievu pameta savus ciemus un devās uz tā saucamajām «savienotajām republikām» labākas dzīves meklējumos. Vai šie cilvēki bija lieki savai Krievzemei? Protams, ne! Vai viņi bija vajadzīgi «savienotajām republikām»? Arī ne! Taču padomju impērijas kosmopolītiskā valdība tā vietā, lai stimulētu un izmantotu šo cilvēku radošo potenciālu uz vietas, atbalstīja migrāciju. Rezultātā Krievijas vidiene pildījās ar pamestām vai daļēji pamestām sādžām, bet «savienotajās republikās» migrantu lielā pieplūduma dēļ tika pilnībā deformēta un sagrauta vietējā ekonomika un sadzīves kultūra.

Un kas notiek pēc kosmopolītisma un globālisma receptes veidotajā Eiropas Savienībā? Par spīti «nedemokrātiskajiem», migrāciju ierobežojošajiem pasākumiem uz Angliju un Īriju vien no Latvijas uz dzīvi un darbu izbraukuši jau vairāk nekā 21 000 cilvēku. Vai šie cilvēki Latvijai ir lieki? Vai angļi un īri paši nespēj un nemāk būt par santehniķiem, elektriķiem, būvstrādniekiem vai sēņu un ogu lasītājiem? Ja mēs uz šo lietu paraugāmies tiešām globāli, jāatzīst, ka tā ir pilnīgi neracionāla nejēdzība, no kuras rodas dubults ļaunums. No vienas puses - naudas dēļ uz zemas kvalifikācijas darbiem svešā valstī pārceļas cilvēki, kas, savā valstī dzīvojot un strādājot, spētu dot sabiedrībai daudz lielāku labumu. No otras puses - migrantu pieplūduma dēļ tiek kropļots attiecīgās valsts vietējais darba tirgus, negatīvi ietekmēta sociālās nodrošināšanas sfēra un tradicionālais dzīvesveids, kā arī traucēta visa attiecīgās pamattautas normāla attīstība kopumā.

Pasaules valstu robežas, tās nav tikai kaut kādas abstraktas līnijas ģeogrāfiskajā kartē, ko izdzēšot iegūsim brīnišķīgu pasauli bez robežām. Robežu funkcijas tālu pārsniedz ģeogrāfijas jomu. Visbiežāk robežas tiek pieminētas tad, ja runājam par valsts aizsardzību no ārēja apdraudējuma. Taču ne mazāk svarīga robeža ir kā ierobežojošs faktors, kā barjera, kas atdala vienu valsti no otras un apgrūtina vai ierobežo attiecīgās valsts iedzīvotāju izklīšanu plašajā pasaulē. Var jau teikt, ka šādi ierobežojumi ir lieki, traucējoši un pilnīgi nevajadzīgi, kā to mums visu laiku cenšas iegalvot kosmopolīti. Bet, pirms viņiem piekrītam un sākam jūsmot par plašajām iespējām un brīvībām, ko robežu nojaukšana dos tirdzniecības un sadzīves jomā, nekaitētu padomāt, kā robežas ar savu pastāvēšanu ietekmē katras valsts iekšējo attīstību un kas robežu nojaukšanas gadījumā šajā attīstībā varētu mainīties.

Jebkurā valstī, kur stingri nospraustas robežas pilda savu uzdevumu, valsts pilsoņi, veidojot savu labklājību, var rēķināties tikai ar savas valsts iekšējām iespējām un resursiem. Ja arī notiek kaut kāda ārēja tirdzniecība, tad, lai kaut ko varētu dabūt no ārienes, kaut kas līdzvērtīgi ir arī uz ārieni jāeksportē. Jebkura ekonomiska, politiska vai saimnieciska krīze šādā valstī ir izaicinājums tieši šīs valsts pilsoņu intelektuālajam un ekonomiskajam potenciālam. Un šis potenciāls krīzes brīžos tiek aktivizēts. Tiek veikti nepieciešamie pārkārtojumi vai uzlabojumi kādā jomā, un krīze ir pārvarēta. Šādi, pārvarot grūtības un veicot nepieciešamos pārkārtojumus attiecīgajās jomās, valsts sabiedrība attīstās.

Turpretim valstīs, kur robežas nepilda savu uzdevumu vai arī tās ir pilnīgi likvidētas, valsts iedzīvotāji, nonākot kādu grūti pārvaramu problēmu priekšā, labākas dzīves meklējumos vienkārši atstāj savu valsti. Viņiem ir iespēja izdarīt izvēli, un viņi izvēlas vieglāko ceļu. Un vieglāk taču ir aizbēgt no valstī valdošās nabadzības vai beztiesības nekā cīnīties pret to un censties šeit kaut ko pārveidot. Tā rodas tie politisko un ekonomisko bēgļu miljoni, kas, pametuši savas valstis, šodien klīst pa pasauli.

No attīstības viedokļa ļoti svarīga ir ar valsts robežu noteiktā zināmas zemeslodes resursu daļas piesaiste attiecīgās valsts iedzīvotājiem, respektīvi, tautai. Savā labklājības nodrošināšanā un skaitliskajā izaugsmē katras valsts iedzīvotājiem nākas piemēroties valsts resursu iespējām. Turpretim, likvidējot robežas, vienas valsts iedzīvotājiem rodas iespējas, izmantojot citā valstī esošo labklājību un sociālās garantijas, dzīvot uz šai valstij piederošo resursu rēķina. Faktiski tiek radīta situācija, kad tauta ar lielāku dzimstību var netraucēti ieplūst citu tautu apdzīvotajās teritorijās un demokrātiskā veidā sagrābt sev šo pamattautu izdzīvošanai nepieciešamos resursus un dzīves telpu. Līdz ar to tiek traucētas normālas šo pamattautu attīstības iespējas un tās, nespējot dzimstībā sacensties ar ienācējiem, pakāpeniski iznīkst. Tāpēc Latvijas gadījumā it īpaši visas runas par integrāciju un asimilāciju ir tikai tukša skaņa. Spēlējot pēc demokrātijas principiem un strikti ievērojot cilvēktiesības, vienmēr uzvarēs sadzīviski agresīvākā iedzīvotāju daļa. Un parasti tādi ir ienācēji. Lai cik arī bagāta nebūtu kāda pamattauta, ļaujot savā zemē ieplūst viesstrādnieku pūļiem, tā izjauc dabīgo līdzsvaru sabiedrībā un bruģē ceļu uz savu iznīcību.

Kas tad ir dabīgais līdzsvars sabiedrībā? Ne jau visi kādas tautas pārstāvji vai kādas valsts iedzīvotāji var būt zinātnieki, mākslinieki, augsti kvalificēti inženieri, valstsvīri. Katrā tautā ir arī savi «melnā» darba darītāji. Un tas ir dabīgi un pareizi. Taču, ja kādā valstī pamattautas materiālais līmenis ir augstāks nekā citās valstīs, rodas kārdinājums par naudu visus netīros un nepatīkamos darbus uzkraut iebraukušajiem viesstrādniekiem. Tā uz iebraukušā darbaspēka rēķina par kungiem kļūst arī tie, kam savas zemās kvalifikācijas un izglītības dēļ tādiem nevajadzētu būt. Un svešie jau iesākumā neprasa neko daudz. Pieticīgu algu, pieticīgu mitekli un iztiku. Bet viņu kļūst arvien vairāk un vairāk. Arvien agresīvāk savu klātbūtni un vajadzības piesaka sveša kultūra, sveša mentalitāte. Jo arī viņi taču ir cilvēki un arī viņiem ir cilvēktiesības! Bet Rietumu pasaulē, kā mēs zinām, valda demokrātija, kas pēc savas būtības ir vairākuma vara. Cik ilgi bagātā pamattauta, nepārkāpjot demokrātijas normas, šādi spēs saglabāt savu vairākumu? Tieši tādēļ tik svarīgas ir valstu robežas, kas liek katras valsts iedzīvotājiem pašiem tikt galā ar saviem «melnajiem» un «baltajiem» darbiem un savām problēmām.

Jau šur tur atskan piesardzīgas runas par to, ka austrumu tautas mūs uzvarēšot nevis ar bruņotu spēku, bet gan ar savu dzimstību. Notiek asas debates, vai Turcijai atvērt ceļu uz Eiropas Savienību vai ne. Skan bažas par islama reliģijas piekritēju lielā skaita ieplūšanu Eiropas Savienības valstīs. Bet, no otras puses, atteikt Turcijai uzņemšanu ES, nozīmētu atkāpties no Rietumu pasaulei tik dārgajiem demokrātijas un globalizācijas principiem.

Ja kaut nedaudz paanalizē pasaules demogrāfisko situāciju, tad tiešām liekas, ka baltais cilvēks tik ļoti aizrāvies ar savu biznesu, ka pats vairs nezina, ko savā pasaules globalizēšanas kārē dara. Ir jau vilinoši, atverot robežas, atvieglot starptautiskajam kapitālam tautu paverdzināšanu, lai greznībā un pārticībā valdītu pār pasauli. Taču nevar neņemt vērā, ka blakus rietumvalstīm, savās robežās iespiestas, dzīvo daudzu miljonu un arī viena miljardu tauta, kas šobrīd mākslīgi ierobežo dzimstību un to vien tikai gaida, lai iegūtu sev jaunu dzīves telpu. Pasaules globalizācija - tie nav iznīcības draudi tikai salīdzinoši mazām tautām kā latvieši, lietuvieši vai igauņi. Pasaules globalizācija var kļūt neatgriezeniski liktenīga visai baltajai rasei, ja tā, sekojot starptautiskā kapitāla diktātam, brīvi atvērs savas robežas un dzīves telpu visām Āzijas un Āfrikas tautām.

Ir tikai viens ceļš, kā to novērst. Robežas starp valstīm ir nevis jānoārda, bet gan jānostiprina. Un tas nebūt nenozīmē savstarpēju izolāciju un atsvešināšanos. Vienkārši valstu savstarpējām attiecībām jāmainās savā kvalitātē.

Ir jāattīsta starpvalstu tūrisms un kultūras apmaiņa, nevis bezjēdzīgā iedzīvotāju migrācija pasaulē. Ir jāattīsta starpvalstu sadarbība zinātnes un tehnikas jomā, dažādu cilvēcei draudīgu globālu katastrofu, epidēmiju novēršanā, nevis centieni ar ekonomiskiem, politiskiem un militāriem līdzekļiem no ārpuses regulēt valstu iekšējos procesus. Ir jāattīsta no valstisku interešu viedokļa kontrolēta starpvalstu tirdzniecība, nevis privātā kapitāla neierobežotās spekulācijas pasaules tirgū, kas, savtīgu interešu dēļ tiecoties pēc peļņas, cilvēcei kopumā rada neaptveramus zaudējumus. Plaša patēriņa preču ražošanai katrā valstī ir jāpakļaujas šīs valsts iedzīvotāju interesēm, nevis starptautiskā kapitāla diktātam, kas lētāka darbaspēka meklējumos atsevišķas valstis pārvērš par savām kolonijām. Bet tam, kāda valsts pārvaldes forma, kāda politiska un ekonomiska sistēma valda vienā vai otrā valstī, ir jābūt tikai un vienīgi šīs valsts iekšējai lietai. Laiks un katras valsts sabiedrība pati, ejot savas dabīgās attīstības ceļu, visu noliks savā vietā.

Diemžēl, tiem, kuru rokās ir vara un nauda, bet galvās plāni par pasaules kundzību, šīs ābeces patiesības ir pilnīgi nesaprotamas.


Jānis Miezītis


Vārda dienas
Agija, Aldonis
 
  Versija 2.4.9. © 2005-2017 Biedrība «Latvietis». Visas šī darba tiesības aizsargātas.
Materiālu publicēšana bez saskaņošanas ar mājaslapas īpašnieku aizliegta. Jautājumu un ieteikumu gadījumā lūdzam sazināties ar biedrību «Latvietis».